Stāsts par Vērdiņu, Sprīdīti, Don Kihotu jeb kāpēc man jābrauc prom?

Everita Dāve
Publicēts 2009-05-26 14:23:27 — « Uz sākumlapu — Viedokļi un intervijas»Drukāt

Palielināt attēlu

Ņemot vērā pēdējo laiku notikumus Latvijā un tik daudzu cilvēku aizbraukšanu vai vēlmi aizbraukt, man šķiet, ka būtu ļoti veselīgi, ja latviešu masveida emigrācijai un tās cēloņiem mediji veltītu lielāku uzmanību. Es gribētu pastāstīt savu stāstu par to, kāpēc tik grūti un gandrīz neiespējami man un manai ģimenei palikt Latvijā.

Pirms apmēram 7 gadiem aizbraucu uz ASV studēt projektu vadību Stanfordas Universitātē. Aizbraucu, jo likās, ka Latvijā nav vairs kur kāpt karjeras augstumos, turklāt valsts iestādes likās garlaicīgs pasākums, savukārt, bizness Latvijā - tāds sīks un neiedvesmojošs.

Nabadzīga lauku meitene būdama, savus ienākumus studijām guvu no vienīgā tā laika Latvijas godīgi iespējamā biznesa, ko šobrīd sauc par spekulāciju - nekustamo īpašumu tirdzniecības. Pārdevu savu grūti sarūpēto sīk-dzīvokli Vecrīgā, nopirku lētāku un nopelnīto naudas starpību investēju mācību maksā.

ASV paliku ilgāk nekā tikai uz mācību laiku, jo atradu ļoti labu darbu un izveidoju ģimeni. Protams, viss bija lieliski – saulainā Kalifornija, labs darbs un ienākumi, mīļš vīrs, labi restorāni un šopings – ko gan vēl nabaga meitene no Austrumeiropas varētu vēlēties no dzīves???

Taču man likās, ka būtu briesmīgi, ja man šādā režīmā būtu jādzīvo viss atlikušais mūžs. Gluži kā tādam Ansim pasakā par vērdiņu. Īpaši manā labākajā vecumā (augustā svinēšu 35. dzimšanas dienu), kad vēl vismaz 10 - 15 gadus, ja Dievs dos veselību, plānoju būt savā augstākajā enerģijas un gudrības līmenī. Šo pārdomu rezultātā radīju pat savu mājas lapu www.crossthered.com ar domu, ka to kādreiz nākotnē varētu attīstīt kā iedvesmas saukli. Turklāt, skatoties uz mazo Latviju no aizokeānijas, visas tās sīkās korumpētības un politikiņas šķita tik ļoti prasāmies pēc jaunām asinīm un domāšanas, kas paceļas pāri personīgiem labumiņiem utml. Ar lepnumu toreiz skatījos kongresa televīzijas kanāla raidīto tiešraidi, kad mūsu bijusī prezidente uzstājās ASV kongresā ar runu. Man beidzot bija, ko parādīt saviem amerikāņu draugiem! Nekā cita par Latviju jau nav, ko pastāstīt, jo globāli viņu uztverē tā ir atpalikusi Austrumeiropas valstiņa, kas bieži tiek jaukta ar Krieviju, un kuras galvenā eksportprece ir lēta izskata, pārpucējušās smukmeitiņas (kas īstenībā taču nav skaistākas kā citur, tikai vienmēr sapucējušās izrādei un vīriešu medībām). Skaudra patiesība, kas manuprāt jāatzīst ikvienam letiņam, kas izbraucis un saskāries ar dzīves īstenību.

Kopā ar vīru nolēmām, ka jādodas uz manu dzimto Latviju, kur varētu atdzīvināt vismaz vienu mazu, pagrimušu miestiņu, izmantojot ES fondus un savas zināšanas, veidojot uzņēmumus un jaunas darba vietas.

Sameklēju Latvijā labi atalgotu darbu profesijā, iegādājāmies māju Ogres pilsētā, pārcēlāmies abi uz dzīvi Latvijā, kur pavisam drīz piedzima arī mana meitiņa. Man ļoti gribējās, lai viņa ir Latviete, lai viņai ir vecmāmiņa, vecvecmāmiņa un latviešu valoda. Pavisam elementāras lietas, taču, manuprāt, tik ļoti nepieciešamas cilvēka personības tapšanai.

Drīz pēc mūsu ģimenes pārcelšanās atpakaļ uz Latviju un ģimenes pieauguma, sākās vispasaules ekonomiskais pagrimums. Manuprāt, (esmu ekonomiste) lielākās problēmas Latvijā valsts maksātspējai radās tieši pēc valdības darījuma ar PAREX vīriņiem.

Līdz pat šai dienai mans vīrs ar visu savu izglītību un milzu pieredzi uzņēmējdarbībā tā arī nav varējis Latvijā atrast darbu, jo, manuprāt, šeit visumā augstāk tiek vērtēta spēja sarunāt un sīkie kontakti nekā zināšanas un varēšana. Klasiska trešās pasaules pieeja. Un ziniet - man ir kauns un dusmas par to!

Un tagad pats pretīgākais, kas var notikt tik nabadzīgā valstī - mūsu Ogres īpašuma lejas stāvā, kuru izīrējam, tā arī nevaru atvērt iecerēto kafejnīcu, jo vietējā pilsētas būvvalde pielēma mums saremontēt klātesošās ielas notekūdeņu sistēmas un izveidot 8(!) auto stāvvietas Ogres pilsētas vēsturiskajā centrā (!) (laikā, kad visa pasaule runā un cīnās par ekoloģiju!). Protams, mums šādu līdzekļu nav, tādēļ kafejnīcu atvērt nevaram, bet nav arī kam pasūdzēties par šādām prasībām, turklāt naudas tiesas procesam mums arī nav, savukārt, citas iespējas apstrīdēt šādu birokrātijas patvaļu Latvijā neeksistē. KĀ LAI GODĪGI UZSĀK BIZNESU LATVIJĀ UN VAI TAS VISPĀR IESPĒJAMS?

Ir jau skaidrs, ka šī ierēdņu visatļautība, dumjība, korumpētība un savtība arī ir iemesls, kādēļ Latvijā neattīstās godīga uzņēmējdarbība un līdz ar to arī ekonomika, kādēļ tik gausi un minimāli tiek atbalstīti patērētāji. Banka mūsu ģimeni sākusi izspiest, jo 5-kārtīgi nokritušos īres cenu dēļ nevaram samaksāt savus hipotekāros kredītus. Piemēram, ASV nekad neviena banka nebūtu tiesīga pieprasīt ar hipotēku nodrošināta kredīta ņēmējam segt tirgus cenas starpību! Tur vienkārši darījums beidzas ar ieķīlātā īpašuma atslēgu nodošanu un iekļūšanu slikto kredītņēmēju sarakstā uz 7 gadiem.

Te nu es esmu – savā Latvijā pie sasistas siles. Un man nav, kam pasūdzēties. Šķiet, ka uzņēmējdarbības veicināšana nemaz neietilpst Latvijas attīstības plānos, jo nav tādas iestādes, kas Latvijā nodarbotos ar pret-uzņēmējdarbību veicinošu darbību nosodīšanu un izmeklēšanu. Vienīgā cerība – vēlētāji un vēlēšanu rezultāti, kas gan iepriekšējās reizēs minētajā pašvaldībā sevi nav attaisnojuši.

Es ļoti gribētu šeit palikt, veidot biznesu, radīt jaunas darba vietas, maksāt nodokļus, palīdzēt cilvēkiem, lai vecumdienās būtu sajūta, ka manai dzīvei ir bijusi lielāka vērtība nekā tikai personisko vajadzību apmierināšana... bet man un maniem ģimenes locekļiem ir jāēd... Zinu, ka jau tuvākajā nākotnē, nespēdama saražot banku maksājumus, banka mani un manu ģimeni iesūdzēs tiesā par nevarēšanu veikt kredītmaksājumus, jo es būšu zaudējusi darbu, savukārt īres ienākumi būs sasnieguši minimālo slieksni. Tad tiesu sistēma man un manai ģimenei, kas tad jau dzīvos no valsts maksātajiem bezdarbnieku pabalstiem, visticamāk piespriedīs mūža maksājumus baņķieru kabatās par ieķīlāto īpašumu vērtības kritumu. Viņiem tas ir bizness un peļņa, kas, protams, aiziet citu valstu uzņēmējiem. Man tā ir dzīve. Nu kā lai paliek un izdzīvo Latvijā???? Visi mani draugi jau sen man iesaka tīties projām, bet es tā naivi ticu stāstiem par Sprīdīti, neņemot vērā, ka ir taču arī pasaulē zināma leģenda par Don Kihotu.

Nu kādēļ man atkal jādomā par aizbraukšanu??? Kāpēc es nevaru būt lepna par to, ka esmu Latviete? Kāpēc man atkal, piedaloties kādā starptautiskā seminārā, gribas melot, ka esmu no kādas citas, attīstītākas valsts? Kāpēc kādā starptautiskā lidostā, ieraugot spīdīgi sapostu jaunuvi, kas, protams, dodas uz vai no Rīgas, man gribas skriet pie spoguļa, lai pārliecinātos, ka man nav šis lēti uzpucētais Austrumeiropas līgavas skats? Zinu, kāds teiks, ka tā ir mana psiholoģiskā problēma, ka gluži kā Jēzus uzņemos visas Latvijas negodu un personificējos ar katru tā izpausmes veidu, bet tomēr - nu kāpēc, kāpēc mūsu mīļā pasaka par Sprīdīti nevarētu realizēties manā dzīvē? Man tik ļoti gribas palikt savā zemē, no kuras mani burtiski stumj laukā....