Cerība un taurenis (skolēna pārdomas par 25.martu)

Dimitrijs Sokolovs
Publicēts 2009-03-25 19:35:37 — « Uz sākumlapu — Viedokļi un intervijas»Drukāt

Palielināt attēlu

Šodien visā valstī atzīmējām Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Arī es šodien devos ielās, lai redzētu cilvēku patiesās emocijas par 1949.gada 25.martu. No paša rīta dodoties uz skolu, pievērsu ļoti lielu uzmanību tam, vai patiešām pie katras mājas ir piekārts mūsu valsts sarkanbaltsarkanais karogs sēru noformējumā ar melnu lentīti. Jā! Patiešām! 

Dodoties uz skolu no Lauberes līdz Ogrei, mani patīkami pārsteidza tas, ka nemanīju nevienu māju, kuras mastā neplīvotu karogs! Tas šoreiz plīvoja pie katras mājas, pie veikaliem, pasta nodaļām, lauku viensētās un vēl...!  

Atbraucot uz pilsētu un dodoties par Brīvību ielu, atskatījos teju uz visām ar aci ieraugāmām ēkām, teju pie katras plīvoja valsts karogs, pat pie bijušās Ogres Komercbankas ēkas. Sapratu, ka šo dienu tomēr mums visiem ir svarīgi pieminēt, un to arī mēs esam izdarījuši. Tālāk ierodoties skolā vēroju, vai arī Ogres vakarskolā kaut kas liecinātu par šīs dienas pieminēšanu. Jā! Pie sienas izveidots stends ar informāciju, kas noticis šajā dienā 1949.gada 25.martā. Par šīs dienas pieminēšanu vēl jo vairāk pārliecinājos, kad ap pulksten 10.40 skolas administrācija aicināja visus skolēnus uz divām klasēm, kurās ir TV, lai varētu noskatīties LTV1 sagatavoto filmu „...un Igarka. Cerība un taurenis”. Šī filma vēsta par 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju aizvestās Laimas Āriņas meitu Nadeždu, kura piedzima ieslodzījuma nometnē Igarkā, par viņas bērnības draugu Anatoliju Taureni, kurš palicis Igarkā. Tā stāsta, ka Nadežda ir atgriezusies Latvijā, īrē istabiņu un tirgo Latvijas suvenīrus.

2007.gada rudenī kopā ar filmēšanas grupu Nadežda devās uz Sibīriju, lai sameklētu Anatoliju Taureni, izstaigātu bērnības un jaunības atmiņu ceļus, pastāstītu par savu vecāku satikšanos ieslodzījumā un viņu mīlestību.
Tas bija arī stāsts par Igarkas pilsētu, kura uzcelta uz ieslodzīto kauliem, pilsētu, kurā bijuši daudzi izsūtītie latvieši. Skolēnu brīnišķīgā uzmanība un iedziļināšanās šajā filmas stāstā noteikti iepriecināja ikvienu skolotāju, it sevišķi vēstures skolotāju. Filmas garums bija teju viena stunda, savukārt pēc filmas teju desmit skolēnu acīs manīju asaras, neviena sejā neredzēju smaidu, visi tādi nopietni un drūmi. Tātad secinu to, ka tomēr arī jaunieši šodien spēj līdzi just tās vismelnākās dienas notikumiem. Pēc filmas spriedām, kā mēs justos, ja skolā ierastos bruņoti vīri un aicinātu doties līdzi, nezinot kurp!? Ar lielu izbīli raugāmies 1949.gada 25.marta notikumos un jūtam līdzi visiem tie, kas pārdzīvoja šo neaizmirstamo datumu!