Atgriezties pie raksta

Ko tik’ nevar atklāt izolācijas laikā! Nepatika pret sevi. Nevērtības sajūta.

Dzīve ir mainījusies – biroji ir slēgti, publiskas vietas ir tukšas, mums tiek lūgts uzturēties mājās tik daudz, cik iespējams. Ir daudz vairāk laika (vismaz tiem, kuriem nav bērnu, kas mācās skolā) un daudz mazāk iespēju, kur to pavadīt.

Izolācijā mēra laikā Šekspīrs sarakstīja savas lugas "Karalis Līrs", "Makbets" un "Antonijs un Kleopatra". Arī Ņūtons mēra karantīnas laikā uzsāka savus labākos darbus – matemātisko analīžu un optikas rakstus – guļot gultā un spēlējoties ar prizmām. 


Bet, šāda "prizma" var atklāt arī netik patīkamas šķautnes. Distancējoties no apkārtējiem un dzīvojot klusāku dzīvi, vairāk pamanām sevī lietas, kas nepatīk, piemēram, savu nepatiku pret sevi. Nevērtības sajūtu: "Es jau neko nevaru". Tas ir kā cilvēks, kurš visu laiku man seko līdzi un kritizē. Norāda uz neveiksmēm un par katru kļūdu kaunina:"Es zināju, ka tu to nespēsi. Kāpēc tu vispār to mēģināji? Tu esi neveiksminieks. Ar tevi neviens negrib būt kopā. Atkal tu dusmojies!Vai nevari būt tāds pats kā visi?" Un, ja agrāk no šādas kritikas savu uzmanību spējām novērst, vai bija mazāk laika ieklausīties, tad tagad, klusākā laikā, šīm frāzēm ir iespēja skanēt uzkrītošāk. Un no tām nav iespējamsizvairīties, jo tas esmu es pats. Nepatika nāk no manis paša. Šis process līdzinās sevis kropļošanai. 


Šādas sevis nepatikas iemesls var būt pagātnes traumas, nepanesama emicionāla pieredze (vardarbība vai nevērība), perfekcionisms, salīdzināšana, iemācīta uzvedība. Bērna acīs pasaule kļūst nedroša, bet apkārtējie cilvēki – bīstami. Cenšoties šādā pasaulē izdzīvot bērns rada sevī stāstu par to, ka viņu nevar mīlēt un ka viņš nav vērtīgs.


Mērķis būtu atgriezt sevi pašu, atgūt savu tiešumu, atrast savu "smaguma centru" pašam sevī. 


Cilvēkā ir gan viņa raksturs, spējas, talanti, ko ir iespējams realizēt. Gan ir arī tas, ko mēs iedomājamies, jeb nepatiesas rakstura iezīmes, ko vispār nav iespējams realizēt. Katrā cilvēkā ir abas šīs lietas – gan patiesā, gan ideālā. Cilvēks sāk sev nepatikt tad, kad attālinās no īstās esības un tuvinās ideālajai, jo tad nepatīk viss, kas neatbilst ideālajai esībai. Tiklīdz savu "smaguma centru" tuvinu ideālajam Es, tā sevi "paaugstinu" un zaudēju saikni ar savu patieso Es. Ideālais ir ne tikai tas, uz ko ir jātiecas, bet tas arī kļūst par mērauklu tam, kāds esmu šobrīd, jeb patiesajam Es. Tas, kāds esmu šobrīd, jeb patiesais Es, uz ideālā fona vairs nav tik skaists, un cilvēks sāk sev nepatikt.


Manā priekšā ir it kā divi cilvēki – viens ir unikāla, ideāla būtne, bet otrs – "svešais", kurš vienmēr traucē. Un, lai arī cik cilvēks necenšas no šī neperfektā, jeb patiesā Es, aizbēgt, tas vienmēr ir blakus. Cilvēks var gūt panākumus; lietas iet labi; viņš var fantazēt par pasakainiem sasniegumiem, tomērviņš jūtas nepilnvērtīgs un neaizsargāts. Viņš vienmēr jūtas kā viltvārdis, pakaļdarinājums;ir mānīšanās sajūta, ko nav iespējams izskaidrot. Un, tas notiek tikai tāpēc, ka vienmēr blakus atrodas patiesais Es. Bet, tas, kāds es esmu, vienmēr liksies kā apkaunojoša kļūda, kā kaut kas svešs, kurā ir iesprostots ideālais Es. Mēs šo "kļūdu"vēršamies ar nicinājumu un nosodījumu. Bet patiesībā notiek tas, ka patiesais Es ir kļuvis par ideālā upuri. Notiek iekšēja cīņa. 


Mēs sev nepatīkam nevis tāpēc, ka neesam nekā vērti, bet gan tāpēc, ka ir vilkme līst vai no ādas ārā un uzlēkt augstāk par savu galvu. Nepatika rodas no atšķirības: kāds es reāli varu būt un ko es no sevis iedomājos. Tas noved pie atsvešināšanās no sevis paša. Pret sevi nav nekādu jūtu. Tādēļ ceļa sākumā pirmkārt būtu jāapzinās: es sevi laužu. Vispirms šīs savas ciešanas jāapzinās un sevi jāpažēlo. Jo ne vienmēr pamanām to, ka sevi burtiski vai ienīstam, kur nu vēl to, cik plašā mērogā nodarām sev ar to ļaunu. Tā vietā parasti jūtam vainas sajūtu, nepilnvērtību, apspiestību un plosīšanu gabalos. To mēs darām paši sev. Sevi tik ļoti zemu vērtējam. Mēs lepojamies, ka neesam egoisti, upurējamies, esam uzticīgi savam pienākumam, kas faktiski viss slēpj pāri darīšanu sev pašam. 


Kas notiek?


-Cilvēks izvirza pret sevi augstas prasības, kas noved pie iztrūkuma un neveiksmes sajūtas, ko nepārtraukti uztur viņa "iekšējais kritiķis".


-Vēlmē būt kopā ar citiem saprotam, ka labi strādā tas, ka atbilstam citu gaidām. Mēs esam priecīgi tad, ja citi ir priecīgi. Tas rada atkarīgu uzvedību. Nejūtamies vērtīgi, ja citi mūs nemīl. 


-Perfekcionisms rada domu: Ja es visu izdarīšu labi, tad es pasargāšu sevi no sāpju sajūtām.


-Sākas salīdzināšana, kad nevis vienkārši citus vērojam, bet gan tam pievienojam klāt vērtēšanu: Citi cilvēki dara "labāk" nekā es.


Ko darām? 


-Attiecībās ar sevi: Ietekmējam savu pašapziņu. Iekšējais kritiķis nepārtraukti nodarbojas ar paša cilvēka pazemošanu.


-Darbā:Nevērtības sajūta traucē pieņemt jaunus izaicinājumus vai sadarboties ar kolēģiem. Par kļūdām nosodām vai nu sevi, vai citus.    


- Sabiedrībā: Ir grūti uzturēt draudzību, ja nepārtraukti noris iekšēja cīņa vai dialogs. Lai izvairītos no kriticisma un vērtēšanas, izvairāmies no tikšanās ar jauniem cilvēkiem, vai  kļūstam auksti un nesatricināmi, kas neļauj būt tuviem.     


-Ģimenē: Perfekcionistam raksturīga domāšana un nereālas gaidas var stāties ceļā ģimeniskām attiecībām. Spiediens "būt perfektam" var izrādīties pārāk liels, lai veidotu ģimeni.  


-Romantiskas attiecības: Ja sev nepatīku, tad ir grūti veidot attiecības. Doma par tuvību un intimitāti rada iekšēju cīņu. Pat  ja ir vēlme pēc tuvības, tad nevērtības sajūta vai doma, ka mani redzēs neperfektu var kļūt par šķērsli. Ja es pats zinu par savām nepilnībām, tad tas vēl ir pieņemami, bet ja kāds cits to ieraudzīs….!


- Mērķi: Nepatika pret sevi saka: es nevaru un nespēšu. Tas nogriež visus mērķus un vēlmes. Citiem sanāk pareizi, bet mani nepārtraukti kritizē mans iekšējais kritiķis. Tas atņem daudz spēka, tādēļ labāk nekā nevēlēties un mērķus nespraust. 


- Lēmumu pieņemšana: Negatīvs iekšējais monologs paralizē spēju pieņemt lēmumus. Ja redzam sevi negatīvā gaismā, tad arī nevēlamies uzņemties risku, kas var palīdzēt augt. Tas atgrūž no iespējām būt kopā ar citiem, un cilvēks paliek iesprūdis šaubās. 


Tādēļ būtu labi šo savu iekšējo kritiķi neitrazilēt, sākot tam mazāk ticēt. Tieši šie izolācijas apstākļi labi var palīdzēt kritiķim kļūt lēnākam un klusākam. Varam sākt atdalīt faktus no sajūtām. Tas palīdzēs iepazīt savas spējas un stiprās puses. Te gan var nākties lūgt apkārt esošo cilvēku vai speciālistu palīdzību. Jo no malas vienmēr labāk to visu var redzēt.


Tālāk ir jāmācās pieņemt komplimentus. Tā var likties sveša un neērta nodarbe. Tādēļ tā ir jāpraktizē, bet tas ir iespējami. Vienkārši saki: "Paldies." Un pie tā arī apstājies. Palīdz arī jau iepriekš minētā līdzjūtība pret sevi. Te var palīdzēt sevis žēlošana, tā itkā es žēlotu kādu citu. Vai tiešām tu tajā brīdī atgādinātu par kļūdām un par to, kas nav perfekts? Jākļūst pret sevi labestīgam un saprotošam. Un pēdējais – piedošana. Nepatika pret sevi parasti balstās pagātnē, kas nozīmē kaunu, vainassajūtu, bezspēcību. To visu varam sev piedot un koncentēties uz tagadni: Cik tālu savā dzīvē esmu ticis. Bet šis viss nav īss process.


Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!


Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet


Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)


Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.


Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.


Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.


 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/46863

16. maijā, 10:12, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet