Atgriezties pie raksta

Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?

"Ogres Vēstis Visiem" sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu turpina rubriku "Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?".

Tajā stāstām gan par tiem mūsu puses cilvēkiem, kuri jau pirms daudziem gadiem uzsākuši dzīvi svešumā, gan par tiem, kuri bija devušies projām, bet pēc kād laika atgriezušies, gan arī par tuviniekiem Latvijā, kuru mīļie dzīvo tālumā. Meklēsim atbildi uz vissvarīgāko jautājumu – kam būtu jānotiek, lai tautieši atgrieztos mājās uz palikšanu?


Līga Akmeņkalne: "Gūstiet pieredzi un atvediet to mājās – uz Latviju!"


Rudenī apritēs divi gadi, kopš lielvārdiete Līga Akmeņkalne dzīvo, strādā un mācās Īrijā. Projām no mājām un tuviniekiem viņa devās profesionālās izaugsmes dēļ. 2018.gadā Līga absolvēja Latvijas Universitāti un ieguvu Ārsta grādu, kas ir pirmais solis ceļā uz Ārsta profesiju. Tam, kāpēc iegūt specializāciju Līga devās tieši uz Īriju, ir savi iemesli. 


«Garajā sešu gadu studiju procesā man nevienu brīdi nebija domas, ka es vēlētos doties uz ārzemēm. Vienmēr esmu domājusi, ka Latvijā var iegūt ļoti labu, konkurēt spējīgu izglītību, taču pēdējā studiju gadā man bija tas gods sadarboties ar izciliem mācību spēkiem, kas, teiksim tā, pavēra man plašāku horizontu,» saka Līga. 


Uz Īriju dodas, lai gūtu pieredzi 


Pabijusi vairākās konferencēs Vācijā un Anglijā, redzot, ar kādām tehnoloģijām ārsti strādā citās valstīs, Līga sapratusi, ka Latvijai līdz šim līmenim vēl krietni jāaug. Diemžēl Latvijā arī paši ārsti ne vienmēr ir pienācīgi novērtēti. "Manā gadījumā lielāka alga gan nebija noteicošais faktors, lai aizbrauktu. Kā jau minēju, man tas vairāk bija personisks izaicinājums, vēlme iegūt jaunu pieredzi. Tas bija sākums manām pārdomām un paplašinātajai interesei par rezidentūras iespējām ārpus Latvijas. Esmu ļoti izaicinoša attiecībā uz sevi un savu izaugsmi. Lai uzsāktu rezidentūru citā valstī, nepietiek tikai ar gribēšanu, vajadzīgs gana ilgs sagatavošanās process, attiecīgas zināšanas un līdzekļi. Pēc absolvēšanas mēneša laikā pieņēmu lēmu – aizbraukt. Jāsaka gan uzreiz, ka bez ģimenes atbalsta (morālā un finansiālā) tas nebūtu bijis iespējams. Atbraucot man bija tikai un vienīgi plāns «A». Citas iespējas nepieļāvu. Bija brīži, kad gribējās padoties, brīži, kad pārdomāju savu lēmumu. Ir bijuši pat kreņķi un asaras. Garantētas vietas rezidentūrā man nebija. Konkurence milzīga, līdz ar to uzņemšanas prasības. Turklāt priekšroka tiek dota pašas Īrijas pilsoņiem, tas ir tikai loģiski. Ja, es to visu būtu zinājusi pirms atbraukšanas uz šejieni, visticamāk, nebūtu braukusi. Tagad droši varu teikt – labi, ka nezināju!" saka Līga.


Visvairāk biedē neziņa 


Jautāta, kas bija pats grūtākais, ierodoties svešā zemē, Līga atzīst, ka tā bijusi neziņa par to, kas sagaida.


"Valoda nebija problēma, jo paši īri lielākoties runā angliski (īriem pamatvaloda ir angļu). Sākums, nenoliedzami, bija grūts tieši valdošās neziņas dēļ. Neziņa par to, vai iecerētais izdosies, vai tieši otrādi, būs vilšanās un jābrauc atpakaļ uz mājām. Uzskatu, ka man ļoti paveicās jau pašā sākumā satikt atsaucīgus cilvēkus, kas palīdzēja ar dažādām formalitātēm, tādējādi krietni atvieglojot dzīves uzsākšanu citā valstī. Pirms braucu uz šejieni, protams, biju veikusi nelielu izpēti un uzsākusi nepieciešamo reģistrācijas procesu, lai šeit tiktu atzīts mans Ārsta diploms. Uzreiz sapratu, lai būtu konkurēt spējīga iekļūšanai rezidentūrā, vajadzēs veltīt gadu sistēmas iepazīšanai un kontaktu iegūšanai, jo vislielākā problēma bija tieši neziņa par to, kā Īrijā darbojas veselības aprūpes sistēma, kas krietni atšķiras no Latvijā esošās. Nākamais solis bija atrast darbu ārsta profesijā, lai es pie šīs pieredzes varētu tikt. Tik tikko biju absolvējusi medicīnas studijas, tāpēc par nekādu esošo pieredzi nevarēja būt ne runas. Sākumā sūtīju CV uz visām Īrijas slimnīcām. Īrijā ir ļoti daudz internacionālu ārstu. Sistēma ir tāda, kas paver iespējas šeit strādāt arī citu valstu ārstiem.


Nezinu, kas, bet kaut kas manā CV ļāva ļoti ātri atrast pirmo darbu, turklāt man interesējošā specializācijā. Joprojām domāju, ka tas bija mans entuziasms. Pirmā darba intervija bija liktenīgā visas manas turpmākā veiksmes ķēdītes attīstībā, kas ļāva nokļūt tur, kur šobrīd esmu. Man ļoti paveicās ar kolēģiem. Tiku uzņemta uzreiz, nebija vajadzīgs daudz laika, lai adaptētos. Saņēmu pat uzslavas par ātrajām adaptācijas spējām," stāsta Līga. 


Izcīna vietu gan rezidentūrā, gan maģistratūrā 


Lai arī 2020 gads visai pasaulei neasociējas ar to labāko, Līgai tas bijis nozīmīgākais gads profesionālajā attīstībā. "Šī gada sākumā, pēc vairāku mēnešu atlases procesa, tiku uzņemta kārotajā rezidentūras programmā. Te jāpaskaidro, ka, iegūstot Ārsta grādu, veiksmīgai tālākajai karjerai ar to vien nepietiek – nepieciešama specializācija izvēlētajā specialitātē. Man sirdij tuva vienmēr ir bijusi ķirurģija un līdz ar to mērķtiecīgi uz to gāju, neraugoties uz to, ka konkurss bija ārkārtīgi liels. Īrijā jebkuras ķirurģiskās specialitātes apgūšanai pirmie divi gadi tiek pavadīti, apgūstot vispārīgo ķirurģiju, tad atkal sekos konkurss uz izvēlēto specialitāti, balstoties uz panākumiem aizvadītajos divos gados. Mans mērķis ir specializēties plastiskajā ķirurģijā. Pirms mēneša saņēmu arī vēstuli par uzņemšanu maģistra studijās. Ar šo droši varu teikt, ka es esmu iekārtojusies," saka Līga, atzīstot, ka iedraudzēties ar īriem bijis viegli.


"Ne velti Korka, kur šobrīd dzīvoju, ir atpazīstama ar tās iedzīvotāju draudzīgumu. Šeit laikam es atkal varu pateikties savai specializācijai. Kopīgas intereses cilvēkus vieno. Turklāt šeit ir ļoti daudz internacionālu cilvēku, kas tev ne mirkli neliek justies kā iebraucējam. Vai šis draugu loks būs stabils? Grūti vēl teikt. Laiks rādīs. Kā jau katrai draudzībai!" saka Līga, piebilstot, ka, protams, dzīvojot svešumā, pietrūkst Latvijā palikušās ģimene un draugu, īpaši brīvajā laikā. "Pietrūkst arī pašas Latvijas, tās dabas, dzīves ritējuma un piederības sajūtas. To vērtību apzinies tikai tad, kad esi projām," viņa atzīst. 


Mācoties, strādā kā nespecializēts ārsts 


Jaunā ārste šobrīd strādā Korkas Universitātes slimnīcā valsts dienvidos. Pavisam drīz paredzēta pārcelšanās uz citu pilsētu, jo rezidentūras ietvaros jaunos dakterus bieži rotē pa dažādām slimnīcām visas valsts teritorijā. "Mana ikdiena pārsvarā paiet darbā un mācībās. Šobrīd strādāju kā nespecializēts ārsts, Latvijā tas būtu kā ārsts – stažieris. Visu šo laiku strādāju krūts ķirurģijā, tas ietver darbu poliklīnikā ar pacientiem, asistēšanu operācijās. Pamatā strādāju ar onkoloģiskajiem pacientiem, bet ir arī dežūras, kur nāk visa veida pacienti ar akūtām ķirurģiskām problēmām. Tā strādā daudzi, lai gūtu pieredzi, kas paver lielākas iespējas tikt rezidentūrā, kur konkurss ir milzīgs. Faktiski kā nespecializēts ārsts var strādāt gadiem. Tā bija arī viena no manām lielākajām bailēm – ja netikšu rezidentūrā, ko darīt, palikt vēl vienu gadu, mēģināt atkal, palikt strādāt tāpat vai atgriezties Latvijā un stāties rezidentūrā šeit? Taču mani Latvija bija tik labi sagatavojusi, ka viss sanāca veiksmīgi un bija ar ko palepoties savā uzņemšanas intervijā," saka Līga. 


Pandēmija ievieš savas korekcijas 


Kā jau katram jaunajam ārstam, arī Līgai "brīvais laiks" pārsvarā paiet, cenšoties sevi pilnveidot. "Tomēr mēģinu ieturēt arī zināmu līdzsvaru un veltīt laiku sev. Šeit ir ļoti skaista daba. Kad ir iespēja, cenšos pavadīt laiku ārā. Sports man vienmēr bijis tuvs. Esmu kaislīga garo distanču skrējēja, labprāt aizbraucu pastaigāt pa kalniem. Esmu šeit viena, bez ģimenes. Mana ģimene ir Latvijā. Ik vakara zvans uz mājām ir teju ikdiena. Esmu tuva ar savu ģimeni. Tā joprojām ir mans lielākais atbalsts un motivācijas avots. Turklāt Īrija nav tik tālu, vecāki brauc ciemos arī pie manis. Uz Latviju braucu salīdzinoši bieži. Pāris reizes gadā noteikti. Dažreiz aizskrienu tikai uz brīvdienām, aši visus apciemot un sajust māju garšu," saka Līga, piebilstot, ka iepriekš ar tuviniekiem tikās gandrīz katrus divus mēnešus, taču šogad savas korekcijas ieviesusi Covid-19 pandēmija – atbraukt uz Latviju bija iespējams tikai Līgo svētkos, bet, atgriežoties Īrijā, 14 dienas nācās pavadīt pašizolācijā. 


"Ja runājam tieši par Covid–19 krīzi, tad, protams, tā deva savu ietekmi un papildus stresu. Ne tikai ceļošanas plānu ziņā. Īrijā saslimstības līmenis bija krietni augstāks, līdz ar to visi ierobežojošie pasākumi. Kā jau visur pasaulē, bija liela neziņa par to, kas un kā būs. Darbā bija papildus stress, pietrūka brīvdienu, sabiedrības ārpus darba. Tomēr, situācijai uzlabojoties, man savā ziņā ļoti paveicās. Tā kā esmu ārstniecības persona, visi atvaļinājumi uz laiku tika atlikti, un brīdī, kad tos varēju izņemt, biju iekrājusi pietiekami, lai varētu paspēt apciemot gan Latviju, gan arī ievērot nepieciešamo izolācijas laiku," saka jaunā ārste. 


Kļūst par Covid-19 vēstnesi 


Līga seko līdzi arī notikumiem Latvijā, īpaši tam, kas notiek veselības aprūpē. "Man ir ļoti interesanti salīdzināt lietas šeit un Latvijā. Ne tikai saistībā ar Covid-19, bet par visu veselības aprūpes sistēmu. Īrijas veselības aprūpes sistēma ir pavisam citādāka. Nesaku, ka labāka, tai ir ļoti daudz trūkumu kā jebkuras valsts veselības aprūpes sistēmai, bet tā noteikti ir attīstītāka. Tas, protams, ir pieejamo resursu dēļ. Bieži sazinos ar Latvijā esošajiem kolēģiem, īpaši saviem vienaudžiem, lai salīdzinātu mācību (specializācijas) iespējas un kvalitāti. Kas attiecas uz pandēmiju, esmu Covid–19 aktuālās informācijas vēstnese Īrijā dzīvojošajiem latviešiem. Respektīvi, tulkoju tekstus Īrijas organizācijai "COVID – 19 WORDL SERVICE" latviešu valodā un ierunāju video ziņojumus ar jaunāko aktuālo informāciju par Covid–19 ierobežojumiem, to izmaiņām ar mērķi uzrunāt Īrijā dzīvojošos latviešus. Sanāk sava veida netieša saziņa arī ar tautiešiem Īrijā. Cita veida kontaktus gan neiznāk uzturēt, jo, kā jau minēju, lielāko daļu mana laika aizņem darbs un mācības," saka Līga. 


Latviskums nekur nav zudis 


Rezidentūras laiks, lai apgūtu specializāciju Īrijā, būs ilgs – aptuveni astoņus gadus. Šobrīd tā ir Līgas prioritāte, bet viņa ir pārliecināta, ka nākotnē vēlētos atgriezties Latvijā. "Esmu savas profesionālās karjeras pašā sākumā. Kamēr esi jauns, uzskatu, ka ir jāizmanto jebkura iespēja, lai sevi attīstītu. Šobrīd esmu ļoti apmierināta ar izvēlēto mācību modeli – pat ja tas ir krietni garāks ceļš uz mērķi, kāds tas būtu bijis, paliekot Latvijā. Saprotu, ka pa šiem gadiem daudz kas var mainīties. Manas domas, redzējums un pat gala mērķis. Redzēsim. Bet sapnis būtu aiznest mājās to, ko esmu un būšu apguvusi ārpus Latvijas. Vai šajos ilgajos gados nezudīs saikne ar Latviju? Pagaidām neesmu prom bijusi tik ilgi, lai teiktu, ka man būtu nepieciešams uzturēt latviskumu, nekur neesmu to pazaudējusi. Joprojām lepni visiem saku, ka esmu Latviete un stāstu par Latviju, par mums pašiem. Rādu bildes, stāstu faktus. Jāsaka, ka šeit esmu nepatīkami pārsteigta par jaunās paaudzes ģeogrāfijas zināšanām. Manuprāt, tas ir svarīgi. Esam pietiekoši autentiska tauta, un, ja paši to nesaglabāsim un nestāstīsim citiem, tad neviens cits to mūsu vietā nedarīs," saka Līga. 


Latvija vienmēr būs mājas 


Jautāta, vai, raugoties šodienas acīm, viņa vēlreiz pieņemtu lēmumu – doties projām un veidot savu ārsta karjeru ārpus Latvijas, Līga atbild apstiprinoši. "Absolūti! Ar katru dienu arvien vairāk pārliecinos, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu. Esmu ievērojami augusi ne tikai profesionālajā ziņā, bet arī kā individuāla personība. 


Pēc dabas esmu diezgan kautrīgs cilvēks, īpaši jaunā vidē, un man pašai šķiet, ka man ir vajadzīgs laiks, lai es justos par sevi droša un pārliecināta. Tiklīdz tā jūtos, nebaidos parādīt savas spējas. Tomēr, dzīvojot vienai svešā valstī, ļoti bieži nākas izkāpt ārā no savas komforta zonas, taču tad, kad saņem atzinīgu novērtējumu, ir sajūta, ka esi uz pareizā ceļa. Šobrīd mana komforta zona ir lielāka kā jebkad. Turklāt man vairs nav bailes to konstanti paplašināt. Galu galā, esmu tikusi līdz pirmajam mērķim, kura dēļ atbraucu. Kas ir pats grūtākais, dzīvojot ārpus Latvijas? Pieļauju, katram tas ir individuāli. Man tā ir piederības sajūta valstij. Nekad nebiju to apzinājusies, cik būtiski un nozīmīgi ir tas, kad tu pārzini valsts vēsturi, tev ir kopīgas saknes un atmiņas ar citiem. Kamēr dzīvo savā dzimtajā zemē, tas viss liekā tikai pašsaprotami. Tagad es apzinos to vērtību. Latvija vienmēr būs manas mājas. Jāsaka gan, gribot negribot esmu sākusi lietot terminu – braukšu ciemos uz Latviju. Tas laikam ir tikai loģiski, kad pastāvīgi dzīvo citā valstī. Bet arī Īriju es nesauktu par savām mājām. Drīzāk – pieturas punkts manā dzīves ceļā. Saviem vienaudžiem varu novēlēt – nebaidieties ticēt saviem spēkiem un paveriet savus horizontus arī tālāk par Latvijas robežām! Pārkāpiet savu komforta zonu. Pasaule nav baisa. Latvija ir mūs labi sagatavojusi. Gūstiet pieredzi un atvediet to mājās – uz Latviju!" saka Līga Akmeņkalne. 


Dzintra Dzene, OVV


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem


Foto no L.Akmeņkalnes personiskā arhīva.


 


 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/47571

10. augustā, 13:01, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Jaunākie komentāri

lielvārdiete • 11. augustā, 08:02
Paldies par rakstu, labs!

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet