Atgriezties pie raksta

Mācītājs Dainis Pandars: Svētki ar Mūžības vērtību

"Aprīlī mēs svinam Kristus augšāmcelšanās svētkus, ko Latvijā mēdzam saukt arī par Lieldienām," pārdomās dalās Ogres Trīsvienības baptistu draudzes mācītājs Dainis Pandars.

"Virspusēji skatoties, varētu domāt – vai nav vienalga, kā mēs tos saucam, galvenais, ka mēs tos svinam! Taču svarīgi ir uzdot jautājumu – kāpēc es to svinu un kā es to svinu? 


Svinības vienmēr ir saistītas ar kādu nozīmīgu notikumu, kuru ir vērts atcerēties un priecāties. Piemēram, dzimšanas diena ir nozīmīga ar to, ka tajā es atzīmēju savu nākšanu pasaulē un kopā ar citiem priecājos par to. Latvijā mēs 4.maijā svinam Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu jeb dienu, kurā oficiāli atguvām savu brīvību! Ko ir vērts svinēt Lieldienās? Kam par godu ir šie svētki?


Mūsdienās šajos svētkos savijās gan kristietības, gan pagānu ticības uzskati. Sabiedrībā vienmēr ir diskusijas – ko drīkst un ko nedrīkst svinēt. Arvien vairāk parādās jautājumi, vai kristīgā pasaule pēc imperatora Konstantīna ietekmes 4. gadsimtā nav aizgājusi prom no jūdu saknēm un tāpēc svin šos svētkus ar pāgānisku pieskaņu. Nav noslēpums, ka pagānu svētku galvenā tēma Lieldienās ir pavasara svinēšana, jo daba sāk "mosties" un viss kļūst krāsaināks. Tas tiek savienots ar auglības kultu, un tāpēc arī trusis jeb Lieldienu zaķis ir kā simbols (viņi ātri vairojas). Olas simbolizēja gan dzīvību, gan sauli, tāpēc tās arī tika krāsotas un dāvinātas citiem. Varētu teikt, ka pagānu tradīcijā Lieldienas ir saistītas ar Saules svinēšanu un sava veida pielūgsmi.


Taču šāda svētku svinēšana liek uzdot vairākus jautājumus. Vai svinot šos svētkus mēs patiešām ticam tam, kas tiek svinēts? Vai ticu, ka no pavasara svinēšanas ir atkarīga mana materiālā labklājība? Vai ticu, ka zaķis dēj olas? Vai ticu, ka pēršanai ar pūpola zariem ir spēks mani pasargāt? Vai ticu, ka Saule ir tiešām spējīga man atnest labumu un mani "svētīt", ja par godu tai ēdīšu plāceņus un krāsošu olas? Vai drīzāk nav tā, ka tās ir manas dvēseles slāpes, kas meklē palīdzību un ir gatava ticēt jebkam, lai tikai būtu miers un pārliecība, ka viss būs kārtībā. Varbūt drīzāk tā nav cenšanās Dieva vietā ielikt jebko citu, kas nav Dievs?


Taču ir kāds fakts, kuru ir vērts svinēt! Tas nav saistīts tikai ar gadalaiku maiņām un siltākiem laika apstākļiem. Tas ir saistīts ar ko vairāk! Tas ir saistīts ar mūžību. Ar manu un tavu mūžību, kas stāv mums priekšā! Cilvēces lielākā traģēdija ir tā, ka tā nepazīst To, kurš  visu ir radījis. Slāpes pēc Radītāja ir palikušas, taču ceļu pie Viņa cilvēce nav varējusi atrast. Šī nošķirtība no Dieva, cilvēka personību ir sakropļojusi līdz pašiem būtības dziļumiem. Tik tālu, ka pat cilvēks sevi ir sācis likt Dieva vietā, izdarot lēmumus, kurus būtu tiesīgs pieņemt tikai Radītājs. Piemēram, dzīvot šim bērniņam vai taisīt abortu? Stāstīt citiem, ka ir Dievs jeb mānīt cilvēci ar ateismu? Priecāties par otru cilvēku kā brīnišķīgu Dieva dāvanu vai nosaukt viņu par "cūku"? Nemaz nerunāsim par mūsu iekšējo naidu, kārībām, egoismu, ko skaisti mākam apslēpt zem “pareizas” uzvedības kultūras. 


Kāda ir svētā Dieva atbilde mūsu sabojātībai? Viņš nāk izdarīt to, ko paši nevaram! Viņš nāk pie mums, lai mūsu sakropļoto esību paņemtu uz sevi, dodot pretī Savu svēto un nevainojamo statusu. Dievs nāk cilvēka miesā kā Jēzus Kristus, lai tiktu sakropļots un nokauts mūsu vietā, jo to prasa taisnība – tam, kas sabojāts, ir paredzēts mirt. Tātad, cilvēce ir tik garīgi sabojāta, ka tā vairs nav spējīga pati izdzīvot – tai ir vajadzīgs Glābējs! Jēzus Kristus ir bijis svētuma, patiesības un žēlastības paraugs. 


Pat indiešu līderis Mahatma Gandijs par Jēzu Kristu ir teicis: "Vīrs, kurš bija pilnībā nevainīgs, piedāvāja sevi kā upuri citu labā, tai skaitā priekš saviem ienaidniekiem, un kļuva par izpirkšanas maksu priekš pasaules".


Jēzus Kristus upuris ir bijusi mīlestības lielākā izpausme – ļaut sevi sakropļot un nonāvēt, lai, mēs, garīgi sakropļotie un mirušie, tiktu izglābti no sava bezcerīgā stāvokļa! Taču apstiprinājums tam, ka Jēzus Kristus ir bijis Dieva Dēls, ir Viņa brīnumainā augšāmcelšanās, kas padara Viņu par pilntiesīgu vidutāju starp Dievu un cilvēkiem. Viņš nomira par mūsu grēkiem un uzvarēja mūsu grēku, tāpēc mūsu glābšana ir Viņa rokās! Grēks, kurš sākot no Ēdenes dārza ir bijis kā siena starp cilvēku un Radītāju, tagad pateicoties Jēzus Kristum vairs nav nepārvarams šķērslis. Jēzus Kristus teica: "ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts" (Jāņa ev.10:9). Tas nozīmē, ka šajā grēka sienā ir Durvis – Jēzus Kristus, caur kurām tev ir iespēja atkal būt savienotam ar Dievu mūžīgi. Tā ir iespēja atjaunot tik tuvas attiecības ar Dievu kā bērnam, kurš nekad vēl nav sastapis savu Tēvu! Viss, kas mums jādara, ir jāatzīstas savos grēkos un jālūdz, lai Dievs Jēzus Kristus Vārdā piedod visus mūsu grēkus un ienāk mūsu sirdī ar Savu Svēto Garu! 


Tici tam! Pieņem to! Svini to! Priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus!"

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/kristīgā/38455

16. aprīlī, 14:18, Kristīgā Ogre
Ogrenet

Jaunākie komentāri

***** • 18. aprīlī, 11:21
Ko nu kuŗš meklē un saskata.
:) • 17. aprīlī, 15:16
Sexīga fočenīte.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet