Atgriezties pie raksta

Kas ir uztraukšanās un trauksme?

Tā ir reakcija uz pārmaiņām situācijā, tā ir fizioloģiska reakcija, reakcija uz nestabilitāti. Organisms reaģē uz pārmaiņām. Uztraucošos un trauksmainos periodos liekas, ka labākais, ko varam izdarīt, ir sevi pasargāt, tomēr trauksmi var radīt arī pati pasargāšana.

Bieži vien trauksme mūsos var uzkrāties, tās ir pa daudz, tā vairs neparādās kā parasta cēloņu un seku ķēde. Tad ainas, smaržas, nejaušs vārds atsauc atmiņā stāvokli, kur es jau esmu pārdzīvojis pagātnē, bet tas man asociējas ar situāciju, kurā dzīvoju šodien, un izsauc trauksmi šodien.


Uztraukties par lietām – tas ir normāli.Un, būtu pat aizdomīgi, ja mēs nebaidītos.


Bet, jebkurā uztraucošā brīdī, tai skaitā tajā, kāds pasaulē ir šobrīd, pats galvenais ir vispirms pieņemt: "jā šis ir trauksmes un baiļu laiks". Protams, mums gribas, lai ir dzīve norit divdesmit četras stundas vienmērīgi. Bet dzīve jau pēc savas būtības nozīmē stresu un atrisinājumu virteni.


Ikdienā tas, ka es braucu uz darbu, "ar mani ir un būs kārtībā",ir ierakstīts manā stabilitātes priekšstatā. Mēs taču nebraucam un nedomājam ka notiks kaut kas slikts. Tomēr, ja kaut kas mums apkārt notiek, tad trauksme ir laba unbrīdinoša reakcija. Citreizuztraucošajās situācijāsreaģējam intuitīvi, bet citreiz mūsu reakcija rodasno mūsu atmiņām. 


Otrkārt uztraucošā situācijā sev ir jāpajautā:"kā tu zini, ka tev ir trauksme?" Ko es saucu par savu trauksmi vai uztraukumu? Kas tas ir, no kā es gribu tikt vaļā?


Nākamais jautājums sev: "saistībā ar ko tā parādās?" Tas ne vienmēr ir viegli. Mēs varam justies trauksmaini saistībā ar kādu situāciju, tomēr ne vienmēr ir skaidri saprotams: kāpēc?Būtu labi ieraudzīt to, kas esošajābrīdī izraisa trauksmi un saskatīt, kāda šī situācija ir izskatījusies manā pagātnē. Piemēram, es strādāju, bet dzirdu, ka daudzi paliek bez darba, tas mani uztrauc; vienlaicīgi es atceros, ka arī bērnībā man ir bijuši daudzi trauksmaini momenti saistībā finansiāla kraha draudiem manu vecāku ģimenē. Tātad radām sevī it kā atspoles mehānismu, kurā ejam no tagadnes pagātnē.


Ieskatāmies trauksmei acīs.


Parasti mums ir vēlme trauksmi novērst, aiztaisīt tai muti, amputēt, likvidēt. Bet tā vietā vajadzētu uz to paskatīties, pagriezties pret trauksmi ar seju, ieklausīties tajā, apskatīt. Kā trauksme sevi izpauž, t.i. kājūtos, ko domāju, kā sitas mana sirds. Ko atceros? Trauksme ir ļoti sarežģīts pārdzīvojums. Bet, pagriežoties pret trauksmi ar seju, ļoti daudz ko var ieraudzīt, tai skaitā trauksmes saistību ar manu pagātnes pieredzi. Kad to izdaru, tālāk manī viss sāk attīstīties pats par sevi unes to gandrīz nekontrolēju. Arī trauksme vairs nav tiksmaga. Tātad, visu trauksmes smagumu neuzkraujam kaut kam, kas faktiski nemaz nav tik svarīgs.


Un vēlreiz: uzdevums attiecībā pret trauksmi un bailēm ir nevis tikt ar tām galā, bet gan produktīvi savaldīt, jeb kā geštaltterapijā saka, radoši pielāgot. Trauksme ir spēcīga sargājoša reakcija. Dzīvē var būt pozitīvi uztraukumi – gaidāms kāds priecīgs notikums. Tad šāda veida trauksme rotā dzīvi. Savukārt trauksme kopā ar bailēm ir tā, kas mūsu dzīvi sargā. Tad tā par kaut ko brīdina. 


Trauksme vairāk attiecas uz nākotni un ir nekonkrēta, bet bailes attiecas uz esošo situāciju. Ja dzīvē ir kādi pārmaiņu laiki (piemēram, kā tagad), tad trauksmevirmo gaisā un gaida savu baiļu naglu, uz kuras aizķerties. Savukārt bailes meklē konkrētu ienaidnieku, par ko baidīties. Tātad trauksme grib bailes, bet bailes grib ienaidnieku. Jo tad ir skaidrs: karot ar šo ienaidnieku, likvidēt, vai ko citu. Šādus procesus ir iespējams ieraudzīt gan mūsu pašu dzīvēs, gan visas cilvēces procesos (piemēram, raganu un zinātnieku medības).Arī šobrīd daudz kas un ātri mainās. Katrā valstī, visā pasaulē kopā. Situācija ātri mainās, ir nestabilitātes pilna, daudz negaidītu lietu un apstākļu, kas paaugstina kopējo trauksmes fonu,bet tas savukārt izraisa baiļu reakcijas. Bet bailēs sākam meklēt vainīgos.


Mēs esam dažādi, mums ir dažādas gatavības trauksmainām situācijām. Ir cilvēki, kuri ir mierīgi, bet ir tādi, kas vairāk pakļaujas trauksmei. Trauksmes slieksnis katram no mums ir atšķirīgs. Tātad, arī šo jautājumu sev var uzdot: "kāds es esmu, kad nokļūstu situācijā, kur ir trauksme, un kad tai pakļaujos?"


Vispirms iezīmēju sev, kāds ir mans parastais trauksmes līmenis untad paskatos, kas mani uztrauc šodien. Vienkārši ir jāzina – jā esmu trauksmains, tā es esmu būvēts. Trauksme nav visiem vienāda, katram tā ir sava. Pie tam, katram savs uztraukumu objekts. 


Tādēļ vēlreiz: pagriežos pret savu trauksmi ar seju. Parunāju ar to, ieklausos tajā. Tā man kaut ko saka. 


Un te atkal ir vērts izšķirt, vai man tiešām ir bail no kādiem konkrētiem draudiem, vai vairāk bail pagriezties pret sevi pašu. Uzrodas izvēles iespējas. Bet, ja zinu, ka trauksme nav pie manis atnākusi kā slimība, bet gan kā daļa no dzīves, lai mani par kaut ko brīdinātu, tad mana lieta ir ieklausīties. Arī sarkanā luksofora gaisma mūs pie krustojuma nedaudz iebiedē, un tas ir ļoti labi.


Ir liels vilinājums no bailēm aizbēgt, apiet, izvairīties, jo tad gūstam lielu baudu no tā, ka esam bailes apgājuši. Bet noteikti ir vērts šādu procesu pamanīt un no šīs baudas izvairīties, bet doties pretī savām bailēm. Jo bailes mums kaut ko saka, brīdina, kaut ko skaidro.Svarīgi ir ar lietām dzīvē satikties un tikt ar grūtībām galā. Jo viegla un laimīga dzīve nekad nav bijusi un nebūs. Jo vairāk no dzīves gaidu, jo vairāk ir iemeslu vilties. 


Tātad, ieskatāmies trauksmei acīs.


Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!


Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet


Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)


Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.


Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.


Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.


 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/46628

18. aprīlī, 09:25, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Jaunākie komentāri

iz dzīves • 20. aprīlī, 20:55
nav diezko patīkami, bet varbūt vajag vairāk kontaktēties ar apkārtējiem, lai kādi viņi būtu, nevis o ko ta šitais te dara, lasies prom, tāpat katrā vecumā cilvēkam ir dažāds dzīves ritms un domāšana, ja sāktu pētīt cietumnieku motivāciju, tad būtu jālikvidē visi lielveikali, dienas klubi, kur pārtraukumos aziet uzpīpēt un protams programams nagla sievasmāta jāsūta pensijā no 45 un uz kanāriju salām un tu mierīgi ar sieviņu vasārā copē zivis ziemā taisi sniega pikas dzīvo bedrē uz kuras uzklāj zarus lai naktī nelīst lietus iekšā, dienā gan bedre jātur vaļā, lai izvēdinās un vecā pagastmājas komendante neiekrīt iekšā, lai emīlam labs miegs naktī ku vak vak ku vak vak ir maziņas mums austiņas un arī kājiņas
Ilze • 18. aprīlī, 14:22
To: mācītājs. Jā, piekrītu. Te gan var šādu atgadījumu sadalīt 3 daļās. Jo konkrētajā mirklī, kad notiek plīšana, visdrīzāk būs nevis trauksme, bet gan drīzāk izbīlis, šoks, bezpalīdzība. Otrs, kas var iestāties, kad pats moments ir jau aiz muguras un pagātne, ir skumjas un negadījuma izsērošana. Un tad trešais - tik tiešām trauksme - kas, kā jau rakstā minēts, ir virzīta uz nākotni - kā es turpmāk tikšu pie kārotā un ko es varētu izdarīt, lai šada pati nelaime nenotiek vēlreiz. Un tad, lai trauksme izkliedējas, neuzkrājas vai nekļūst lielāka, tik tiešām ir vērt atgriezties pie rakstā minētajiem pašizpētes punktiem: pieņemšana "jā, šis ir trauksmains posms", " kā es zinu, ka man ir trauksme?" un "ar ko saistībā tā parādās?", vaidojot atspoles mehānismu ar saviem senākas pagātnes notikumiem.
mācītājs • 18. aprīlī, 13:22
Liela uztraukšanās un trauksme iestājas tad, kad ejot no bodes ārā izkrīt un saplīsts polšs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet