Atgriezties pie raksta

Iemīlēšanās un mīlestība

"Iemīlēšanās" ir vārds, kuru izmanto, lai apzīmētu gan vilkmi, gan saikni attiecībā pret otru cilvēku, kas ir bioloģisko, fizisko un emocionālo aspektu kopsumma.

Jā, iemīlēšanās ir "reāla lieta". Tā ir jautra un aizraujoša. Iespējams, tā var likt pamatus stabilai draudzībai un mīlestībai. Diemžēl, šo sākuma stadiju bieži jauc ar īstu mīlestību, kas nav tas pats, kas iemīlēšanās stāvoklis.Iemīlēšanās jūtas tik tiešām ir reālas. Hormoni, pārvietodamies pa cilvēka ķermeni un smadzenēm, maina viņa mentālo stāvokli, kas galu galā ietekmē gan garastāvokli, gan vēlmes, gan attieksmi pret apkārējiem. Mēs tuvojamies tam cilvēkam, attiecībā pret kuru jūtam gan fizisku, gan emocionālu saikni. 


Iemīlēšanās parasti notiek ļoti ātri, un tā notiek AR cilvēku, jo tai nav nekāda sakara ar cilvēka tīšu izvēli un to nav iespējams kontrolēt. Emocijas kļūst aizvien spēcīgākas; domām  vietas nav. Tomēr ar laiku, ieraugot partnera cilvēcisko pusi, vilkmes spēks samazinās un aizplūst. Idealizējošās domas pazūd. Tas ir dabiski un normāli. 


Iemīlēšanās ir kā "džokers" spēles ietvaros, kuru mūsu emocijas izspēlē attiecībā pret galvu. Kamēr šis džokers spēlē piedalās, tikmēr galvai nav iespējas iegūt pat neizšķirtu rezultātu. Pārdzīvojamo jūtu spēks, kuras piedalās iemīlēšanās procesā, ir stiprāks, košāks un ir prioritārs, salīdzinot ar jebkurām citām jūtām, izņemot bailes no savas vai savu pēcnācēju tūlītējas nāves. 


Kas notiek iemīlēšanās rezultātā? 


Iemīlējies cilvēks savas personiskās robežas padara pieļāvīgas, kas nozīmē, ka iemīlēšanās palielina plaisu starp veselo saprātu un kompromisa lielumu, uz ko esam gatavi iet "mīlestības dēļ". Iemīlēšanās samazina cilvēka pašpārliecību attiecībās ar kaisles objektu, tādēļ šādā stāvoklī savu viedokli svarīgos jautājumos aizstāvēt ir grūti; nenotiek vienošanās, drīzāk pakļaušanās. Iemīlēšanās ietekmē lēmumu pieņemšanas procesus. 


Spēcīga iemīlēšanās var vērt vaļā arī bērnības traumas, kas saistītas ar tuvības tēmu. Ja bērnībā cilvēks bieži ir juties pamests, tad, būdams iemīlējies, viņš īpaši reaģēs uz iemīlēšanās objekta attālināšanos, vai klā tneesamību. Pie tam, katru pauzi, kaut īsu, šajās attiecībās viņš uztvers kā attiecību beigas. Iemīlēšanās samazina kritiku, tādēļ jebkuru smeldzīgu pārdzīvojumu iemīlējies cilvēks uztver nopietni. 


Iemīlējies cilvēks ir viegli ievainojams, tādēļ vēlāk viegli iekrīt depresijā. Nelaimīgi iemīlējies cilvēks mēdz iekavēt ikdienas lietas, tai skaitā svarīgas. Neveiksmīgas mīlestības rezultātā var tikt nopietni iedragāta cilvēka pašcieņa. Psihes atjaunošana var aizņemt ievērojamu laiku, reizēm tā notiek ļoti ilgi, pat gadiem. Ir nepieciešams liels spēks, lai atgrieztu savu pašcieņu, saārstētu rētas, atradinātos no sapņošanas un sāktu vienkārši dzīvot. Un, kas ir ne mazāk svarīgi - vienlaicīgi būt atvērtam jaunām attiecībām. 


Iemīlēšanās fenomenu var pētīt caur daudz un dažādām prizmām un brillēm, tomēr lielākā daļa no tām būs attiecīgi vai nu greizas, vai rozā. Iemīlēšanās fenomens mūsu sabiedrībā ir ļoti romantizēts, kam ir konkrētas sekas. Kad pasaule laistās visās varavīksnes krāsās, nākotnē ir tikai randiņi un jūs abi esiet laimīgi tikai no šīs domas vien – tas ir brīnišķīgi. Savukārt psihoterapeitam terapijas procesā nākas saskarties galvenokārt ar iemīlēšanās negatīvajiem blakusefektiem. 


Googlē viegli atrodam padomus, kā ātrāk iemīlēties. Bet, ņemot vērā augstāk minēto, nav skaidrs -kam tas tas ir vajadzīgs. Varbūt daudz labāk ir tieši pretēji, NEiemīlēties. Ja cilvēkam tas izdodas, tad viņš ieekonomē laiku, bet galvenais – spēku, ar kura palīdzību būvēt ciešas un siltas attiecības ar to, kurš tik tiešām ir piemērots un kuru viņš ir izvēlējies. 


Darbs, ko cilvēks iegulda attiecībās, padara mīlestību skaistu, jo tā kļūst unikāla. Tā kļūst dziļa. Tas nav kaut kas tāds, kur cilvēkam nav izvēles. Tas ir kaut kas, ko divi cilvēki izveido kopā. Dzirdot vārdu "ie-mīlēšanās", atcerieties, ka tas runā par procesu, kurā cilvēks pārāk daudz pieķeras savām pāra attiecībām un, iespējams, pat norobežojas.


Savukārt vārds "mīlestība" nozīmē tīšumu un risku: uzdodot jautājumus, kas palīdz otru cilvēku iepazīt daudz dziļāk; pavadot kopā laiku; rūpējoties vienam par otru; esot vājam un rādot tās savas daļas, kuras citiem negribas rādīt; izjautājot vienam otru par vajadzībām, ko ir iespējams apmierināt attiecībās; nospraužot veselīgas robežas un liekot otram cilvēkam šīs robežas cienīt. 


Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!


Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet


Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)


Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.


Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.


Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/48625

2020. gada 5. decembrī, 08:37, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet