Ogrē virs zemes neviens mirušais nepaliek - pašvaldība apglabā arī tos, kam nav piederīgo

Ogrenet
Publicēts 2010-03-12 16:20:31 — « Uz sākumlapu — Ogres novada ziņas»Drukāt

Palielināt attēlu

Pirms dažām dienām raidījumā “Bez tabu” kāda aizgājēja tuvinieki pauda neapmierinātību ar  ēdināšanas firmas nekvalitatīvi sniegto pakalpojumu atvadu mielasta gatavošanā – karbonāde bijusi par plānu, arī kartupeļu visiem nepieticis. Tā nu iegājies, ka pēc bērēm radi un draugi vēl ilgi apspriež, kā izdevusies aizgājēja pavadīšana pēdējā gaitā – cik bagātīgi galdi klāti, cik lepni vainagi uz kapa likti un cik pavadītāju aiz zārka gājis. Kurš aizgājējs bijis turīgāks, neiztrūkstošs diskusiju temats – arī par atstāto naudu un mantu.

Aprok cilvēku, kuru nezina kā sauc

Bet mūsu vidū ir arī cilvēki, kuri tiek guldīti kapā bez liekām ārišķībām un intrigām, un šo darbiņu paveic nelaiķim  pavisam sveši cilvēki. Arī tie, kas organizē bēres, bieži vien pat nezina, ko viņi glabā.

Tas ir stāsts par tiem mirušajiem, ko apzīmē ar vārdu “nezināms” - viņu līķus mežā nejauši atrod sēņotāji vai pavasaros izskalo palu ūdeņi, un uz policijas aicinājumiem neviens atrastajā cilvēkā neatpazīst savu tuvinieku. Tad rūpes par nelaiķa civilizētu guldīšanu zemes klēpī uzņemas pašvaldība.

Viens no pēdējiem gadījumiem Ogrē bija pērnā gada nogalē, kad zem vilciena riteņiem gāja bojā jauna sieviete. Viņas vārdu ar Ogrenet starpniecību pašvaldība uzzināja tikai tad, kad sieviete janvāra beigās jau bija apglabāta. “Tagad Kapu reģistrā būs iespējams norādīt konkrēta cilvēka vārdu un uzvārdu,” saka Ogres novada priekšsēdētāja padomnieks un Sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs Raimonds Javoišs.

Dažreiz izdodas mirušos atpazīt, citkārt – nē. Ja runa ir par Ogres iedzīvotājiem, tad šajā gadījumā noder Javoiša kunga enciklopēdiskās zināšanas. Šķiet, Ogrē nav tāda cilvēka, ko viņš nepazītu un vairumā gadījumu var izstāstīt viņa biogrāfiju pat vairākās paaudzēs. “Daudzus es atpazīstu pats, bet, ja ir zināmi personas dati, tad meklēju rokā radiniekus, vienalga, kurā Latvijas malā  viņi dzīvo,” stāsta R.Javoišs.

Bērni ģimenes apspriedē nolemj, ka tēvu neglabās

Atrast piederīgos vēl nenozīmē, ka pašvaldība visas rūpes par apbedīšanu var nodot tuvinieku ziņā. R.Javoišs atceras gadījumu, kad Ogrē atrasts kāds miris rīdzinieks. Viņam palikuši pieci bērni, kuri solījuši tēvu apglabāt un pat noskaidrojuši visu par iespējām Ogrē saņemt apbedīšanas pakalpojumus.

Un tikai pēc mēneša atskanējis tālruņa zvans, ka, lūk, visi bērni sanākuši kopā un nosprieduši, ka tēvu tomēr neglabās, jo viņš savulaik aizgājis no ģimenes un nav piedalījies viņu audzināšanā...

Pašvaldībai nekas cits neatlika, kā segt morga pakalpojumus un apbērēt cilvēku par saviem līdzekļiem. “Jūtu līdzi un pārdzīvoju katru šādu gadījumu gadījumu, kad tuvinieki atsakās cilvēku glabāt,” atklāj R.Javoišs.

Divas pašvaldības strīdas un nevar sadalīt  nelaiķi

Pēc likuma nelaiķi, kuram nav atsaukušies piederīgie, glabā tā pašvaldība, kuras teritorijā mirušais atrasts. Kurioza situācija savulaik izveidojusies, kad nepilnus 50 metrus no Ogres robežas konstatēts kāds miris vīrietis, kurš saindējies ar alkoholu un nosmacis pats savos vēmekļos.

Pēc visiem priekšrakstiem tā jau ir Ikšķiles pašvaldības teritorija, un ikšķilieši sākotnēji nav gribējuši nelaiķi ņemt pretī, aizbildinoties, ka līķi atraduši ogrēnieši. Beigās tomēr kaimiņiem izdevies atrast kopīgu valodu, un mirušais apglabāts Ikšķiles kapos. Kā vēlāk izrādījies, viņš arī bijis šī novada iedzīvotājs.

Lai nevajadzētu maksāt par katafalku, Lauberes pagasta pašvaldība savulaik esot vienojusies ar  Ogres novada domi par viņu pagasta iedzīvotāja apglabāšanu un apbedīšanas izdevumu segšanu, jo mirušajam pagastā nav bijis neviena tuvinieka un tādējādi izdevies ietaupīt līdzekļus. Līdzīgi dažkārt rīkojas arī Rīgas pašvaldība.

Neatpazītos līķus neaprok polietilēna maisos

Sabiedrībā nereti valda uzskats, ka bezpajumtniekus un citus nezināmus mirušos, ko glabā par pašvaldības līdzekļiem, ieliek maisos un vienkārši aprok. “Bēres tiek organizētas civilizēti -  mirušie tiek ievietoti zārkā, arī izvadītājs allaž pasaka atvadu vārdus,” sabiedrības bažas kliedē R.Javoišs.

Iespējams, ka šāds priekšstats sabiedrībā izveidojies tālab, ka polietilēna maisā, vadoties no higiēniskiem apsvērumiem, ievieto slīkoņus vai arī jau sadalījušos līķus. Taču arī šajā gadījumā, maiss ar cilvēka mirstīgajām atliekām tiek ielikts zārkā un pēc tam apglabāts, skaidro Javoišs.

Viņš arī piebilst, ka krusts gan netiek uz kapa uzlikts, tikai atzīme ar numuru tiem mirušajiem, par kuriem nav nekādu ziņu. Savukārt nelaiķiem, kuriem ir noskaidroti personas dati, Kapu reģistrā iepretim numuriņam  uzrādīts vārds un uzvārds. R.Javoišs atklāj, ka vairāk nekā 25 gadu laikā, kopš viņš strādā pašvaldības darbā, tikai vienu reizi tuvinieki pārapbedījuši nelaiķi.

Pašvaldība piedalās arī to cilvēku apglabāšanā, kuru tuvinieki finansiāli nav spējīgi segt bēru izdevumus, neatpazīti līķi ir vidēji pieci seši gadā, līdz šim nepārspēts rekords – astoņi mirušie. Viena neatpazīta līķa apglabšaņa pašvaldībai izmaksā aptuveni astoņdesmit latu, jo par kapavietu nav jāmaksā, jāsedz vien zārka un kapa rakšanas izmaksas.