Ogres sporta centra direktora Māra Kuriloviča kalnu aicinājums

Aina Trasune
Publicēts 2009-03-07 06:58:27 — « Uz sākumlapu — Citas ziņas»Drukāt

Vairāk attēlu galerijā

Ikdienā Ogres sporta centra direktors Māris Kurilovičs atbild par sporta dzīves aktivitātēm, kā arī daudz laika sanāk veltīt sporta bāžu sakārtošanas un rekonstrukcijas darbos, taču, iestājoties ziemai, kāda iekšēja balss sauc doties kalnos. Un tā jau vairāk nekā divdesmit gadus... Neraugoties uz lielo aizņemtību, Māris kopā ar draugiem nupat februārī devās slēpot uz kalniem.

Kāpēc šoreiz brauciens notika ātrāk nekā ierasts?

Līdz šim braucām martā, jo tad ir vairāk saulītes un jūtama pavasara tuvošanās. Taču šogad tradīciju lauzām, jo gribējām izbaudīt kalnos īstu ziemu ar kārtīgu sniegu.

Kurp šogad veda jūsu grupas ceļi?

Pagājušajā ziemā bijām Dolomītu kalnos Itālijā Val Gardenas ielejā ar apmešanās vietu Ortiseja. Šogad devāmies uz Austriju. Jāteic, ka uz Austriju slēpot braucām atkārtoti. Esam jau pabijuši Ižglā pie Šveices un Austrijas robežas, bet šogad izvēle krita par labu Tirolei, kas atrodas 80 kilometru attālumā no Insbrukas. Dzīvojām kalnu slēpošanas kūrortā  Fiss  Tie ir trīs ciematiņi, kas savienoti kopā ar slēpošanas trasēm (Serhaus – Fiss – Ladis). Trašu kopgarums - vairāk nekā 150 kilometru. Reklāmas bukletos šo vietu rekomendē kā labāko ģimenes slēpošanas kūrortu Alpos un dēvē par ziemas sporta paradīzi. Te patiešām ir lieliska iespēja atpūsties visu paaudžu cilvēkiem. Arī ceļš nav visai tāls – vienā virzienā 2000 kilometru.

Ceļā tomēr neiztikāt bez kurioziem?

Tiešām, pārdzīvojumi mums negāja secen. Braucām paši ar savu transportu – noīrējām astoņvietīgu NISSAN busiņu. Kad līdz galamērķim bija palikuši 600 kilometri, busiņš salūza - “pazuda” sajūgs. Tā bija sestdiena, kad autocentri un servisi strādāja nepilnu darbdienu. Ja mēs būtu gaidījuši pirmdienu, kad tos vērs vaļā, ciestu slēpošana. Tāpēc izšķīrāmies par visai riskantu soli – bez apstāšanās un pa apkārtceļiem ar vairāk nekā simts kilometriem stundā braucām uz priekšu. Lielajās pilsētas neiegriezāmies, jo apstāties nedrīkstēja, ātrumu pārslēgšana bija apgrūtināta. Bez sajūga braucām arī pa serpantīna ceļu augšā uz ciematiņu, kas atrodas 1400 metru virs jūras līmeņa. Pirms pēdējā līkuma busiņš apstājās – nekas cits neatlika, kā pašiem stumt augšā... “Atdzīvinājām” busiņu, vēlreiz nobraucām lejā un atdevām remontēt NISSAN centrā. Austrieši bija ļoti pretimnākoši – ne tikai nepaņēma naudu par remontu (busiņam vēl nebija beidzies garantijas laiks), bet centra vadītājs mūs ar džipu aizveda atpakaļ kalnos. Viss beidzās labi.

Kā aizritēja jūsu dienas un cik liela vieta bija atvēlēta slēpošanai?

Dienas režīms bija ļoti vienkāršs. Ja mēs esam atbraukuši uz kalniem, tad mūsu galvenais uzdevums ir slēpošana. Pulksten 9 no rīta, kad pacēlājs sāk darbu, mēs jau bijām tur. Slēpojām līdz pulksten 13, tad turpat augšā kalnā paēdām pusdienas, atvilkām elpu un turpinājām slēpot līdz četriem pēcpusdienā. Var uzskatīt, ka tā bija pilnvērtīga darbdiena. Trases tur ir ļoti dažādas. Izslēpojām un izbaudījām pilnīgi visas – sākot no vienkāršākajām līdz vissarežģītākajām, tā sauktajām “melnajām” trasēm. Iespējams slēpot arī naktī, jo katrā ciematiņā ir apgaismota trase. Mēs gan šos priekus nebaudījām, jo bijām jau pietiekami izslēpojušies pa dienu. Jāuzteic serviss – pēc slēpošanas var nodot inventāru, ko uzglabā speciālā vietā. Zābakus izžāvē ar speciālu sildītāju, lai nākamajā rītā atkal varētu justies komfortabli.

Ko darījāt garajos ziemas vakaros?

Ciematiņš  Fiss, kur mēs apmetāmies, ir kluss un mierīgs. Baznīca, sava banka un lielveikals, kā arī nelieli krodziņi. Savukārt blakus ciematiņā – Sērfausā –  ir īpatnējs pazemes metro, kurš strādā bez vadītāja un darbojas uz gaisa spilveniem. Metro  atrodas zem ielas un ir 1300 metru garš – tas viss tūristu ērtībām. Fisā dzīvojām privātos apartamentos – divvietīgi numuriņi, viesistaba, virtuve, duša, labierīcības. Ēst gatavojām paši no līdzpaņemtās pārtikas. Kā pietrūka, nopirkām tuvējā lielveikalā, bet nekādas izēšanās nebija. Vakaros varēja aiziet arī uz krodziņu iedzert kādu kausiņu alus vai mēriņu degvīna. Nedēļas vidū – trešdienās – Serhausā rīko tūristiem domātu speciālu programmu –  lāzeršovu, frīstaila paraugdemonstrējumus, sniega motociklu, kalnu slēpotāju priekšnesumus, kā arī iepazīstināja ar šī kūrorta vēsturi. Varēja baudīt dažādas projekcijas, kur par ekrānu kalpoja liels, balts kalns. Un noslēgumā grandiozs salūts... Skaisti!

Ar ko tad īsti atšķiras slēpošana kalnos no tādas pašas atpūtas Latvijas apstākļos?

Pavisam citi mērogi. Trases, sniegs, nobraucieni... Dolomīta kalnos, kur bijām pagājušogad, viens nobrauciens ir aptuveni 10 kilometru garš. Ir taču starpība, salīdzinot ar 500 metriem Latvijā, vai ne? Kādi tur Latvijā kalni – vietējie pakalni vien ir! Jāslēpo arī Latvijā, jābauda daba šeit uz vietas, jāmāk priecāties par Latvijā piedāvāto servisu aktīvās atpūtas cienītājiem!  Ziemas pie mums pārsvarā nenoturīgas, tas traucē noskaņoties baudīt ziemas priekus....

Interese pa kalnu slēpošanu pēdējos gados ieguvusi masveidīgu raksturu. Vai tas nozīmē, ka uz kalniem var braukt arī bez iepriekšējas sagatavotības un pieredzes?

Fiziskā sagatavotība tomēr nedaudz vajadzīga. Kalnos jābūt arī labai veselībai, jo slēpošanas trases atrodas vismaz 2000 metru virs jūras līmeņa. Jau otrajā vai trešajā dienā jūti aklimatizācijas efektu, šis pats process norisinās arī pēc atgriešanās mājās. Var apgalvot, ka kalni būtībā pārbauda katra cilvēka veselību. Pašam sevi jāsargā. Nebūtu ieteicams slēpot bez ķiveres: ja neuzskriesi kādam virsū pats, var uzskriet tev. Gadās arī nokrist. Jāzina, kādu ātrumu trasē vari atļauties. Ir jāvalda pār slēpēm. Ja sāc nekontrolēt situāciju, tad jau briest “ziepes”. Jādomā arī par kājām. Ieteicams pēc trasē pavadītas dienas aiziet uz saunu vai pirtiņu izkarsēties un atbrīvot muskuļus, jo sešas dienas pēc kārtas slēpojot muskuļi ir kļuvuši stingri un riktīgi “uzkačāti”.

Kā jūtaties pašlaik, kad atkal esat ieņēmis vietu savā kabinetā un atgriezies pie ikdienas darba jautājumu risināšanas? Vai atkal domājat par nākamo ziemu?

Grūti pateikt, vai kalnos gūto iespaidu pietiek visam gadam. Būtībā ir posms pirms, kad ir patīkami gaidīt šo notikumu, tad seko pats brauciens, un laiks pēc tam. Katrs brauciens uz kalniem ir piedzīvojums, kas ienes neparastas krāsas ikdienā.

Daudzas lietas var dažādot arī ikdienā, jāprot saskatīt pozitīvo, jāatrod pareizie akcenti. Katru dienu ir jāuztver pozitīvi, ja ir sakrājies rūgtums vai darbi nevedas, tad labākās zāles ir sportiskās aktivitātes (baseins, teniss vai vienkārši rīta skrējiens)!

Lai īsinātu laiku līdz nākamajam piedzīvojam, visa grupa tiekamies vasarā, lai atcerētos iepriekšējā brauciena spilgtākos notikumus un apspriestu idejas, kurp doties nākamgad.