Atgriezties pie raksta

Olga Inese Lemhena: "Mūsu uzdevums – nosargāt savu valsti un vēl sakoptāku atdot bērniem"

Šoreiz uz sarunu par mūsu dzīves aktualitātēm esam aicinājuši skolotāju, Ogres Goda pilsoni Olgu Inesi Lemhenu.

"Varu sacīt, ka esmu laimīga, jo visu mūžu strādāju darbu, ko mīlēju un par to vēl saņēmu atalgojumu. Pa literatūras ceļu, pa valodas upes bagātībām esmu netīšām novirzījusi vairākas izcilas personības, kas ir mani lielākie apbalvojumi: kolēģe Ligita Landorfa, labākā tulkotāja no lietuviešu un itāļu, kā arī spāņu valodas Dace Meiere, Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze. Ar nosauktajiem vien – Trīs Zvaigžņu ordenis! Bet ir arī citi, ar ko lepojos un mīlu. Esmu laimīga, ka, atdodot tik daudz no sirds siltuma skolēniem, spēju saglabāt ģimeni: ar vīru Uldi esam kopā piecdesmit trešo gadu laulībā, viņam esmu pateicīga par iecietību un spēju paciest tik ilgi līdzās skolotāju; mūsu bērni un mazbērni dzīvo un strādā tepat Latvijā. Visi! Mazmeitiņa gan pašlaik "Erasmus" programmas ietvaros spodrina maģistra grādu Oslo Universitātē, bet gaida atgriešanos, pat darba attiecības nav pārtraukusi," uzsākot sarunu, saka O.I.Lemhena.


Vizītkarte:


Olga Inese Lemhena


* Kara laika bērns ar diviem vārdiem vācu varas izdotā dzimšanas apliecībā, ko pēckara vara nomainīja pret citu. Tajā bija pazudis viens vārds. Draugi tāpat lieto otro;


* Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā sešdesmitajos gados iegūta augstākā filoloģiskā izglītība;


* Kādu laiku bijusi zinātniskā laborante, iestājeksāmenu komisijas locekle Universitātē un Medicīnas Akadēmijā, vēlāk daudzus gadus labojusi Centralizēto eksāmenu darbus latviešu valodā;


* Ogres Kalna jeb 1.vidusskolu par savējo sauc kopš 1975.gada, kur strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Pie viņas mācījušās vairākas ogrēniešu paaudzes, gūstot mīlestību pret savu valodu un zemi, ieraugot pasauli citādākām acīm, iemācoties domāt, saskatīt vērtības sevī un savā dzīvē, kas balstītas uz tautas ētiskajiem un estētiskajiem principiem;


* 2002.gada novembrī saņēmusi Ogres novada pašvaldības augstāko apbalvojumu – nosaukumu "Ogres Goda pilsonis".


– Diemžēl daudzi dodas projām no Latvijas uz neatgriešanos...


– Var tikai brīnīties un nesaprast, kā trīsdesmit Neatkarības gados nav sakārtota tautsaimniecība, nav skaidras valsts politikas šajā jomā. Atkal un atkal ļoti labi atalgoti ierēdņi dažādās padomēs, figurē tie paši vārdi, bet valsts budžets nepapildinās. «Laima» ir tikai latvisks nosaukums, līdzīgi ir citās nozarēs, tāpēc patiesu prieku sagādā mazie ražotāji, kas turas līmenī, un tā ir vietējo cilvēku iniciatīva un pašvaldības atbalsts. Vai vērts skumt par lielo rūpniecības uzņēmumu bojāeju? Tie bija izveidoti, lai ievestu mazajās Baltijas republikās cittautiešus, lai ražotnes apkalpotu visu milzīgo monstru – Padomju Savienību, bet tautu padarītu par padomju tautu bez nacionalitātes. Tomēr, saprātīgi izmantojot telpas un iekārtas, domāju, varēja pārkārtot ražošanu citos apmēros un līmeņos. VEF kādreiz ar saviem fotoaparātiem un radio, kā arī tālruņiem pārsteidza Eiropu. Kas tur tagad?


– Līdzīgi ir ar kādreiz slaveno Ogres trikotāžas kombinātu...


– Tā telpās tagad svilpo vējš, un kādreiz sakoptā teritorija ir absolūti degradēta vide ar graustu paliekām. Paldies kādiem izdarīgiem cilvēkiem, kas bijušo administrācijas ēku, vēlāk neizdevušos viesnīcu (bet Ogrē nav viesnīcas!) pārbūvēja par dzīvojamo māju. Bet kombināta teritorijā uzņēmīgi auto meistari piedāvā savus pakalpojumus, un tas ir labi. Vismaz kaut ko izmanto. Vai viņiem ir atbalsts? Ļoti ceru, ka ir. Algu līnija atgādina slimas sirds kardiogrammu. Jābrīnās, kā ar mazajām pensijām cilvēki vispār spēj izdzīvot, nomaksāt rēķinus, samaksāt par zālēm, ko farmācijas mafija diktē aizvien nekaunīgāk, un nesaprotu, kā tādā situācijā tie, kas paši sev nosaka algas, var atļauties celt tās, tajā pašā laikā skandējot, ka naudas valstī ir tik, cik ir. Tāpēc ar milzīgu cieņu izturos pret katru, kas kaut ko ražo, veido savu biznesu tepat, jo neviens neatnāks un nesakārtos mūsu zemi, ekonomiku, domāšanu, tas tikai pašu uzdevums.


– Bet vai uzņēmējiem ir pietiekams valsts atbalsts?


– Tāpēc ar neizpratni domāju par simtiem tūkstošiem, kas atstājuši Latviju un labākas dzīves meklējumos pārcēlušies uz valstīm, ko neskāra padomju okupācija un kas pēckara gados ātri vien atguvās no kara rētām. Ja aizbrauc uzņēmīgākā tautas daļa, kāpēc viņi nepaliek tepat un nedara visu, lai mēs sasniegtu vismaz Polijas līmeni? Tāpēc, ka nepietiekams valsts atbalsts – man saka. Nē, tālab, ka vieglāk ir sākt jau sakārtotā vietā, kur likumi patiešām strādā cilvēku labā, bet tas ar milzīgu pacietību panākams tepat, pašiem aktīvi darbojoties. Cīnoties pret korupciju, negodīgumu, meliem un ar patiesi lielu darbu, kā tas ir izdevies daudziem.


– Daļa sabiedrības sūdzas, ka nevar atrast darbu.


– Būšu nežēlīga: nesaprotu daudzos pabalstu saņēmējus: daļa sabiedrības ir pieradusi dzīvot no pabalstiem, no pārtikas paciņām, pat nemeklē darbu, lai gan valstī trūkst darba roku tik daudzās nozarēs!


Samazināt trūcīgo un maznodrošināto skaitu, manuprāt, var, tikai izglītojot tautu, ceļot izglītības līmeni un prestižu, veicinot kultūras un morālo vērtību izaugsmi.


– Vai, jūsuprāt, Latvijā ir pietiekami sakārtota izglītības sistēma?


– Manu vecāku jaunības laikā Latvijā bija augstākais izglītības līmenis Eiropā. Tagad mums ir daudz augstskolu, bet neviena nekotējas starp labākajām. Un man ir kauns par to, kas notiek manā mīļajā Latvijas Universitātē, kur rektora vēlēšanas atklāja dziļi samilzušas problēmas vadības līmenī, kur aizmirsta ētika un morāle, bet valda tikai doma par naudu un varu. Bet priecājos par docētājiem, profesoriem, kas turpina strādāt, lai gan viņu atalgojums ne tuvu nav analogs administrācijas darbinieku algām... Mūsu skolās ir daudz aizrautīgu, radošu, neparastu skolotāju, kas uz darbu iet ar prieku, lai gan nepavisam nav novērtēti. Cik pieticīgas ir skolotāju prasības, salīdzinot ar Rīgas Domes algotajiem Rīgas Satiksmes padomniekiem, kas nespēja pateikt ne vārda, ko viņi tur konsultēja! Esmu satraukta par nodomiem samazināt mūzikas, literatūras stundu skaitu. Nedrīkst nokaut radošo garu! Mūzika palīdz izprast arī matemātikas uzdevumus, veicina loģisko domāšanu, tai ir radošums un ritms, kas organizē, sakārto. Pati esmu vadījusi televīzijas stundas literatūrā, varbūt būtu iespēja tādas organizēt matemātikā, fizikā – priekšmetos, kur eksāmenu rezultāti ir satraucoši? Nav kārtībā arī latviešu valodas mācīšana – gramatika ir valodas Satversme vai konstitūcija – kā jums labāk tīk, bet tās likumi IR jāzina un jāievēro. Ja žurnālisti izturas nolaidīgi pret valodas likumiem, tad pašsaprotami, ka neglītais vārds forši jau iekļuvis literārajā valodā un jūtas kā savējais, ka valodu regulāri piesārņo norādāmie vietniekvārdi šis te, šim te, šī te.... Man tie izklausās pēc lamuvārdiem, tik kaitinošs biežais lietojums radio pārraidēs. Skumji domāt arī par izremontētajām mazajām skolām, kur vairs neskan bērnu balsis. Ielikti lieli līdzekļi, darbs, nu skolas tukšas. Nav plānošanas? Ir skolu pārvaldes, un tur strādā ne tikai viens darbinieks, varbūt derētu zināt iespējamo skolēnu skaitu gadiem uz priekšu? Protams, tas saskaņojams ar ģimenēm, cilvēkiem, kas dzīvo attiecīgajā apvidū, ar viņu plāniem. Jā, ar reģionālo reformu...


– Varbūt tā ko uzlabos?


– Teju gadsimta ceturksni esmu neizpratnē, kāpēc mums ir neskaitāmi novadi. Man šis vārds asociējas tikai un vienīgi ar kultūrvēsturiskajiem novadiem: Kurzemi, Zemgali, Vidzemi, Latgali, Sēliju. Ticu ministra Pūces idejai – tā ir vēlme mazināt administratīvo slodzi, ierēdņu skaitu, veidot saprātīgu un pārskatāmu pārvaldību. Varbūt ir vērts atgriezties pie apriņķu un pagastu vārdiem un robežām, lai arī tik daudzas vietas jau ir zudušas no Latvijas kartes – Pazaudētā Latvija. Vai tajos tukšajos ciemos visur vajadzīgi mazi vietējās varas darbinieki, ja nespēj parūpēties par to, lai būtu darbavietas cilvēkiem un biznesa iespējas? Redzu ļoti sakoptas mazās un lielākas pilsētas visos novados – tātad ir potenciāls, lai sadalītu līdzekļus līdzīgāk, lai turīgās pilsētas palīdz sakopties lauku ciemiem. Esam viena valsts. Bet, satraukusies par mierīgu dzīvi un nodrošinātām siltām vietiņām, Latvijas Pašvaldību savienība pieprasa Pūces demisiju. Kam Pūcīte nomina kāju?


– Bet kultūras jomā, šķiet, viss taču kārtībā?


– Patiesi lepojos ar Latvijas kultūras cilvēkiem. Pēc simtgades Dziesmu svētkiem un daudzajiem koncertiem, pēc milzīgajām naudas summām, kas iztērētas un par ko Rīgā varēja uzcelt akustisko koncertzāli, šķiet, būs atslābums. Nekā! Aizejošā vasara bija tik piepildīta ar kultūras notikumiem! No sirds priecājos, ka mūsu Mūzikas skolā ir direktors ar lielu pieredzi, labu gaumi un augstu kultūru – gaidu no Atvara Lakstīgalas aktīvu iesaisti Kultūras centra darba plānošanā – pagājušā gada rudenī tik skaists piedzīvojums bija viņa diriģētais Liepājas SO simfoniskās mūzikas koncerts ar Vestarda Šimkus līdzdalību! Domāju, ka nākamībā tādu dāvanu Ogrei būs vairāk, tad arī klausītāji netraucēs mūziķiem ar aplausiem starp simfonijas daļām. Priecājos par pilsētas dziedošajiem un dejas soli kopjošiem cilvēkiem. Turu īkšķus, lai neizjūk koris «Ogre». Par mūsu amatierteātra aktieru sasniegumiem var tikai uzgavilēt – kārtējā uzvara ik gadu! Un tomēr ir BET.


– Kāds BET?


– Tā ir zemā sadzīves un valodas kultūra. Cik reizes atjaunotas akmens laiviņas pie Līkā tilta? Atkal un atkal kāda roka nolauž. Pusaudži izdemolē bērniem domātos laukumus, iekoptos pagalmus. Vai postītāji tikai bērnu namos auguši? Nedomāju vis. Policija nevar stāvēt pie katra kociņa, ko lauž, pie automašīnas, kas cieš no palaidnīgas rokas, ik pagalmā, kur kādu sit. Kas notiek cilvēkbērna galvā, kad viņš sit vai sper ar kāju (!!!) zemē guļošam? Man sāp, kad dzirdu latviešu zēnus un jaunekļus piegružojam mūsu skaisto, skanīgo valodu ar pretīgiem krievu valodas lamuvārdiem. Domājot par mobingu, vardarbību pret vienaudžiem skolā, klasē, jādomā par vidi, no kādas nāk bērni. Neviens mani nepārliecinās citādi: visa pamatā ir ģimene! Bērni ir savas ģimenes spogulis, un greizie spoguļi rāda aplamas attiecības. Vēl vairāk kauns par režisoru, kas atļaujas mēģinājumā nosaukt skaistu, jaunu aktrisi par govi un neķītri lamāties. Tas nav kultūras cilvēka cienīgi, tāpat kā neuzskatu par kultūru Kiviča un viņam līdzīgo piedzīvojumu publiskošanu. Bet, reizēm ieskatoties tīmeklī komentāros, šķiet – dzīvojam naida un skaudības pārņemtā vidē: tik daudz negāciju, neticības, aizdomīguma, aprunāšanas... Aizmirstam, ka viss – labais, baltais un ļaunais, melnais – krājas tepat vien virs mūsu galvām. Vai to novēlam saviem bērniem, līdzcilvēkiem? Vārdam, pat domai ir spēks!


– Ko domājat par šā brīža veselības aprūpi?


– Savādi: dzīvē esmu saskārusies tikai ar labiem un ļoti labiem ārstiem, viņu klātbūtne vien jau ir nomierinājusi, nekad neesmu uzdrošinājusies pazemot ārstu ar naudu. Tāpēc izbrīna negatīvas atsauksmes par medicīnas darbinieku paviršību. Jā, vajag veselības apdrošināšanu – tas būtu  ieguldījums trauksmainā situācijā. Kad strādāju skolā, par to parūpējās pilsētas dome. Tagad jādomā pašai. Un valdībai būtu jāparūpējas, lai būtu apdrošināti cilvēki ar īpašām vajadzībām, veci un nevarīgi cilvēki, kas paši nespēj par sevi parūpēties. Kā mazināt rindas uz izmeklējumiem – par to jādomā Veselības ministrijas ierēdņiem – viņi par to saņem algu. Un jāatvēl medicīnai nepieciešamie līdzekļi, valsts budžetu plānojot. Tā nedrīkst būt, ka uz datortomogrāfiju jāgaida divi, pat trīs mēneši garā rindā. Daudziem tas šķitīs pārspīlējums, bet ārstus uzskatu par Dieva vietniekiem zemes virsū. Kad ķirurgs prasmīgajās rokās tur cilvēka sirdi, aknu vai nieri, kad stundām garā nogurdinošā operācijā kārtējam pacientam atdod dzīvību – vai viņš nav pelnījis labāko atalgojumu valstī? Kāpēc par to nedomā ierēdņi, kas paši sev palielina algas ik gadu, bet medicīnas darbiniekiem tikai sola vai visžēlīgi piemet dažus procentus pie darba algas? Tad nav jābrīnās, ka jaunie, kas prot valodas, dodas turp, kur viņu darbu novērtē, un mums jābūt bezgala pateicīgiem tiem, kas paliek te.


– Paliek arī savas zemes kopēji, kuru darbu arī ne vienmēr novērtē.


– Ja Eiropas ierēdņi nenovērtē Latvijas lauksaimnieku izcili labo produkciju un nesniedz vienādu atbalstu ar franču vai beļģu zemes kopējiem, tad mūsu Eiroparlamenta deputāti veltīgi tērē milzu naudu, ko saņem Briselē. Man nav zināšanu lauksaimniecībā, nedz ekonomikā, bet, ja no astoņiem deputātiem trīs cīnās par citām vērtībām, nevis latvisku Latviju un vienlīdzību Eiropā, kļūst skumji. Joprojām jūtam okupācijas sekas, pazaudētā goda izjūta, morāles vērtību trūkums rada haosu, korupciju, nesakārtotību visās jomās. Kamēr to nenovērsīsim visi kopā, nekas būtiski nemainīsies. Ar viena sveša režīma pieminekļa novākšanu ir maz, jāmaina mūsu domāšana. Ļoti ceru uz jaunatni, kas izskolojusies atgriezīsies Latvijā un darīs labāku dzīvi visiem. Viņu citādākā domāšana un nākotnes redzējums varbūt parūpēsies par to, lai gājputniem būtu, kur atgriezties. Latvijas mežus nežēlīgi izcērt un ved projām. Izsaimnieko, nevis apsaimnieko. Mūsu uzdevums – noturēt šo zemi, valodu, tradīcijas un dzīvību savā sākotnējā kārtībā un skaidrībā.


– Ko jūs gribētu novēlēt līdzcilvēkiem?


– Aicinu uz jaunu zināšanu apguvi, kultūras pasākumu apmeklējumu, sevis un apkārtnes sakopšanu. Cel galvu augstāk, latvieti! Apzinies atbildību savu senču, to jauno zēnu un vīru priekšā, kas astoņpadsmitajā gadā izkaroja brīvu valsti. To nosargāt un vēl sakoptāku atdot bērniem ir mūsu uzdevums.


 


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/44813

30. septembrī, 17:10, Viedokļi un intervijas
Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem

Jaunākie komentāri

:) • 1. oktobrī, 23:25
Paldies neparastajai skolotājai, kas ar savu piemēru parādīja, ka vienmēr var dzīvot citādāk!
ха ха • 1. oktobrī, 07:29
Еще один шуцманский бред.
edis • 30. septembrī, 21:35
Visi bêrni ârzemês

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet