Atgriezties pie raksta

Nemīlētais cilvēk, ko nu? Jeb ne-mīlestības ķēde

Stāsts: "Es vienmēr esmu darbā. Es vispār neatceros, kad pēdējo reizi biju atvaļinājumā. Darbiem un pienākumiem  nav ne gala, ne malas…

Viņš atkal no manis aizgāja pie V. Es saprotu, viņa ir viņam piemērotāka. Viņa ir sportiskāka, brīvāka. Viņiem daudz kopīgu interešu un vispār viņa ir simpātiskāka sieviete. Pēdējo reizi, kad viņš mani apskāva, es ieelpoju viņa smaržu un sajutu, cik viņš man ir tuvs cilvēks. Bet šis viss velkas jau 7 gadus un es saprotu, ka mums nekad nekas nesanāk. Es nepaspēšu dzemdēt. Esmu piekususi gaidīt. Mana mamma mani vienmēr salīdzināja. Teica, ka esmu slikta meita. Labas meitas ir, pirmkārt, teicamnieces, otrkārt, sportiskas, treškārt tādas, kurām nav līka mugura. Un, vienmēr bija kāda kaimiņu meitene, kura bija tenisiste, teicamniece un ar labu stāju. Es šo meiteni neieredzēju. Es centos staigāt kā viņa, centos būt ar tādu pašu sejas izteiksmi, kāda bija viņai, tomēr man ne visai sanāca. Es gribēju, lai kaimiņu meitenei viss dzīvē aiziet greizi, un tad mamma to ieraudzīs un beidzot iemīlēs mani, nevis viņu…


Manu mammu vecmāmiņa nemīlēja. Vecaistēvs vecmāmiņu bija pametis, un viņai klājās smagi. Viņa daudz strādāja, mēdza iedzer un ķircināt manu mammu. Viņa teica: vairāk raudāsi, mazāk čurāsi. Es saprotu savu mammu, kādēļ viņa ir tāda. Vecmāmiņa taču viņu nemīlēja.Mana vecmāmiņa auga kara laikā. Nekā nebija. Bija labi, ja bija maize. Viņas tēvs viņu pēra, bet viņas mamma viņu neaizstāvēja. Vēlāk vecmāmiņas tēvs aizgāja pie citas sievietes; vairāk nekā par viņu nezinu. Skaidrs, ka vecmāmiņa bērnus mīlēt nemācēja….Ja man pašai būs meita, kā gan es viņu mīlēšu? Es taču nemāku mīlēt. Man jau tagad ir jāiemācās mīlēt bērnus, pirms viņi ir piedzimuši. Laikam mammai ir jāpiedod, ja? Un tad viss mainīsies, ja?" 


Viņa vienmēr sāk no otra gala. Viņa vienmēr ar sevi grib izdarīt vēl kaut ko. Iesākumā staigāt kā kaimiņu meitene, lai mamma ierauga un iemīl. Pēc tam līdzināties V., lai vairāk iepatiktosdarugam. Tad jau iepriekš iemācīties mīlēt vēl neesošu meitu. Pēc tam piedot mammai. Bet vienmēr tiek izlaists viens un tas pats: kurš mīlēs tevi pašu? 


Bērna salīdzināšana parasti notiek ar mērķi motivēt bērnu būt labākam. Tomēr tas rada pretēju efektu. Bērns jūtas nospiests, jo salīdzināšana ar citiem ievaino viņa pašvērtību. Konkurences gars bērnā ir laba lieta, bet mācīt bērnam būt labākam par saviem vienaudžiem dažkārt ir neproduktīva. Tas rada dziļas emocionālas brūces, kuras ir grūti sadziedēt. Tā rezultātārodas gan agresija, gan naids, gan aizvainojums. 


Protams, ikviens vecāks sapņo par to, ka viņa bērnam veiksies it visur, kur viņš centīsies ko sasniegt, tomēr vecāks nesaprot, ka to nav iespējams sasniegt, savu bērnu salīdzinot ar citiem. Vecākam ir jāsaprot, ka katrs indivīds ir unikāla personība un ka katram ir savas stiprās puses. Katra bērna talanti atplaukst atšķirīgos ātrumos. Ja vecāks pastāvīgi runā par to, ka ir neapmierināts vai nelaimīgs, ja bērnam neveicas, tad tādā veidā bērna pašcieņa tiek lauzta, nevis celta.


Un tā ne-mīlestība kļūst par centrālo dzīves tēmu. 


Ja precīzāk, tad - nespēja mīlēt otru cilvēku sevī un sevi otrā cilvēkā. 


Nepārtraukta atstumtības sajūta un viss, ko cilvēks pasāk, lai remdētu šo īdošo sāpi, ir tikai instruments, ar kura palīdzību cilvēks atzīst to, ka nespēj mīlēt. Ja šāds "bloks" pastāv, kurš izpaužas kā aizliegums, kā kauns, kā "impotence" bezspēka un uzbudināmības trūkuma veidā, jeb kā iekšējs trauks, kas pārpilns ar bailēm vai naidu, tad cilvēks savu spēju mīlēt pārveido par ko citu, un tas izpaužas kā visdažādākās aizsardzības.


Šādam cilvēkam, kurš nespēj mīlēt, ir sajūta, ka viņam ir nozagts viss, ko vērtīgu viņam varnozagt, un ka tasir aizvietots ar to, kas šo vērtīgo lietu tikai atgādina. Bet šis aizvietotājs kaitina; ļoti kaitina. Un, galvenā ir sajūta: mani nemīl. Šī sajūta nemelo. Tai seko izmisums un dusmas. Tās rodas mirklī, kad cilvēks apzinās mīlestības neesamību. Un, tad kļūst saprotamas arī iepriekš minētās aizsardzības, jo tāsgluži vienkārši cilvēku pasargā no vispārēja sabrukuma. 


Aizsardzības sargā, un tas nav sarkasms, bet gan realitāte. Tomēr vienlaicīgi aizsardzība nedod cilvēkam iespēju ieskatīties pašam sev acīs un ieraudzīt tur šausminošo un kliedzošo tukšumu. 


Kurš kuru nemīl – lūk, kāds ir jautājums. 


Un, tad cilvēks sev jautā: kas es esmu, ja jau es nemīlu? 


Tādā veidā cilvēks pāriet no savām izpausmēm pie savas būtības. Cilvēciskā būtība cilvēkā izpaužas ar mīlestības, kā universāla dotuma, palīdzību. Ja cilvēks nemīl, tad viņš nevar izpausties kā Es-patiesais. 


Ne-mīlestībā cilvēks izpaužas kā Es-neīstais. Ne-mīlestība no cilvēka izveido vien nožēlojamu cilvēka būtības līdzību. Un, šis neīstais tēls cilvēkam liekas tuvāks un patiesāks, lai arī faktiski tas ir tik vien kā cilvēka aizsardzību kopums. Aizsardzības cilvēku sargā, viņa uztveri novirzot vai nu spožuma virzienā,vai arī bezizejas traģisma virzienā, lai tikai nosargātu no apzināšanās par savu patieso iespēju mīlēt. Kas nozīmē būt dzīvam un dzīvot. 


Kad cilvēks saka, ka viņu nemīl, vai ka viņš nemīl, tad uz jautājumu par savu dzīvi viņšir jau atbildējis. Tomēr vieglāk ir ieciklēties uz lietām, kuras ved projām no sevis pie citiem un pie noskaidrošanas, kas gan nav kārtībā ar citiem. 


Cilvēka ne-mīlestība atrodas mēness tumšajā pusē, kas nekad nav redzama, bet kura noteikti pastāv. Ne-mīlestība ir tas, kas cilvēku apņem no visām pusēm, un cilvēks tai pakļaujas ar pazemīgu smaidu un vilšanās sajūtu sirdī. Ne-mīlestība vienmēr mudina meklēt mīlestību līdz pat pēdējai dzīves dienai, tomēr tā vienlaicīgi cilvēku no mīlestības arī sargā. 


Ne-mīlestība, tā nav diagnoze, tā ir dzīves jēga; tas, kas cilvēks šobrīd ir; tas, cik viņš šodien ir dzīvs. Ar to nav iespējams neko darīt, kamēr cilvēks neļauj sev iegremdēties savā iekšēja tukšuma kosmosā un ieraudzīt tur savu atspulgu, kuru viņš nemīl. 


Ko ar to darīt, tālāk cilvēkam jālemj pašam.


Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!


Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet


Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)


Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.


Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.


Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.


 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/48021

26. septembrī, 08:31, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet