Atgriezties pie raksta

Vainas sajūta un pārprastā vaina

Vai ir atšķirība starp veselīgu un neveselīgu vainas sajūtu?

Parasti veselīgas attiecības bāzējas divos aspektos – cilvēku spējā būt abpusējiem un savstarpējiem, kas apvienota ar godīgām un saprātīgām gaidām. Ja cenšamies attiekties pret otru tāpat, kā vēlamies, lai citi attiecas pret mums, un ja noliekam robežas, kad mūs neciena vai izmanto, tad attiecības mūs apmierina un bagātina. Bet, ja no kādas no pusēm tiek izrādīti neatbilstoši centieni vai nav cieņas, tad attiecības nav līdzvērtīgas. Tas attiecas ne tikai uz attiecībām pārī, bet arī uz draudzību, biznesa vidi, vecāku un bērnu attiecībām. 


Bieži cilvēks attopas, ka jūtas vainīgs nevietā vai arī vainas sajūta ir pārlieku liela. Tas viņu sāk tirdīt un liedz likt vajadzīgās robežas, vai arī rada nereālas gaidas attiecībā pret sevi vai citiem. Tāda vainas sajūta uzliek pārāk lielu atbildības sajūtu un neļauj kļūdīties.


Cilvēks var justies vainīgs par to, ka nav rīkojies atbilstoši pieņemtiem uzskatiem (piemēram ir kādu traumējis), vai pat par to, ka ir tikai gribējis tā rīkoties (piemēram, krāpt). Vainassajūta var rasties par to, ko cilvēks nemaz nav darījis (piemēram, viņa draugs salauzis roku). Vainas sajūta par to, ka nav pietiekami daudz darījis (piemēram, kāda labā). Vainas sajūta par to, ka man ir labāk, nekā citiem.  


Vainas sajūta sakņojas gaidās un vēstījumos, ko apgūstam bērnībā. Bērni, kuriem ir piedots pārāk daudz un kuri nav sodīti par sliktu uzvedību, vainassajūtu nejūt un ir bezatbildīgi. Bet tie, kuri ir pārāk daudz kritizēti vai kuriem kā paraugs tiek pasniegti perfektas uzvedības standarti, vai bērni, kuri dzīvo haotiskās vai varmācīgās ģimenēs, izaugot ir pārāk kritiski vai ir burtiski apsēsti ar vainas sajūtu. Viņiem ir grūti paust savas vajadzības un vēlmes, viņi pārāk daudz rūpējas par citiem. 


Cilvēks ar pārāk attīstītu vainas sajūtu bieži kļūst par upuri manipulatoriem. Vecāki bar bērnu tik ilgi, kamēr neredz, ka bērns ir sapratis, ka ir vainīgs. Lai pārliecinātu vecākus par to, ka viņš ir sapratis, viņam tas ir jāparāda, piemēram ar asarām, mīmiku, uzvedību. Bērns saprot: lai vecāki liktos mierā, jāsajūtas vainīgam. Vēlāk uz jebkuriem pārmetumiem no apkārtējo puses cilvēks jūt vainassajūtu. Viņš tik ļoti pierod, ka pat sajūt vajadzību regulāri justies vainīgam. Tas var radīt pārāk lielu atbildības sajūtu, vai pārāk lielu labsirdību, vai bezdarbību, vai arī pozitīvo emociju bloķēšanu. 


Vai tiešām man jājūtas vainīgam? Atbilde slēpjas izvērtēšanā, vai manas gaidas pret sevi ir godīgas, saprātīgas un reāli pamatotas. Tādēļ jautāju sev: Vai esmu par to vainīgs, vai nē? Vai tiešām pārkāpju kādus likumus? Vai dodu vairāk, nekā man godīgi būtu jādod? Vai manas pūles tiek novērtētas, vai vienkārši uztvertas kā pašas par sevi saprotamas? Vai cilvēks, kuram es cenšos izpatikt, dzīvo pēc tādiem pašiem atbildības un ētikas standartiem kā es? Vai mērķi, kurus cenšos sasniegt ir reāli? Kurš mani sodīs, ja pārstāšu justies vainīgs? Vai viņu viedoklis ir godīgs un saprātīgs?


Vainas sajūtas paternu jeb paradumu būt vainīgam var pārtraukt gluži vienkārša iepauzēšana un iepriekš minēto jautājumu uzdošana. Tas pārtrauc pārmērīgu centrēšanos uz sevi, virzot uzmanību uz attiecību savstarpīgumu un godīgumu.


Cilvēki ar pārāk lielu vainassajūtu nespēj atteikt. Arī atsakot viņi jūtas vainīgi. Tādēļ jāmācās teikt "NĒ":


-Noteikti, bez svārstīšanās un nekonkrētām frāzēm


-Atteikuma brīdī jāatceras par saviem uzskatiem


-Nedrīkst melot un izdomāt atrunas


-Atsakot pasakiet kaut ko labu par otru cilvēku.


Veidi, kā atbrīvot sevi no toksiskas vainassajūtas:


-Ja jūtos vainīgs par to, ka pārāk maz daru, tad: sastādu sarakstu ar to, ko es daru – ģimenes, otra cilvēka, drauga, biznesa partnera, bērna, vecāka labā; pārprasu otram, vai tiešām viņaprāt par maz daru, un apdomāju, vai viņi par daudz no manis negaida; konkretizēju savu noslogojumu šajās attiecībās.


-Sāku sevi vairāk vērtēt un cienīt, katru dienu atzīmējot savus sasniegumus.


-Pārdomāju, kā izskatītos situācija tad, ja manā vietā būtu cilvēks, kura priekšā izjūtu vainas sajūtu.


-Izvairos no melnbaltas vai ideālistiskas domāšanas 


-Izpētu, kādas sajūtas slēpjas aiz mūžīgās vainas sajūtas; varbūt dusmas, aizvainojums, neapmierinātība, bailes


-Un visu laiku sev atgādinu, ka ir normāli rūpēties par savām vajadzībām. 


Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!


Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet


Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)


Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.


Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.


Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.


 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/47558

8. augustā, 09:15, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet