Atgriezties pie raksta

Ko izolācija dara ar prātu un ķermeni. Nerealitātes sajūta

Sociālā distancēšanās un piespiedu karantīna vēl aizvien turpinās. Darbavietas iesaka strādāt attālināti un izvairīties no atrašanās birojā. Pandēmija daudzus cilvēkus ir padarījusi daudz vientuļākus, nekā jebkad agrāk.

Citi uz to reaģē,ieslīgstot savās omulīgajās mājvietās:cep maizi,lasa grāmatas vai vienkāršiilgi vannojas. Tomēr arvien vairāk cilvēkos noris iekšēja cīņa. Virtuāla tikšanās ar draugiem,veikala apmeklējums ir kļuvusi par nepieciešamību, nevis vienkāršu izklaidi. Ja karantīnas apstākļus ievēro ilgstoši un stingri, var rasties sajūta, ka mājas sienas burtiski vai brūk virsū. 


Neatkarīgi no tā, cik ērti šajā posmā jūtamies, tomēr vairāk vai mazāk negatīvas sajūtas un pieredzi, kas saistās ar ilgstošo izolāciju, mēs piedzīvojam visi. Cilvēks ir sabiedriska būtne. Mēs visi tādi esam. Izolācija nenozīmē tikai garlaicības sajūtu vien. Ja cilvēka sašaurinātajā pasaulē ienāk maz pozitīvu iespaidu, viņš var kļūt burtiski letarģisks. Var rasties derpesija. Ja izolācijai ir skaidri definētas robežas, tad pusi no šī posma cilvēks parasti iztur diezgan labi. Bet tad iestājas tāds kā pagrimums - rodas vilšanās un nomāktība. Sitācijā, kāda ir tagad – kad neesam pārliecināti, cik ilgi ierobežojumi būs un cik ilgi būs nepieciešma sociālā distancēšanās – šie simptomi var būt īpaši izteikti. Var rasties arī papildus trauksmes sajūta. 


Psiholoģiskā vientulības spriedze izpauža sarī fizioloģiski. Zinātnieki saka, ka ķermeni var ietekmēt pat tīrs noroežošanās fakts vien. Tas var radīt miega izmaiņas un pārmaiņas dažādās sistēmās, kas skar visu fizioloģiju kopumā. Vai tiešām mūsu ķermeņi var sākt līdzināties tādiem, kas uz gadu ieslodzīti kosmosa kuģī? Protams, nē. Jo mēs tomēr neatrodamiespatiesā izolācijā, vismaz ne tik ekstrēmā, kādā atrodas kosmonauti. Zinātnieki, kuri pēta sociālo izolēšanos, savos pētījumos raksta par to, ka sociālās distancēšanās praktizēšana pat var būt laba lieta. Kaut vai tādā ziņā, ka šajos apstākļos tā mums palīdz būt veseliem. 


Vēl viena no sajūtām, kas šādos apstākļos var parādīties, ir nerealitātes sajūta. Iesākumā - redzot pustukšos veikalu plauktus, vai veikalā stāvot rindā, kur iepriekšējais un nākamais cilvēks atrodas divu metru attālumā. Satiekot tuviniekus vai draugus vienīgi caur datora vai telefona ekrānu. Redzot ziņās, kas citās valstīs notiek slimnīcās. Klausoties par tiem, kuri palikuši bez darba, vai dīkstāvē esošajiem cilvēkiem vai nozarēm. "Tas nav reāli" pie sevis nodomājam ne vienu reizi vien. Un šai sajūtai ir savi iemesli. Nerealitātes sajūta rodas, kad esam iemesti nebijušos apstākļos. Tas dezorientē. Ja ieejam telpā, kur nekad neesam bijuši, jūtamies satraukti un neērti. Bet tad izpētām šo telpu, noskaidrojam, kas tajā atrodas. "Ā, tur ir logs, galds, krēsls." Un trauksme pamazām izgaist. Mēs esam būtnes, kurām ir nepieciešama sistematizēšana. No tā vien rodas labsajūta, ja haosu pārvēršam par sistēmu.


Daudzas sistēmas, pie kurām bijām pieraduši, šobrīd nepastāv. Nevaram ne plānot, ne iegūt to, ko vēlamies – ceļošanu, tikšanās. Nav iespējas plānot nākotni. Nākotnes itkā nav. Esam iesprostoti nebeidzamā tagadnē. Tā ir kā cita pasaule. Esam iemesti citā dzīvē. Parstās dzīves beigas ir apstādinājušas mūsu ieradumus: celšanās, brokastis, došanās uz darbu. Ir sajūta, ka esam pazaudējuši savu ceļu, savu identitāti, svarīgās lietas. Mūsu paradumi ir mūsu dzīves sastatnes, tas ir - kā mēs organizējam savu laiku, informāciju. Un bez tā mēs sajūtamies pazuduši. Bet kopā ar to nāk arī stress. Pasaules vēsturē maz ir bijušas tādas situācijas, kāda ir tagad, pie kuras mēs varēstu vērsties pēc pieredzes, kā tajā dzīvot un kā uz visu reaģēt. Neskaidrība biedē, tāpēc varam justies nedroši. Ārējā pandēmija pārvērš par pandēmiju katra indivīda sadzīvi visās jomās - kad sastopamies ar izaicinājumiem, kas ir lielāki par mums pašiem. Un vienlaicīgi – vīruss, kas ir tika mazs, ka to bez mikroskopa nav iespējams pat ieraudzīt. 


Apstākļi, kad ir zināms, kad izolācijas apstākļiem ir paredzētas beigas, tad gaidu process nodrošina to, ka garastāvoklis uzlabojas. Bet Kovid-19 apstākļos kaut vai daļējas distancēšanās un izolācijas beigas tik drīz var arī nepienākt. Ir labi, ka ir pieejama atvērta, caurspīdīga un konsekventa informācija, lai cilvēki saprot, pirmkārt un galvenokārt, kāpēc tiek turēti karantīnā un aptuveni cik ilgi šāds stāvoklis ilgs. Ja šāda informācija mums nebūtu pieejama, nebūtu skaidru vadlīniju, vai ja būtu vairāki informācijas avoti, saistībā ar to, kas notiek, tad tas neskaidrība būtu vēl lielāka  un būt daudz lielāka negatīvā psiholoģiskā ietekme. 


Neatkarīgi no tā, kādā situācijā katrs atrodamies, ir daudz lietu, ko varam darīt, lai uzlabotu savas sajūtas, būdami sociāli izolēti. Kļūstiet par "yes"-man, kas nozīmē – teikt "jā" dažādiem neparastiem pieāvājumiem un projektiem, kas var jūs burtiski izsist ārā no letarģiskā stāvokļa. Pat, ja šie projekti nepiepildās. Garastāvokļa uzlabošanai tiek ieteikti fiziski vingrinājumi. Vai arī - cik iespējams daudz izveidojiet strukturētu un paredzamu sadzīvi – dzīves sfērās, kuras mēs varam kontrolēt. Turpiniet novārtā atstātus projektus, turpiniet dzīvot, bet vienlaicīgi esiet arī pacietīgi pret sevi - gan tagad, gan tad, kad beidzot šis dīvainais laiks beigsies.


Cīņai pret bezmērķības sajūtu ir nepieciešams secīgums un nepārtrauktība, un, par laimi, tā ir viena no nedaudzajām lietām, kuru šobrīd varam viegli savā dzīvē izveidot. Fiziskās aktivitātes ir svarīgas, jo, piemēram: es skrienu tāpat, kā skrienu vienmēr. Arī sabiedriskumsir svarīgs, tādēļ tiekamies videozvanos! Veiciet attālinātu jogu, ja jūsu sporta studija to piedāvā. Ja izdodas saglabāt dažus no saviem vecajiem ieradumiem, it īpaši tādus, kas ļoti patīk, tad esam mazāk dezorientēti, tātad mazāk nerealitātes sajūtu. Sajūtam vairāk pamata.


Sajūtiet savas kājas. Sajūtiet pēdas, vienalga sēžot vai staigājot, lai attīstītu realitātes un pamata sajūtu. 


Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!


Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet


Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)


Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.


Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.


Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.


 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/46792

9. maijā, 10:02, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Jaunākie komentāri

:) • 9. maijā, 11:48
pēc izolācijas visur parādās lietussargi

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet