Atgriezties pie raksta

"Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?"

"Ogres Vēstis Visiem" sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu uzsāk jaunu rubriku "Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?". 

Tajā stāstīsim gan par tiem mūsu puses cilvēkiem, kuri jau pirms daudziem gadiem uzsākuši dzīvi svešumā, gan par tiem, kuri bija devušies projām, bet pēc kāda laika atgriezās, gan arī par tuviniekiem Latvijā, kuru mīļie dzīvo tālumā. Meklēsim atbildi uz vissvarīgāko jautājumu – kam būtu jānotiek, lai tautieši atgrieztos mājās uz palikšanu.


Ervīns Zelts: "Latvija ir un vienmēr paliks mājas. Svešumā nav māju, bet gan mājoklis, kur esi apmeties..."


To, cik daudz latviešu dzīvo visā plašajā pasaulē, visspilgtāk varēja apjaust, sākoties Covid–19 pandēmijai, kad daudzi steidza atgriezties mājās, bet tikpat daudzi palika un joprojām veido savu dzīvi ārpus Latvijas. Viņu vidū arī tīnūžnieku Zeltu ģimene. 


Ervīns uz Norvēģiju devās pirms 11 gadiem, bet pirms sešiem gadiem viņam pievienojās arī sieva Marika un meita Evelīna, kurai tagad ir 15 gadu. Šis lēmums nebija viegls nevienam, jo Latvijā palika dēls Kristiāns, kurš šogad svinēs 25.dzimšanas dienu un audzina – dvīņus – Marku un Martinu. Latvijā joprojām ir arī citi mīļie, ar kuriem klātienē iespējams tikties vien pāris reizes gadā. 


"2009.gadā Latvijā sākās ekonomiskā krīze, kuras laikā darbinieku samazināšanas procesā zaudēju darbu. Septiņu mēnešu garumā nevarēju atrast tādu darbu, kur ienākumi būtu lielāki par ikmēneša izdevumiem – hipotekāro kredītu, komunālajiem maksājumiem, ikdienas izdevumiem, transportlīdzekļu uzturēšanu un tā tālāk. Ģimenē auga arī divi bērni. Apsverot visus plusus un mīnusus, pieņēmu lēmumu doties uz Norvēģiju. Sākumā viens, vēlāk šurp pārcēlās arī sieva un meita, bet dēls joprojām dzīvo un strādā Latvijā, cenšoties izcīnīt savu vietu zem saules... Šobrīd dzīvojam Norvēģijas dienvidos Venneslas pilsētiņā, kas atrodas 20 minūšu braucienā no Kristiansandas. Sākotnēji, protams, vienam dzīvojot šeit, bija diezgan grūti – laikam jau kā visur – valodas nezināšana, cita vide, zeme, mentalitāte, dzīves uzskati un tradīcijas – vienalga, cik esi lojāls pret vietējiem, vienmēr lielākajai daļai būsi vien IEBRAUCĒJS. Līdz šim brīdim neesmu īsti adoptējies, tomēr pamazām esam iedzīvojušies," saka Ervīns. 


Ir svarīga stabilitātes sajūta 


Zeltu ģimenes galva strādā par smagās automašīnas šoferi komunālajā nozarē. Darba diena sākas jau sešos no rīta un ilgst līdz pulksten 14. Savukārt Marika strādā par sociālo darbinieku, bet Evelīna nākamgad beigs pamatskolu un turpinās mācības Videregående skole, bet vēl nav izvēlējusies pamatnovirzienu. Nākotnē viņa vēlas kļūt par ārstu, tāpat kā ome – Marikas mamma.


"Kristiansandu šobrīd pārzinu jau labāk nekā Ogri, protams, darbs ir diezgan liela rutīna, bet, zinot visas nianses, tas rit pietiekami raiti," piebilst Ervīns. 


Jautāts, vai lēmums doties projām no Latvijas ir sevi attaisnojis, viņš atzīst: "Kopumā, jā. Esmu uzveicis kredītsaistības bez īpaša saspringuma, varu arī uzturēt un sakopt to, ko biju sastrādājis un iegādājies, strādājot Latvijā. Pēc Tēta došanās labākā pasaulē, emu saņēmis mantojumā arī Tēva māju. Arī tur jāiegulda papildus artava. Arī man, tāpat kā daudziem citiem, ļoti svarīgi, ka ir pietiekami liela stabilitāte saistībā ar darbu un ienākumiem. Šobrīd iestājusies tāda kā atvieglojuma sajūta, ka var uzsākt dzīvot sev, ģimenei. Vai vēlreiz dotos projām no Latvijas, ja būtu jāizdara šāda izvēle? Viennozīmīgi, pirmā reize vienmēr ir grūtākā... Protams, ne jau laimes meklējumos, bet gan darba un iztikas meklējumos un tikai uz konkrēti atrunātu vietu. Latvietis jau vienmēr atradīs pieeju un ar darbu pierādīs, ka mēs esam strādīga tauta, bet ar nosacījumiem...". 


Pietrūkst saskarsmes ar tuviniekiem klātienē 


Protams, dzīvojot tik tālu projām no Tēva mājām, jārēķinās, ka nav iespējams klātienē sastapt tuviniekus tik bieži, cik to gribētos. Savu artavu devusi arī pandēmija Covid–19. "Manai mammai šogad, 17.jūnijā, palika 80 gadu. Savā ziņā šobrīd esam iestrēguši Norvēģijā un ar Covid–19 saistīto ierobežojumu dēļ nebija iespējams klātienē piedalīties mammas skaistajā un apaļajā dzīves jubilejā. Tas, protams, skumdina. Ja man jautā, kā visvairāk pietrūkst no Latvijas, dzīvojot svešumā, tad tie ir tuvinieki un pati Latvija – viss, kas ar to saistīts. Par laimi, man Latvijā ir arī māsa un brālis ar ģimenēm, tāpēc mammīte nav gluži viena, un šobrīd ir pietiekami pieejami arī visa veida sakari, mammai uzzvanu katru otro/trešo dienu, ar māsu, brāli un visiem pārējiem vai ik dienas varam sazvanīties ar video zvanu, aplikācijas whatsapp starpniecību. Kad šeit ierados, saziņas iespējas bija visai ierobežotas un salīdzinoši dārgas, lai komunicētu ar savējiem. Tas iekšēji bija diezgan grūti... Komunikācija šobrīd ļoti palīdz būt tuvāk visiem tuvajiem un Tēvzemei. Protams, pietrūkst arī kultūras – teātru, koncertu latviešu valodā. Pietrūks savas mājas un sava "cietokšņa", pietrūkst mazbērnu," saka Ervīns, piebilstot, ka tad, kad sieva un meita vēl dzīvoja Latvijā, viņš ciemos braucis vismaz četras reizes gadā aptuveni uz divām nedēļām. Tagad tās ir pāris reizes gadā, un Covid–19 dēļ viesošanās Tēvzemē šobrīd uz kādu laiku vispār jāatliek, jo Norvēģijā ārkārtējā situācija turpināsies vēl līdz 20.augustam un attiecīgi, dodoties uz citu valsti un no tās atgriežoties, jāievēro 10 dienu pašizolācija. 


Latviskums nezūd, arī dzīvojot svešumā 


Jautāts, vai, atbraucot uz Latviju, viņš jūtas kā mājās, vai arī mājas tagad ir citā valstī, Ervīns nedomājot atbild: "Latvija ir un paliks vienmēr mājas… mājas zeme, Tēvzeme… Svešumā nav māja, bet gan mājoklis, kur esi apmeties. Tiesa gan, pēdējā laikā cenšos vairs nesekot līdzi politiskajiem notikumiem Latvijā, jo, klausoties visas šīs valdības bezjēdzīgās sarunas un klaju vienpersonisko marionešu teātri, paliek ļoti skumji. Iepriekšējā sasaukumā bija viens Karaļa "Āksts", šajā ir cits… nekas nemainās, un arvien vairāk ir lutaušu, kas nevēlas uzlabot Latvijas labklājību, bet gan savstarpēji sanaidot tos, kas vēl ir palikuši Latvijā. Protams, tas ir tikai mans viedoklis."


Arī dzīvojot tālu projām, latviskums nekur nezūd. Lai gan Zeltu ģimene ir apguvusi norvēģu valodu un iepazinusi šīs zemes tradīcijas un kultūru, mājās joprojām savstarpējā komunikācija notiek tikai un vienīgi latviski, kaut sākotnēji Evelīnai skolā no klases audzinātājas bijis uzstājīgs mājiens arī mājās runāt norvēģu valodā...


"Lai arī mans tēvs bija polis un mamma ir latviete, mūsu ģimenē ievēroja latviskās tradīcijas, cik nu padomju laikā tas bija iespējams. Arī mēs ar sievu, šobrīd dzīvojot šeit, cenšamies meitu audzināt latviskā garā, izstāstīt, izskaidrot un viest viņā latvisko apziņu. Mums šeit, Norvēģijā, ir diezgan daudz paziņu no Latvijas, ir vairāki no Ogres, Lielvārdes, Talsiem, Cēsīm, Rēzeknes, Liepājas, Ventspils. Sazvanāmies, satiekamies, braucam kopā ar ģimenēm uz pastaigām, veči uz copēm, kopā svinam Jāņus, kad tie ir brīvdienās, apmeklējām 18.novembra pasākumu Kristiansandā, ko organizēja Latviešu biedrība Norvēģijā. Daudzo gadu laikā draudzīgas attiecības, protams, izveidojušās arī ar vairākām norvēģu ģimenēm. Sākotnēji jau visi vienmēr ir piesardzīgi, bet laiks visu saliek pa plauktiņiem – ja pats esi kārtīgs cilvēks, tad tev apkārt parādās aizvien vairāk līdzīgi domājošo," saka Ervīns.


Atgrieztos kaut rīt...


Jautāts, vai Zeltu ģimene kādreiz būt gatava atgriezties Latvijā uz palikšanu, Ervīns atzīst, ka ar sirdi noteikti, bet, lai izlemtu atgriezties, noteikti jābūt stabilitātei un konkurētspējīgai darba samaksai darba tirgū, sakārtotai un stabilai nodokļu politikai, kuru visi spēlētāji izprot un ir spējīgi izpildīt noteikumus. "Esmu jau tajā vecumā, kad ir jādomā solīti uz priekšu – par sociālajām garantijām, pensionēšanās iespējām, kas vairs nav aiz kalniem. Vēlos strādāt oficiālu darba laiku (protams, darbs ir darbs, ne vienmēr viss notiek, kā saplāno), maksāt godīgi nodokļus un redzēt, kur tie reāli tiek izmantoti, ieguldīti. Tas būtu viens no nosacījumiem, lai es personīgi atgrieztos Latvijā. Es atgrieztos kaut vai rīt, ja varētu atrast stabilu darbu ar iepriekš minētiem nosacījumiem, bet šobrīd es neredzu tādu iespēju. Domāju, meita nākotnē varētu atgriezties Latvijā. Šobrīd gan tas ir nedaudz apgrūtinoši, jo viņa vēl mācās un Latvijas izglītības sistēma ir pietiekami atšķirīga no Norvēģijas. Izskatām variantu par viņas tālākās izglītības iegūšanu šeit, un tad, kad būs iegūta augstākā izglītība, viņa varēs brīvi rīkoties pati un izvēlēties. kur un kā dzīvot. Evelīna par atgriešanos vien sapņo, bet izprot situāciju un pagaidām pieņem esošo,» saka Zeltu ģimenes galva, tautiešiem Latvijā vēlot izturību, sapratni, iejūtīgumu pret apkārtējiem, vairāk smaidu sejās ikdienā un neuzskatīt izbraukušos par "nodevējiem" vai kā savādāk, jo katram ir savi dzīves kritēriji, savas vajadzības un tiesības tās piepildīt. 


Dzintra Dzene , OVV


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem


Foto no Zeltu ģimenes arhīva:Zeltu ģimene: Marika (no kreisās), Ervīns, dēls Kristiāns, meita Evelīna un mazbērni – dvīņi Marks un Martins, Ervīns un Marika atelpas brīdī, Marika un Evelīna ziemas prieku kūrortpilsētiņā.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/47249

4. jūlijā, 09:46, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Jaunākie komentāri

ха ха • 5. jūlijā, 07:31
Патриоты блин.... ха,ха.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet