Atgriezties pie raksta

Atļauja – priecāties!

Pandēmija nepāriet tik ātri, kā varētu vēlēties. Un šajā gargabalā mums katram ir jāizskaitļo, kā sevī spēt saglabāt savu emocionālo stabilitāti. Jā, ir nogurums, dusmas, trauksme, bailes skumjas. Un, skatoties šībrīža ziņas, tas ir saprotami. Tomēr krīzes apstākļos ir normāli ik pa brīdim sajust arī prieka un laimes sajūtu. Tas cilvēku nebūt nepadara par sliktu cilvēku. 

Šādas sajūtas cilvēkam var pat palīdzēt.


Bet kādēļ bieži, arī ārpus pandēmijas apstākļiem, pamanām, ka neļaujam sev priecāties? Un jautājumu: "kā klājas?" cilvēks, kurš izslēdz no savas dzīves pozitīvas emocijas, labākajā gadījumā atbild: "pamazām; kā visiem". Bet visbiežāk sāk žēloties. Kāpēc labprātīgi atsakāmies no dzīves krāsām, priekšroku dodot bezkrāsainaiparedzamībai? 


Ja tā nav depresija, tad visbiežāk tā ir - simboliska sevis sargāšana no iespējamas vilšanās un  zaudējumiem."Ja nav laimes, tad nav arī, ko zaudēt". Rodas tāda kā neievainojamības ilūzija. 


Tas var izpausties kā taisnīguma ideja. Šķiet, ka mums nav tiesību priecāties, kad citiem ir slikti. Citur slimo, mirst cilvēki, citi zaudē darbu, tuvojas ekonomiskā krīze, un uz šī fona ir nevietā justies laimīgam. 


Citreiz mēs priekus mēdzam vienkārši atlikt uz vēlāku laiku. Beigsies pandēmija, tad es priecāšos, tad es svinēšu svētkus. Vai pērkam lietas, kuras mums patīk, bet nevaram atļaut sev par tām priecāties. Mēs burtiski gatavojam sevi citai dzīvei, kurā mēs noteikti atļausim baudīt, bet pagaidām atliek vien gaidīt, kad šī cita dzīve pienāks.


Citreiz priecāties un būt laimīgiem traucē nepamatotas gaidas. Svētku dienās, brīvdienās vai atvaļinājumā, ko cilvēki tik ilgi ir gaidījuši, viņi var sākt strīdēties un skaidrot attiecības. Vai arī savu uzmanības rakursu novirza uz negatīvu lietu pusi, pamanot sev apkārt slikto un atsakoties redzēt sauli, zāli, kokus, lietus pilienus peļķē – lielas iekšējās trauksmes dēļ, kas neļauj atslābt, vērot un priecāties par esošo mirkli. 


Lai ar to tiktu galā, vispirms ir jāsaprot, vai notiek tā saucamā "emociju ekonomēšana", vai arī šajā periodā izpaužas post-traumatiski simptomi -atkārtota kādu traumatisku notikumu izdzīvošana. Tas nozīmē, ka cilvēks apzināti vai neapzināti atsauc atmiņā kādreiz piedzīvoto, atceras spilgtas detaļas, viņu pavada pastāvīgas bailes, ka situācija atkārtosies. Saskaroties ar notikumiem, kas kaut kādā veidā atgādina traumatisko situāciju, indivīdu var pārņemt pat panika.


Bet iespējams, ka aiz "emociju ekonomēšanas" slēpjas ideja: par laimi būs jāmaksā. Savukārt uztraukšanās un bēdas rada sajūtu: sliktāk jau nu nebūs. Tādējādi rodas ilūzija, ka kontrolējam situāciju. Saņemam paredzamu ilūziju, lai arī tajā nav prieka. Jo par eiforiskām emocijām noteikti nāksies maksāt. 


Citreiz ar "emociju ekonomēšanas" palīdzību izvairāmies no apkārtējo skaudības. Mums šķiet, ka citiem ir grūti priecāties par mūsu priekiem. Dzīve bez prieka kļūts par tādu kā vairogu. Ja žēlojamies, tad mūs mīl, mierina un saprot. 


Bet dažkārt cilvēks ekonomē emocijas, jo tēlo upuri. Arī otrs līdzatkarīgās attiecībās var atbalstīt šo zemo emocionālo fonu, lai savukārt būtu mūžīgais glābējs. Ja ir liela vēlme attiecības noturēt, tad kļūstam par savas nomāktības un mūžīgo skumju ķīlnieku. Līdzko parādās prieka impulsi, kas ļauj balstīties uz paša emocionālo spēku, tā abi savas misijas zaudējam. 


Tas viss notiek, ja nākam no ģimenes, kurā vecāki uz saviem bērniem mēdza atreaģēt savas uzkrātās negatīvās emocijas. Uzmanība un rūpes vienā mirklī varēja nomainīt sods un kliegšana. Bērnam bija grūti kontrolēt vecāka noskaņojuma maiņu, kas izveidoja paradumu vienmēr būt gatavam saņemt pārmetumus vai sodu. Vai arī ģimenē tika mācīts visu, kas ir labs, atlikt uz vēlāku. Torti ēdīsim, kad būs ciemiņi, ogas ir paredzētas ievārījumā, skaisto kleitu vilksim svētkos.


Lai dotu sev atļauju priecāties, būtu vērts vispirms izsekot, kas ir tas, kas bloķē prieku. Piemēram, es ēdu šokolādi un skatos labu filmu, bet jūtu, ka nevaru šo mirkli izbaudīt. Kas man aizliedz par šo mirkli priecāties?


Pēc tam – piešķiru sev piecas minūtes, kurās jebkādā formā apzināti par notiekošo izpriecājos. Skaļi, vai vienkārši smaidot. Šāda ķermeņa aktivitāte palaiž vaļā arī emocijas. Pat smaids, kaut darām to piespiedu kārtā, var izprovocēt prieka impulsus. Pamazām pozitīvu emociju ilgumu pagarinām un ļaujam tās izdzīvot tā, kā to dara bērni. Viņi to māk ļoti labi. No viņiem ir vērts mācīties. 


Pie prieka emocijām vēl var pieskaitīt piederības sajūtu. Atļaujam sev priecāties par to, ka mums mājās ir tuvi cilvēki, ka piederu savai darbavietai, pilsētai, valstij. Vai arī par to, ka savus tuvos varam satikt zoom sarunā.  


Arī komforta sajūta, izdzirdot uzmundrinājumu vai ieraugot kāda cita cilvēka sejā smaidu, rada prieku. 


Varbūt jūtam prieku, esot pateicīgi tiem, kuri par mums rūpējas. Vai arī priecājamies tad, ja, klausāmies ziņas – jo ir taču tik daudz, ko uzzināt, iemācīties, izanalizēt, arī pakritizēt! 


Intravertajiem šis ir laiks, kad priecāties par darbu pie palodzes puķudobes vailikt puzli – ja ikdienā viņš ir spiests uzturēties cilvēkos vairāk nekā gribētos.  


Kāds var priecāties par to, ka beidzot ir iespēja atslābt, jo darba ziņā vairs nav tik lielu gaidu un ir mazāk, ko darīt. 


Šis vīrusa uzspiestais un sociālo noteikumu radītais atslābums dod atļauju darīt to, kas agrāk likās liels izaicinājums, piemēram – samazināt savus plānus; lūgt palīdzību, neuztraucoties par to, ko domās citi; likt robežas, jeb -‘nē; zem obligātas sejas maskas daudz vairāk atļauties būt ar neapmierinātu sejas izteiksmi, kad to gribas; ierobežojumu ietvaros priecāties par mazajām lietām.  


Tagad, karantīnas apstākļos, iegūt atļauju sev kaut ko darīt ir daudz vieglāk nekā agrāk. Tai skaitā atļauju- priecāties!


Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!


Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet


Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)


Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.


Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.


Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.


 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/46738

1. maijā, 09:56, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet