Atgriezties pie raksta

Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?

"Ogres Vēstis Visiem" sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu turpina rubriku "Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?".

Tajā stāstām gan par tiem mūsu puses cilvēkiem, kuri jau pirms daudziem gadiem uzsākuši dzīvi svešumā, gan par tiem, kuri bija devušies projām, bet pēc kāda laika atgriezās, gan arī par tuviniekiem Latvijā, kuru mīļie dzīvo tālumā. Meklēsim atbildi uz vissvarīgāko jautājumu – kam būtu jānotiek, lai tautieši atgrieztos mājās uz palikšanu?


Indulis Kalniņš: "Ir jāmācās dzīvot elastīgāk"


Nesen beidzies ogrēniešu Kalniņu ģimenes 14 dienu pašizolācijas periods – tieši tāda ir cena, lai satiktu savus mīļos – dēlu Kasparu, vedeklu Zani un mazmeitiņu Sofiu, kuri nu jau septiņus gadus dzīvo tālu projām no Latvijas un par savām mājām tagad sauc jauku piejūras pilsētu Great Yarmouth Norfolkas grāfistē Lielbritānijā.


Pašizolācijas periods P/A «Ogres komunikācijas» struktūrvienības "Neptūns" vadītājam Indulim Kalniņam, kā arī viņa sievai Ivetai un meitai Ilzei sarežģījumus darbā nesagādāja, jo, pošoties apciemot dēla ģimeni, viņi jau laikus ieplānoja atvaļinājumu, rēķinoties, ka dzīve vīrusa Covid ēnā var ieviest savas korekcijas, un tā arī notika. 


Atlikušais atvaļinājums – privātmājas robežās 


"Izlidojām piektdienas rītā, kad Lielbritānija vēl nebija to valstu sarakstā, no kurām pēc atgriešanās jāievēro pašizolācijas periods, bet jau šīs pašas dienas vakarā saņēmām ziņu, ka Lielbritānija atkal iekļauta minētajā sarakstā. Bijām plānojuši dēla ģimeni apciemot jau Līgo svētkos, bet tobrīd ierobežojumu dēļ tas vispār nebija iespējams. Ar šo neskaidro situāciju tagad nākas rēķināties ikvienam, kuru tuvinieki dzīvo ārpus Latvijas. Covid, protams, ir ietekmējis ne vien mūsu, bet arī daudzas citas ģimenes, kuru mīļie ir tālu projām. Kā jau minēju, iepriekš plānotais lidojums tika pārcelts, piespiežot mūs būt gataviem braukt jebkurā brīdī, apzinoties visus drošības pasākumus gan mūsu valstī, gan Anglijā. Varu teikt tikai vienu – ir jāmācās dzīvot elastīgāk un lidot laikā, kad tas ir iespējams, nevis ieplānots. 


Šobrīd baudām atlikušās atvaļinājuma dienas, tiesa gan, tikai savas privātmājas robežās. Esam gana atbildīgi un pašizolācijas nosacījumus strikti ievērojam, arī policijas darbinieki regulāri zvana un par to pārliecinās. Lai gan atvaļinājums šogad ir sanācis ne tāds, kā plānots, iespēja satikt klātienē savus mīļos bija tā vērta. Vienīgais, kā man pašizolācijas periodā mazliet pietrūkst, ir iespēja pašam aiziet uz veikalu," smaidot saka I.Kalniņš. 


Uz Lielbritāniju dodas mīlestības dēļ 


Kaspars Latvijā strādāja Ieslodzījumu vietu sistēmā, un pietrūka tikai dažu mēnešu, līdz viņš būtu nostrādājis desmit gadus un ieguvis minimālo izdienas pensiju. Sirdsbalss tomēr izrādījās stiprāka – viņš aizgāja no darba, nopirka lidmašīnas biļeti un devās pie savas mīļotās meitenes, ogrēnietes Zanes, kura jau kādu laiku dzīvoja Lielbritānijā un bija tur iejutusies. Vēl Latvijā Kaspars ieguva labas angļu valodas zināšanas. Arī tas viņam palīdzēja vieglāk iejusties svešajā zemē un atrast darbu uzņēmumā, kas ražo ļoti dārgas un augstvērtīgas parfimērijas preces. Sākotnēji darbs bija fiziski smags, taču jaunā vīrieša uzņēmība un centība tika novērtēta. Kaspars no vienkārša strādnieka soli pa solim ir uzkāpis pa karjeras kāpnēm un šobrīd veic inženiera pienākumus. Ir arī turpmākās izaugsmes iespējas. Savukārt Zane strādā kā pašnodarbinātā skaistumkopšanas jomā. Pirms trim gadiem piedzima meitiņa Sofia. 


"Vai dēla ģimene varētu atgriezties Latvijā? Domāju, ka šobrīd vairs nē. Dēls iedzīvojies, viņam ir jauka ģimene, labs un stabils darbs, protams, attiecīgi arī atalgojums. Mūsu viesošanās sakrita ar ģimenes pārcelšanos no dzīvokļa uz daudz ērtāku un plašāku mitekli – uz māju. Mazmeitiņa, kuru mīļi dēvējam par Čiepiņu, jau nākamgad sāks iet skoliņā. Viņu mājas tagad ir svešumā, un, domāju, pirms daudziem gadiem pieņemtais lēmums doties projām ir sevi attaisnojis. Nenoliedzami, mums ikdienā pietrūkst dēla ģimenes, un, kā atzīst Kaspars, arī viņiem pietrūkst jauko svētku, kad visi kopā – mēs, Kaspara ģimene, meita Ilze un jaunākais dēls Krists – varam sapulcēties pie lielā galda. Pietrūkst arī latviešu ēdienu. Reizēm ir skumji, gribas vairāk un biežāk satikties klātienē, samīļot. Regulāri sekojam līdzi arī politiskajiem notikumiem Lielbritānijā – gan situācijai valstī kopumā, gan saistībā ar «Brexit». Brīžos, kad viņiem ir grūti, mums ir grūti divtik, jo vienkārši nav iespējams aizskriet un palīdzēt, bet tāds ir dēla dzīves ceļš, viņa izvēle, un mēs to respektējam," saka Indulis. 


Saknes neaizmirsīs 


Protams, tuvinieki Latvijā ar Kaspara ģimeni regulāri sazvanās, viens otru cenšas vismaz pāris reizes gadā apciemot, kas šobrīd Covid dēļ kļuvis krietni sarežģītāk un liek skaudrāk apjaust, ko nozīmē kādam būt projām no savas valsts, saviem tuvajiem. Iespējams. Tieši tas daudziem lika pārdomāt un atgriezties, par ko liecināja repatriācijas reisi, ar kuriem simtiem cilvēku steidza nokļūt mājās līdz robežu slēgšanai, bet tikpat daudzi palika savās pašreizējās mītnes zemēs.


Jautāts, kam būtu jānotiek, lai dēla ģimene tomēr atgrieztos Latvijā uz palikšanu, Kalniņu ģimenes galva teic: "Domāju, viņi neatgriezīsies. Viņiem tur ir labi, iedzīvojušies, ieguvuši draugus, turklāt Sofītei ir dubultpilsonība – gan Latvijas, gan Lielbritānijas, jo viņa piedzima jau Anglijā. Šobrīd mazmeita arī runā divās valodās, kas izklausās visai komiski – viņa spēj vienā teikumā sasaistīt gan latviešu, gan angļu vārdiņus tā, ka viss ir gana labi saprotams, un, ja arī viņa stāsta angliski, tad visu parāda žestu valodā." 


Lai arī Sofia skolas gaitas uzsāks Lielbritānijā un viņas dzīvē aizvien vairāk ienāks angļu valoda un britu dzīves stils, Indulis cer, ka dēla ģimene savas saknes neaizmirsīs un, kas zina, varbūt tomēr pienāks brīdis, kad viņi nolems atgriezties. "Šobrīd varu priecāties vienīgi par to, ka esam kupla ģimene – Ilze un Krists atraduši savu vietu tepat, Latvijā. Ilze beigusi Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, viņa ir Administratīvās nodaļas vadītāja pašvaldības aģentūrā. Mums katram ir savs atšķirīgs ceļš ejams. Vienus tas ved tālu projām, bet citiem mājas ir un var būt vienīgi šeit, Latvijā. Arī es sevi neredzu nekur citur, kā vien Latvijā. Šeit ir manas dzimtās mājas, darbs, tuvi cilvēki, te atdusas mūsu mīļie, bet kā, jau minēju, – dzīve iemāca jeb piespiež būt elastīgākiem un ne vienmēr visu var iepriekš paredzēt," saka Indulis Kalniņš. 


Dzintra Dzene, OVV 


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem


Foto no Kalniņu ģimenes personīgā arhīva 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/47900

12. septembrī, 08:45, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet