Vai finansiālā krīze valstī novērsīs garīgo krīzi tautā?

Palielināt attēlu

Rīta radio preses apskatnieks ir bezgala tolerants – netiek iztirzāts neviens avīžraksts, tik vien kā nolasīti virsraksti, jo ar to pilnīgi pietiekot, lai negatīvo emociju mērs radio klausītājam būtu pilns. Tostarp kā labā ziņa top izstāstīta ciniski mīļa anekdote, proti, ka sievietes ekonomiskās krīzes apstākļos precēšoties ne aiz aprēķina, bet mīlestības dēļ. Tātad, pārvērtības ne vien materiālajā izpratnē, bet arī apziņā. Kas attiecas uz tautas labklājību un pārticību, tad "valdnieks augstajā krēslā’’ ir skarbi tiešs – nāksies pagaidīt, nāksies atlikt, nāksies... vēl krist un krist, jo izrādās esam vēl tikai kritiena sākumā, esam tikko kā paklupināti. Nevēlos analizēt makroekonomiskos parametrus, iekšzemes kopproduktus, globālās mijiedarbības un citas realitātes, kas ne tikai padarīs kārnākus mūsu maciņus, bet var izrādīties kārtējais pārbaudījums mūsu nacionālai un valstiskai pašapziņai.

Padomju okupācijas gados, kad pat nebija savas valsts kur ,,krīžoties’’, mēs kā tauta saglabājāmies, pateicoties kultūrai, mākslai. Toreizējā oficiālā kultūrpolitika realizējās rusifikācijas, sociālistiskā reālisma un materiālisma virzienā.

Taču pretēji tam dominēja pilnīgi cits garīguma modelis. Tagad gan kultūrpolitika ir deklarējusies nacionālo interešu aizstāvības mundierī, un šajos (jādomā) ilgtermiņa krīzes apstākļos tai var būt izšķiroša nozīme, vai no šīs krīzes izķepurojoties, mēs nebūsim zaudējuši savu latvisko identitāti.

Protams, kultūrpolitika valsts mērogā var sekmēties to pašu finanšu, sev atvēlētā budžeta ietvaros, kas solās būt soli aiz ,,ārkārtīgi minimāls’’. Tātad nonākam pie retoriskā – kā taupīt? Uzskatu, ka kultūrai, atšķirībā no citām nozarēm, ir ārkārtīgi lielas rezerves. Un arī taupības formula vienkārša – netērēt naudu subkultūrai. Te nu negribētos mērķēt ne Kultūras ministrijas, ne KKF, ne lielo projektu virzienā (domāta Gaismas pils), bet runāt par reģionālajām, rajonu un pagastu kultūriestādēm, kuru darbība dažkārt aprobežojas ar izklaides industrijas veicināšanu, kas bieži ir vektoriāli pretējā mērķējumā pašai kultūrai. Nereti šo tendenci veicina vietējā vara, aizmirstot, ka kultūras mērķis ir audzināt, nevis izdabāt masām. Cik naudas tiek iztērēts disenēm, ballītēm, groziņu vakariem? Cik maksāts pulciņu vadītājiem, kuru darbība nav vērsta ne Dziesmu un deju svētku, ne kultūras mantojuma, ne jaunrades virzienā, bet skatuviskā ampelmanībā, lai tikai rastu publisko pielietojumu. Nesaprotu, kāpēc par valsts naudu ir jādublē krogu, naktsklubu un citādu salonveidīgu izprieču vietu nostādnes. Ticiet, subkultūra nav tik vāja, lai to iekļautu garīguma ,,sarkanajā grāmatā’’, tā ir pastāvējusi visur un visos laikos. Protams, par to ir jāmaksā pašam patērētājam - gluži  kā par degvīnu veikalā un faktiski starpība jau nav liela – vai nav vienalga ar ko aizduļķot apziņu. Arī šeit risinājums ir saprotami definējams, uzskaitot divas funkcijas, divus virzienus kuros jāstrādā – kultūras mantojuma saglabāšana un jaunrades veicināšana Punkts. Un nevajag priecāties par piepildītām zālēm, ja ļaudis ir sapulcināti uz ,,garīgā striptīza’’ pazīmēm. Līdzīgas pārdomas izraisa arī daudzu lauku bibliotēku izpratnes, kuras naudas resursu trūkumā pamanās iegādāt dzeltenpresīgos izdevumus kā ,,Privātā Dzīve’’, ,,Santa”, vai ,,Klubs’’, piekrauj plauktus ar tulkoto lubu literatūru un priecājās par lasītāju atsaucību. Tajā pašā laikā vairums lauku bibliotēku ir velti meklēt tādus izdevumus kā ,,Karogs” vai ,,Kultūras Forums”. Gundegas Repšes , Noras Ikstenas un citas jēgpilnās latviešu literatūras vietā labprātāk tiek iegādāts kāds ,,Lata romāns ‘’, vai ,,pielietojamās” dzejas krājums. Nākamais solis varētu būt pornogrāfiskie izdevumi, kas noteikti piesaistītu papildus auditoriju. Iepriekšteiktajam vēl varētu pieplusot dažu labu pagastavīzi, kas bieži kalpo tikai vietējās  varas apjūsmošanai, grafomānisku tieksmju apmierināšanai, aizmirstot par problēmsituācijām un informācijas funkcionalitāti. Protams, iepriekšteiktais nav jātulko kā pašvaldību reformas nepieciešamību humanitārā aspektā. Gluži pretēji, jo daudzviet pagastos kultūras tradīcijas ir izkoptas, un šeit rakstītais nav attiecināms, bet pašvaldību reforma var apdraudēt šo mentālo garīguma diasporu.

Noslēdzot šo izklāstu, gribētos tautai vēlēt no beztermiņa ekonomiskās krīzes apstākļiem, lai cik neloģiski, tomēr spēt mācīties un garīgi attīrīties. Mūsdienās nenoliedzami lielākā garīguma jēga ir spēt orientēties informācijā, komunikatīvajā piedāvājumā, publiskajā saskarsmē. Pozitīvā nots ir tāda, ka latviešu tauta pasaules globalizācijas noteikumiem neizskatās tik gatava, cik izliekas. Tātad vēl spēj pašidentificēties!