Atgriezties pie raksta

Man tevis ir par daudz, jeb kā pārdzīvot karantīnu un neizšķirties

Karantīnas laikā daudz ģimeņu atrodas ekstremālā situācijā: katru dienu ir jāatrodas vienās telpās, pie tam jādara tas, ko parasti darām atsevišķi, katrs savā lomā un savās dekorācijās.

Kā lai nesajūk prātā un kā adaptēties? Kā sadalīt mājas ofisu un neizšķirties? Ko darīt, ja ir pierasts iedot rīta buču, tad iegremdēties darba vidē un līdz vakaram dzīvot katram savā ritmā? Jo, parasti laiku pavadām kopā tikai atvaļinājumā. Kā nekrist viens otram uz nerviem? Kā turpināt funkcionēt un nesajukt prātā?


Vienam pārī liekas, ka ir pietiekami droši ēst sabiedriskajā ēdināšanā, bet otram liekas, ka jāēd tikai mājās gatavots ēdiens. Bērni vēlas kaut kur izklaidēties. Vecvecāki dodas iepirkties, jo viņiem ir garlaicīgi un uzstāj, ka vēlas tikties ar mazbērniem, neskatoties uz sociālās distancēšanās prasību.    


Cilvēki viens otram sakanevis: "Es tā jūtos vīrusa vai ierobežojumu (vai varbūt vienkārši pārguruma) dēļ", bet gan: "Es gribu, lai tu dari vai nedari tā (piemēram, kāpēc nopirki trīs, nevis divas olīvburciņas);es gribu, lai tu runā tā, vai nerunā tā", kad patiesībā tas, par ko viņi strīdas, ir:vajadzība pēc drošības un stabilitātes. 


Tiesa, katrā ģimenē var atrast pagrīdes problēmas, tomēr šīs vajadzības viegli ceļas augšup un saasinās īpaši šādos apstākļos, kādi ir tagad. Līdz ar to sākas toksiska savstarpēja mijiedarbība. Tas viss notiek daudz izteiktāk tieši tagad, jo trauksmes līmenis ir paaugstināts; iekšējais klimats ikkatrā no mums ir daudz saasinātāks. Tas rada cīnies-vai bēdz baiļu atbildes reakcijas. Sākas problemātiski mijiedarbību loki, kurus ir grūti pātraukt, jo saspīlēts ir arī katra indivīda iekšējais stāvoklis. 


Kas vēl vairāk saasina esošo situāciju? Noteikti ārpasaules spriedze – trauksmes pilnas ziņas un nākotnes prognozes, bailes, risks, pat blakussēdoša cilvēka ieklepošanās, pēc kuras gribas viscaur nodezinficēties.Un, pat ja ar jums nav tik traki, vienalga daļu no kopējās trauksmes sajūtam un ar to nākas tikt galā. 


Var traucēt arī neprasme strādāt no mājām. Darbavietā ir palikuši visi ierastie rituāli, paradumi, noteikumi, skaņas, smaržas. Savukārt viss jaunais saka: "tu esi mājās, atpūties, atslābinies". Nākas veidot jaunu infrastruktūru, jeb attīstīt prasmi strādāt iemīļotajās mājas čībiņās. 


Vēl mums traucē robežu neesamība. Kur beidzas mamma un sākas direktore? Kā pārslēgt balsi no lietišķas uz mājas balsi? Kā teleportēties no plīts uz datoru un atkal atpakaļ? 


Vēl var uzrasties neparedzēti apstākļi. Jā, tādi uzrodas arī darbā, bet darba apstākļos mēs tiem bijām jau gatavi.Savukārt mājās katrs fors-mažors izskatās kā katastrofa. Beidzas kafija, bērns neprot atrisināt uzdevumu, telefonā runā šefs, kurš arī cenšas strādāt no mājām. 


Bet, pats nopietnākais faktors – pārāk ciešas attiecības ar tuvajiem cilvēkiem. Ir jauki būt kopā divas dienas nedēļā, rītos, varakros, bet kā izturēt nedēļām vai pat mēnešiem ilgu atrašanos vienam no otra pāris metru attālumā? 


Te nav nekā jauna: attiecības nozīmē sarunāšanos, atklātu, mīlošu, uzklausošu un pacietības pilnu komunikāciju. Sapratni, nevis atspēkošanos. Šībrīža konfliktu saasināšanās ģimenēs izskatās kā dusmas, tomēr tās ir bailes. Jau agrāk spriedzes mazināšana ģimenē prasīja lielu darbu, kur nu vēl šībrīža situācijā. Tas, kā ģimene tiek galā esošajos apstākļos, ir atkarīgs arī no tā, kā ģimene reaģēja uz spriedzi agrāk. Līdz ar to, lielas prasmes jāapgūst nav. Gavenā prasme ir – kā tikt galā ar trauksmi, kas faktiski radusies baiļu dēļ. Bailēs sāk darboties izdzīvošanas instinkts, kurā neatliek pārāk daudz vietas ne līdzjūtībai, ne iejūtībai, ne pacietībai, ne ieklausīties prasmei.


Ko darīt?


Viena no tipiskām "mājāsbūšanas" kļūdām ir sākt ar pēdējiem spēkiem organizēt visiem komfortu, mājīgumu, ērtības. Uz spēku izsīkuma robežas censties būt teicamniecei gan mājās, gan darbā. Tā vietā spēkus ir jācenšas uzkrāt. Kopējās spriedzes mazināšanas labad ir jāsāk ieviest plānu – kā rūpēties par sevi.


Sevis "atkal-uzlādēšana", atjaunināšana ir jāveic vairākas reizes dienā. Ja iespējams, iziet ārā, ieiet citā telpā, kaut vai atvērt logu un paskatīties uz kaut ko, kas ir uz ielas. Un, tikko ir nomainīti apstākļi, tā ātri atrodam tur vienu: skaņu, priekšmetu, kuru aptaustīt, smaržu, kustību, ko iespējams izdarīt nekavējoties. Tas viss ir nepieciešams, lai piesātinātu sevi ar jauniem spēkiem. Tas var būt fizisks vingrinājums, kliedziens, pamasēšana, deja, dziesma, ēdiens. Tādā veidā ir viegli sevi no mājinieka gandrīz vienā mirklī pārvērst par darbinieku vai otrādi. 


Vienmēr, katras situācijas vai strīda vidū, atceramies nospiest "pauzes", jeb "nulles" pogu.


Tas palīdz smadzenēm kau uz mirkli, bet vēl labāk, uz pusstundu, atiet un nomierināties. 


Vairāk kā jebkuros citos apstākļos, tieši šobrīd ir vislielākā iespēja trenēt šādu iemaņu: iepauzēt, pārdomāt un vērsties pie cilvēkiem, ar kuriem kopā dzīvojam, jaunā un jēgpilnā veidā. Cenšamies kaut uz mirkli sevi "pazaudēt" jebkur: jogā, meditācijā, velobraucienā, izīrētā viesnīcas numurā, grāmatā, Instagramā, darbā, pat miegā. Var palīdzēt pat tas, ja iedomājamies, ka miljoniem ģimeņu pasaulē iet carui tādai pat cīņām kā mēs. Tas ir nojaušams ne tikai no sarunām, bet arī no jokiem, ar ko dalāmies. 


-Radām mājas ofisu: Sadalām jebkuru papīru trīs daļās. Uz tā: uzdevumi, kas gaida rindā, ko daru un kas jau izdarīts. No rīta pirmā daļa būs pilna. Vakarā liela daļā būs "pārgājusi" uz trešo sadaļu. Vienalga, vai tās būs līmlapas, žetoni vai vienkārši ieraksti trīsdaļīgā tabulā. Ja domājam šeit pieskaitīt arī lielākas lietas, piemēram, skapja pārkārtošana, logu mazgāšana notievēt par 10 kg, vai zobārsta apmeklējums, tad to ierakstām vēl kādā citā ailē, jo tādi uzdevumi ir pārāk plaši, aizņem pārāk lielu uzmanību un neļauj mums pieērsties mazajām steidzamajām lietām. Gan "darba lietas", gan "mājas lietas", gan "savas personiskās lietas" cenšamies darīt vienādā daudzumā.


-Mainām gan iekšējo, gan ārējo identitāti. Radot ārējās robežas, atzīmējam, kur mums būs darbavieta, un citur ar daraba instrumentiem, piemēram, mapi, labāk nestaigāt. Varam patpiespraustsev zīmītes – esmu darbā, esmu mājās. Katru reizi, nomainot identitāti, nomainām izkārtni. Tad neradīsies vēlme aizskriet uz virtuvi pēc kārtējās kotletes. Vai seriāla laikā domāt par nepadarīto darbā. Lai robežas starp šīm lomām novilktu arī iekšēji, ir labi, nomainot lomas, ieskatīties spogulī: kā mainās mana sejas izteiksme, stāja, galvas poza, matu sakārtojums, smaids, rūpju rievas pierē. Vispirms jaunajai lomai pielāgoju sevi spoguļa priekšā un tikai tad ķeros pie nākamās identitātes pienākumiem. Starp citu, tieši pārejot no vienas identitātes uz otru, mūs mēdz pārsteigt visgaišākās atklāsmes.


-No perfekcionisma glābs tas, ja netēlosim varoni, bet lūgsim palīdzību mājiniekiem. Ja būsim gatavi, ka ne viss izies gludi: es kļūdīšos, aizmirsīšu, nokavēšu. Glābs arī plānošana. Plāns, tāpat kā balva par izdarīto, ir nepieciešams visiem ģimenes locekļiem. 


Un, galu galā – kas var notikt tāds, ja arī jūs visi ģimenē tik tiešām viens otram apnīkat? Ir bail, ka tas var būt drauds jūsu jūtām? Pilnīgi noteikti – nē. Atpūšoties vienam no otra un iegremdējoties savās lietās, vai izejot kaut kur pa vienam, mēs būsim tikai priecīgi, kad atkal satiksimies.


Ļaujam, lai karantīna kļūst par laiku, kad paši sevī un viens otrā atklājam ko jaunu, kādas nezināmas raksturīpašības, kaut ko īpašu. Varam viens otram stāstīt arī par šīm bailēm no jaunā un no savām domām. Tad arī - būt vienam otra priekšā jaunā un pārveidotā tēlā - vairs nebūs tik grūti. 


Katras dienas vakarā, neskaitot simts kaitinošās lietas, cenšamies līdzās sesošajos cilvēkos atrast pa vienai labai lietai un viņiem par to pateikt.


Pēc katras grūtas dienas -  galvenais ir sevi par to apbalvot vai to nosvinēt!


Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!


Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet


Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)


Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.


Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.


Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.    


 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/46976

30. maijā, 10:03, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Jaunākie komentāri

Inga • 2. jūnijā, 13:11
Laikam jau aktuāli. Arī zinu ģimenīti, kura šajā laikā pieņēma lēmumu iet katrs uz savu pusi. Žēl, ka jācieš bērniem.
... • 31. maijā, 09:14
Rakstam doma laba, bet šausmīgi daudz kļūdu. Virsraksts vēl salīdzinoši bija sīkumiņš.
Smukā • 30. maijā, 15:24
Par daudz nevis pa daudz.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet