Atgriezties pie raksta

Dzintars Kvants iegulda sirdi savas dzimtas piemiņā

Vēsture ir grūti aptverama. Tā pildīta ar miljoniem likteņu, pagājību, kas lielā kamolā satīta, grūti šķetināma, bet īsta, laiku, laikmetu, ideoloģiju negrozāma.

Meņģeles nacionāli patriotiskā vīra Edgara Kalnriekstiņa rosināti, ar Dzintaru Kvantu sazvanāmies un nolemjam nevilkt garumā. Braucam tūlīt un tiekamies Mazozolu Līčkalniņa kapos: svaigs gaiss un visi drošības nosacījumi. 


Līksmi apsveicināmies pa pieklājīgu gabalu. Vīra 88 gadi nav spējuši gaisināt jauneklību augumā, gaitā, valodā. Dzintars enerģiski vedina pa taciņu uz  vietu, kur nesen viņa tēvam Kārlim Kvantam uzstādīts piemineklis, kura centrā foto ar trim nacionālajiem partizāniem. Uzraksts vēsta: "Uzņemts kinofilmā pēc foto "Nezināmais karš". Pretošanās kustības partizāniem Kārlim Kvantam un dalībniekiem dz. 1905.g. – nošauts 1949.g. 9.okt. Par Brīvību un Latviju." Pieminekļa mugurpusē "Par TĒVZEMI un BRĪVĪBU."


Biogrāfijas pārstāsts būtu veselas grāmatas cienīgs, bet te lai ievelkam tikai dažas likteņgaitu līnijas. Dzintars dzimis 1932.gada 19.martā darbīgu, strādīgu, uzņēmīgu ļaužu ģimenē toreizējā Cēsu apriņķa Ogres pagasta "Jaunrozēs" blakus Līčupītei, bijušā dzelzceļa Rīga – Ērgļi malā. Tēvs Kārlis bijis apkaimes ļaužu cienīts, pieprasīts un lietpratīgs mašīnists – ar kokmateriālu gateri, kuļmašīnu, kas tajos laikos skaitījās, kā tagad mēdz teikt, modernas tehnoloģijas. Darbs ar savdabīgu kultūras uzslāņojumu: rudens kulšanas talkas pēc darbu beigām nereti izvērtās par līksmām ballēm ar dziesmām un dejām… Dzintara mātei Mirdzai visa māju būšana ar savu kārtību laucinieku bezgalīgajos darbos... 


Kopš bērna kājas liela vīra ceļos


Jau 5 – 6 gadu vecumā Dzintars pašapzinīgi radinājās pie liela vīra darbiem: ar mazajam augumam pielāgotu ķerru stūma ķieģeļus jaunceļamajai mājai – ķieģeli pēc ķieģeļa, un puika jau agri zināja, kas ir tulznas, kāda maizītei vērtība un garša. Kad ģimene no pagaidu būves ievācās jaunajā mājā, Dzintara vectēvs Oto Lauks, bijušais Antona Benjamiņa galdnieks, no Rīgas pārcēlās uz laukiem un savu amata nagu turpināja apliecināt «Jaunrozēs». Bez citiem koka darinājumiem vectēvs taisījis arī zārkus. Saprotams, ka mazdēls ar lielu aizrautību piepalīdzēja smalkajos galdnieka darbos. Dzintara vecāmāte Marija Lauks kā rīdziniece arī novērtēja lauku burvību un gana ciemojās pie saviem Līčupes tuviniekiem. 


Gadiem krājoties, Dzintara pienākumu saraksts auga augumā, bet vēl nebija ne mazākās jausmas, ka pavisam drīz skolas vecuma pusaudzim būs jāiesaistās cīņā par saviem vecākiem, tēva mājām un Tēvzemi. Arī divus gadus jaunākās māsas Veltas liktenis vērsās tāds pats. Darbīgajām vasarām sekoja skolas ziemas. Visādi citādi raižu nebija, bet kā lai apauj kājas? Izdomas bagātajam puikam galva nebija ilgi jālauza: no tēva šineļa apakšmalas, nošņāpis vajadzīgā izmēra piegrieztnes, sadiedza itin pieklājīgas pastalas. Pa dzelzceļa uzbērumu līdz skolai (pie Baltavas stacijas) tāds nieka gājiens. 1948.gadā Dzintars pabeidza pamatskolu, kurā par skolotāju un arī skolas direktoru strādāja šo rindu autora tēvs Ojārs Upenieks, kas vēlāk daudzus gadus bija "OVV" priekšteča "Padomju Ceļa" žurnālists.


Vēlāk Dzintars strādāja dzelzceļa būvdarbos, tad izmācījās par šoferi, pašmācībā apguva kinomehāniķa amatu un šajā kultūras (un tā bija kultūra) nozarē nostrādāja 15 gadus. Līdz pensijas gadiem rāvās meliorācijā, bet atjaunotās Latvijas laikā kļuva par apsviedīgu tirgotāju savā Mazozolu veikaliņā, kurā laucinieks varēja nopirkt itin visu. Varbūt tēva talantu mantojis arī Dzintara dēls Raimonds Kvants, kas šodien ir veiksmīgs tirdzniecības uzņēmuma vadītājs Madlienā. Dzintars ar sieviņu Lidiju jau nosvinējuši dimanta kāzas. Aug bērni, mazbērni, mazmazbērni, kuplo dzimtas koks.


Nepakļauties, rīkoties


Bet atgriezīsimies pie pēckara dienām Dzintara tēva mājās "Jaunrozēs" un tās apkaimē. It kā jau bija miera laiks. Bet karš turpinājās. Mežus pildīja patriotiski noskaņoti cilvēki, kas ar kārtējo okupācijas varu nespēja samierināties: «baigā gada» pieredze bija pavisam svaiga, un no komunistu čekas visaptverošās klātbūtnes nekāda žēlastība nebija gaidāma. Dzintara tēvs Kārlis arī iestājās nacionālo partizānu rindās.


Bijušais Meņģeles skolas direktors Jānis Lauks Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijai 1997.gadā liecina: «Pēc Vidzemes otrreizējās (krievu) okupācijas 1944.gada septembrī devos uz Vecogres (tagad Mazozolu) pagasta "Kāģēnu" mājām (..). Turpat netālajās «Jaunrozēs» no apcietinājuma draudiem slēpās bijušais aizsargs Kārlis Kvants. Drīz pie mums ieradās Vidzemes vidienes Ērgļu apkaimes nacionālo partizānu organizētājs Kārlis Plaudis. Ar viņa organizatorisko un iedvesmojošo palīdzību izveidojās aktīva pretošanās grupa, par kuras komandieri kļuva patriotiski noskaņotais bijušais aizsargs Kārlis Kvants (Dzintara Kvanta tēvs – A.U.).» Jānis Lauks turpina: "Šajā grupā kopā pulcējās meņģelieši Jānis Gobiņš, Oto Dambergs, Griķītis no «Lauziņu» mājām, liepkalnieši brāļi Jirjeni (..), vēlāk grupai pievienojās taurupietis Jānis Virza un vecogrietis (mazozolietis – A.U) Jānis Vasilis no "Kalna Brakiem". Kārlis Kvants uzņēma sakarus ar vīriem pat Vietalvas un Odzienas pusē, kā arī ar individuāliem mežabrāļiem – meņģelieti aizsargu Ausekli Kalnriekstiņu, Jāni Dambergu un "Zvirgzdiņu" Ošiņu, kas mājās bija ierīkojis labu slēptuvi (...). 1945.gada aprīlī, maijā tuvākajā Ērgļu un Katrīnas apkārtnē sākās atklātas kaujas ar čekas karaspēku un vietējiem "istrebiķeļiem" (iznīcinātājiem)."


Kādēļ tāds vēstījums? Šos cīnītājus no 1944.gada līdz pat 1949.gada oktobrim, riskējot ar savu dzīvību, nozīmīgi balstīja (ar pārtiku, ieročiem, munīciju, svarīgām ziņām) arī Kārļa Kvanta bērni Dzintars un Velta. 1944.gadā Dzintaram bija tikai 12 gadu, māsa Velta bija vēl par pāris gadiem jaunāka… 2005.gadā abiem Latvijas valsts vārdā piešķirts Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss.


Uzdzirkstī viedā vīra asais prāts un humors


Liecības lasot, grūti iedomāties, kā pusaudži spēja palīdzēt mežabrāļiem, kad bez dienišķās pārtikas, silta apģērba, svarīgām ziņām trūka arī ieroču, munīcijas. Šo sarunas fragmentu prasās atstāstīt vārdu pa vārdam. Jautāju tieši:


– It kā viss saprotams, bet kā spējāt mežabrāļus apgādāt ar ieročiem, munīciju?


– Redzi, mums mājās bija tāda liela, liela panna, un, ieziežot to ar taukiem, taukšķēju zirņus: tajos laikos tas bija uz kāra zoba liekams gardums…


– Tak par ieročiem, ne zirņiem runājam! 


– Nu ja, ka par ieročiem! Frontēm mainoties, izmanīgi puikas bija savākuši un pa pažobelēm un citām slēptuvēm nobēdzinājuši veselu arsenālu dažādu trofeju stroķu...


– Nu un? 


– Tiekoties ar puikām, taukšķētos zirņus iemainīju pret labu labām šautenēm, patronām, ko nogādāju mežabrāļiem. Paši arī, kā jau puikas, pa kluso, nolienot kādā šķūnī, kas apslāpē troksni, šaudījāmies uz nebēdu...


– Un baiļu nebija nemaz? 


– Man ne! Nemaz! Jau stāstīju, ka piepalīdzēju vectēvam taisīt zārkus: ne reizi vien pats pamēģināju tādā mūža mājā iegulties. Nekādas vainas tādā zārkā, tad ko man baidīties...?


Nežēlības un nāves draudu ēnā


Čekisti 1949.gada pavasarī bija kaut ko uzoduši, saņēma Dzintaru ciet un veda uz mežu, lai parāda tēva slēptuvi. Šim nolūkam bija ierīkots falšs bunkurs, kur neviena nebija. Tāpēc 17 gadīgais jauneklis gūstītājus droši aizvedis līdz viltus paslēptuvei. Viens no gūstītajiem Dzintaram iesitis ar šautenes laidi un pavēlējis līst bunkurā iekšā. Kas cits atlika, bija vien pavēle jāizpilda... Izlienot no bunkura laukā, paziņojis, ka tur neviena nav. Paši čekisti iekšā nav riskējuši līst, tālab iemetuši slēptuvē rokas granātu, lai drošs paliek drošs…


Pēc meža apciemojuma 1949.gada 1.jūnijā čekisti smagi piekāva Dzintara vectēvu Oto Lauku, bet Dzintaru kopā ar māti arestēja, aizveda uz Madonu, līdz 22.jūnijam pratināja un spīdzināja turienes čekā. Dzintars stāsta, it kā to visu tikai vakar piedzīvojis:


– Arestēto bija vairāk nekā 20, bet mani vienīgo turēja vieninieka kamerā. Nedeva ne ēst, ne padzerties, vakaros pratināja, sita. Sadistiski. Čekistam uz galda ūdens karafe un, kad esi līdz nāvei izslāpis, apjautājās, vai negribu padzerties. Kā negribēsi?! Pratinātājs ar smaidu uz lūpām: "Pasaki, kur slēpjas tēvs, būs i ko padzerties, i ko paēst." Klusēju, nenodevu.


22.jūnijā abus ar mammu palaida mājās. No Madonas līdz Jumurdai (35 km) novārgušiem, izsalkušiem bija jānoiet kājām – tulznainām, asiņainām pēdām. Smagi atcerēties. Bet ar to nekas nebeidzās. Dzintara māti jau jūlijā arestēja atkal un aizveda uz bēdīgi slaveno čekas Stūra māju Rīgā, kur viņu (kaut arī bija grūtniecības stāvoklī) turēja un spīdzināja līdz pat oktobrim. 


Tolaik vara bija izplatījusi paziņojumu, ka visi, kas labprātīgi padosies, legalizēsies, tiks apžēloti. Pēc Jāņa Lauka liecības – Kārlis Kvants ieradies pie Liepkalnes partorga, lai atbrīvo viņa sievu – Dzintara māti – no čekas gūsta. Tā kā prasība netika izpildīta, Dzintara tēvs atkal ņēma rokās ieroci un atgriezās mežā. 9.oktobrī Kārlis Kvants kritis kaujā: viņa bunkuru (slēpni) bija ielencis čekistu pārspēks. Neilgi pēc tam no tautā sauktās Stūra mājas beidzot atbrīvoja Dzintara māti. 


Balādes cienīgas liecības


Žurnāls "Ilustrētā Vēsture" (2016.gada augusta numurā) vēsta, ka "Meklēšanas vienība Zvaigzne" nodevusi Latvijas Okupācijas muzejam zemē ieraktu kannu, kuru laimējies atrast Meņģeles pusē. Neticamā kārtā izdevies noskaidrot, ka kannu zemē ieracis nacionālais partizāns Kārlis Kvants. Atraduma saturs izrādījies iespaidīgs: apģērba gabali, velosipēda sēdeklis un riepu kameras, divi kabatas pulksteņi u.c. Priekšmeti bija ietīti avīžu lapās: uz viena no avīžu gabaliem vīdējis konkrēts datums: 1948.gada 10.augusts. Uz kannas vāka ieskrāpēti divi burti – KK. Meklētāju lietvedībā bijis Dzintara Kvanta lūgums atrast savu tēvu Kārli, kas darbojies Meņģeles pusē. Taču par izaicinošās izpētes galveno atslēgu kļuvusi kannā atrastā foto filmiņa. Ar milzu pacietību, lielām bažām filmiņu atradējiem izdevies attīstīt. Meklēšanas vienībai Dzintars Kvants parādījis tēva jaunības dienu fotogrāfijas, un nebijis vairs ne mazāko šaubu, ka kannu zemē noglabājis Dzintara tēvs. Izgatavotajās fotogrāfijās starp saviem cīņu biedriem nepārprotami redzams Kārlis Kvants. 


2015.gada 23.decembrī pie Dzintara Kvanta paviesojies Saeimas deputāts Edvīns Šņore, kas tajā laikā vāca materiālus savai filmai "Nezināmais karš". Kinofilmas veidotājs uzdāvinājis vairākas, protams, laika zoba skartas fotogrāfijas, kuras tapušas no atrastās filmiņas. Viena no fotogrāfijām redzama arī filmā "Nezināmais karš", kuras kadros skatāma arī Kvantu dzimtas māju "Jaunrožu" gleznainā apkārtne. Tēva Kārļa krietnais dēls Dzintars izlēmis šo trīs vīru foto iemūžināt piemineklī tēvam. Iegūto fotogrāfiju dēls Dzintars nogādājis pieminekļa kalējiem un kopā ar māsu Veltu apmaksāja svētās piemiņas vietas izveidi 2019.gada 18.novembrī Līčkalniņa kapos, kur tagad piemineklis stāv svinīgs, nesatricināms kā dzimtas vēstures liecinājums, svēta piemiņa tēvam, veltījums tālo dienu cīnītājiem.


Bet šodienas "Jaunrozēs" ik solis liecina par to pašu: dzimtā sēta veidota veselām māju paaudzēm. Eju Dzintaram pa pēdām un pielieku soli, lai tieku vitālajam vīram līdzi. Tas ir māju pagalms? Nē, tas ir Kvantu dzimtas nacionālais parks ar mežmalu ielokiem, dīķa līcīšu zīmējumiem, ar tiltiņu uz mākslinieciskām vēja dzirnavām, kur iekšpusē vesels muzejs ar vēstures liecībām, apbalvojumiem, atzinības rakstiem, fotogrāfijām, publikācijām… Milzu plašais mauriņš ar celiņu virāžām, košuma krūmiem, ar brīvvalsts laiku arklu uz goda postamenta, ar tūju piramīdām teju līdz pašām debesīm... Te pagalma vidū milzīgs, balti apsnidzis, akmens tēvam Kārlim. Te viss no visas sirds – pagājībai, šodienai, nākamībai.


Andris Upenieks, Ogres vēstis visiem

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/atbildam/48888

10. janvārī, 12:23, Viedokļi un intervijas
Ogrenet

Jaunākie komentāri

Patriots • 15. janvārī, 14:51
Tiešām - cepuri nost! Visu cieņu!
madlienietis • 12. janvārī, 17:13
Zinu Raimondu. Tagad izlasīju par viņa tēvu. Malacis arī sencis, cepuri nost!

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet