Atgriezties pie raksta

Signe Kraukle: "Mēs bieži vien nenovērtējam to, kas mums ir" Foto

Mākslinieci, ogrēnieti Signi Kraukli pazīst ikviens, kam reiz bijusi saskarsme ar Ogres Mākslas skolu (OMS), jo šoruden apritēja ceturtdaļgadsimts, kopš Signe šajā skolā strādā par direktora vietnieci mācību darbā.

"Ja vēl pirms kāda laika manī bija iezagusies doma kaut ko dzīvē mainīt, tad tagad saprotu – šī ir mana īstā vieta un misija," saka Signe, uz kuras pleciem gulstas ne vien 500 skolas audzēkņu mācību darba organizēšana, bet arī dažādu ar skolas darbību saistītu tehnisku jautājumu risināšana. Signe atzīst, ka pēc savas būtības ir ļoti strukturēts cilvēks, iespējams, tāpēc spējusi veiksmīgi sabalansēt gan darbu skolā, gan pašas piecu bērnu audzināšanu.


Signe dzimusi Bauskā un pirmos četrus dzīves gadus aizvadījusi Rīgā, Mežaparkā, līdz ģimene pārcēlās uz Ogri, kur viņas tēvs, būdams būvinženieris, 1964.gadā saņēma piedāvājumu piedalīties Ogres trikotāžas kombināta celtniecībā.


"Bērnu dārza gaitas saku Ogrē, tolaik 1.bērnudārzā, kas tagad ir "Sprīdītis". Mamma bija beigusi Ģeogrāfijas fakultāti un strādāja būvobjektā Rīgā par ģeodēzisti. Manas pirmās atmiņas par Ogri saistās ar agrajiem rītiem, kad tēvs devās būvēt kombinātu, bet mamma ar vilcienu steidza uz darbu Rīgā, mani pa ceļam pavadot līdz bērnudārzam. Vienmēr no rīta bija jāsasveicinās ar lācīti, kurš tajā pašā vietā ir joprojām. Vakaros mani paņēma tētis, braucot no objekta ar pašizgāzēju, kam bija liela, apaļa kulba," smaidot atceras Signe.


Vēl skolas gados nolemj dzīvi saistīt ar mākslu
Ogrē sākās arī viņas skolas gaitas, kur 1.vidusskolā Signe pabeidza astoņas klases un pēc tam iestājās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Jautāta, kad un kā radās interese par mākslu, OMS direktora vietniece stāsta, ka zīmēt paticis gan viņas tētim, gan mammai.


"Faktiski izvēli par labu mākslai izdarīju, pateicoties skolotājam Jurim Baikam. Tolaik bija sešu darba dienu nedēļa, un Ogres Tautas namā svētdienās notika zīmēšanas pulciņa nodarbības, kuras sāku apmeklēt, vēl mācoties sākumskolā. Biju iestājusies arī Ogres Mūzikas skolā, kur četrus gadus mācījos klavierspēli, taču šo skolu nepabeidzu, jo māksla izrādījās sirdij tuvāka. Interesi par mākslu raisīja arī tas, ka ar vecākiem un klases biedriem bieži apmeklējām dažādas izstādes. Tajos laikos šī nepieciešamība pēc mākslas un mūzikas izzināšanas bija daudz lielāka nekā mūsdienās. Iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā un pēc četriem gadiem to pabeidzu. Bija jādomā, ko darīt tālāk. Mums bija ļoti saliedēts un draudzīgs 10 cilvēku kurss, kur, starp citu, tolaik mācījos kopā ar manu tagadējo kolēģi, OMS pasniedzēju Žaneti Žvīguri. Nodaļas vadītāja cerēja, ka visi kopā tā arī turpināsim studijas Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), bet mēs katrs izvēlējāmies savu ceļu. Mana izvēle bija studēt interjera dizainu, nokārtoju iestājeksāmenus. Tobrīd tika piedāvāta iespēja Rīgā kārtot iestājeksāmenus un studēt Tallinas Mākslas institūtā, kur bija Interjera un iekārtu nodaļa ar daudz plašāku programmu nekā LMA. Uzzinot, ka esmu uzņemta, pirmajā brīdī mani pārņēma šoks, jo biju īsts mājas bērns, nekad nebiju dzīvojusi kopmītnēs, taču satiksme ar Tallinu tolaik bija laba – kursēja gan vilcieni, gan autobusi. Pirmais pusgads no sadzīviskā viedokļa nebija viegls, jo ļoti gribējās mājās, un es katru piektdienas vakaru no Tallinas braucu uz Ogri, lai pirmdienā atkal atgrieztos institūtā. Pēc tam pamazām apradu un mājās braucu aizvien retāk," stāsta Signe.


Tallinā piedzimst dēls un meita
Studenti no Latvijas bieži vien izvēlējās nedzīvot kopmītnēs, bet mākslinieku darbnīcās, kas gan oficiāli nebija atļauts, tomēr tika pieļauts. Arī Signe kopā ar citiem studentiem izvēlējās dzīvot bijušā izglītības ministra Jāņa Gaigala darbnīcā Tallinā. Arī viņš savulaik bija beidzis Interjera katedru.


"Ja tā var teikt, dzīvojām veselā jauno mākslinieku kolonijā – Tallinā mācījās studenti no Latvijas, Lietuvas, Moldāvijas un citām valstīm," atceras Signe, kura tieši Tallinā ieskatījās savā nākamajā vīrā – arī studentā no Latvijas. Viņš Tallinā apguva metālapstrādi un iepriekš kopā ar Signi bija mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā.


"Atbraucām uz Ogri, apprecējāmies, tad atgriezāmies Tallinā jau kā precēts pāris. 1982.gadā tur piedzima mūsu pirmais dēls Anrijs. Institūtā uz gadu paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, jo ar mazu bērnu abiem studēt bija grūti. Turpinājām visi trīs dzīvot darbnīcā, puspagraba telpās. Tallinā piedzima arī mūsu meita Dagne. Kopumā tur aizvadīju sešus gadus. Tas laiks, protams, bija ļoti vērtīgs gan no izglītības, gan cilvēcisko attiecību aspekta, bet, kad pabeidzu institūtu un atgriezāmies Ogrē, biju vienkārši laimīga," atzīst Signe.


Pats svarīgākais – ģimene
"Mani vecāki, kuri tagad abi jau ir aizsaulē, atgriezās Rīgā, bet mēs ar bērniem sākām dzīvot viņu dzīvoklī Ogrē, kur pasaulē nāca vēl trīs mūsu meitas – Zane, Agnese un Kristīne. Vēl studējot Tallinā, sapratu, ka "lielās mākslas" un karjera uz kādu laiku, visticamāk, būs jāatbīda malā, jo ģimene man ir pats svarīgākais. Vīrs, būdams metālists, varēja strādāt mājās, viņam bija sava darbnīca. Bērni mācījās Ogres 1.vidusskolā, apmeklēja pulciņus, dziedāja koros, visi beiguši arī OMS. Mākslas ceļu neviens no viņiem gan nav izvēlējies. Agnesei un Dagnei patīk praktiskas lietas, Anrijs, tāpat kā vectēvs, pabeidzis būvinženierus, Zane – Latvijas Kultūras akadēmiju. Lai gan diplomā rakstīts – bakalaurs mākslā, viņa tur apguva itāļu valodu. Kristīne beidza Ogresgala pamatskolu, tad iestājās Ogres tehnikumā, kur pabeidza multimedijus, bet šī specialitāte viņu tomēr nesaista. Kamēr bērni bija mazi, viegli neklājās – ne morālajā, ne materiālajā ziņā. Liels atbalsts tolaik bija humānā palīdzība, ko uz Latviju daudzbērnu ģimenēm sūtīja Andrejs Eglītis no "Daugavas vanagiem". Tieši tāpēc es ļoti labi saprotu, ko nozīmē glābējpakas, un, kad notiek šīs akcijas, mūsu ģimene arī tās piepilda," saka Signe.


Patīk kārtība, miers un stabilitāte
Bija laiks, kad viņa veidoja leļļu dizainu Ināras Liepas leļļu un rotaļlietu salonam "Paija", taču ķīniešu lelles guva virsroku, un salons bankrotēja. Bija arī Ogres "Daiļrades" posms.


"OMS sāku strādāt 1992.gadā, vispirms tikai pāris stundas nedēļā. Tad man piedāvāja uzņemties mācību daļas vadītājas pienākumus. Tas bija kaut kas pilnībā svešs. Līdzīgi kā stājoties institūtā Tallinā, sākumā pateicu "jā", un tikai tad sāku domāt, ka man nekad nav bijusi saskarsme ar dokumentiem un darbu pašvaldības iestādē. Neesmu mākslinieka tips klasiskajā šī vārda izpratnē. Zināmā mērā esmu strukturēts cilvēks. Man vienmēr patikusi zināma kārtība, miers un stabilitāte. Ja kaut ko pirmajā brīdī neizprotu, tad domāšu tik ilgi, kamēr izlobīšu būtību un sapratīšu, kā tālāk rīkoties. Iespējams, organizēt savu darbu man iemācījusi kuplā ģimene, varbūt vienkārši man tāds raksturs. Darbu OMS var sadalīt trijos posmos – līdz pārbūvei, tad divi gadi, kamēr bijām izsūtījumā no ēkas – nodarbības notika bērnudārzā un pēdējo pusgadu Ogres Kultūras centrā. Tas bija liels pārbaudījums gan kolektīvam, gan bērniem, gan vecākiem, un ir prieks, ka nezaudējām viņu uzticību. Tā izglītības kvalitāte, ko sniedzam, ir viena no augstākajām Latvijā. Mākslas un mūzikas skolām nav tādu reitingu kā vidusskolām, bet, ja paraugāmies konkursu, pasākumu un atpazīstamības ziņā, mēs esam vieni no labākajiem, un mūsu audzēkņi turpina mācības mākslas vidusskolās Rīgā," saka OMS direktores vietniece, uz kuras pleciem ciešā kopdarbā ar aizsaulē aizgājušo OMS direktoru Pēteri Aulmani gūla lielākais smagums ne vien mācību darba, bet arī skolas iekārtošanas organizēšanā pēc tur veiktās renovācijas.


Kopš tā laika aizritējuši jau 10 gadi, un viņa atzīst, ka, iespējams, renovācijas rezultātā skola kaut ko ir zaudējusi no sava vēsturiskā šarma, bet tajā pašā laikā audzēkņi ieguvuši tīras un sakoptas telpas, kas nav mazsvarīgi no estētiskā viedokļa.


Ir svarīgs radošais process
"OMS esmu nostrādājusi jau 25 gadus. Pašai nemaz nešķiet, ka jau tik daudz. Iespējams, tāpēc, ka skola ir kā dzīvs organisms, kas nestāv uz vietas, tas ar katru dienu attīstās. Es nekad nevarētu strādāt monotonu darbu, vienmēr esmu centusies iesaistīties kādos projektos, programmās, lai neveidotos rutīna. Man ir svarīgs radošais process, iespējams, tāpēc jau daudzus gadus OMS organizējam keramikas simpozijus. Kad sāku strādāt OMS, to apmeklēja 120 bērni, bet tagad viņu jau ir 500. Varbūt uzsākt šo darbu man palīdzēja tas, ka tolaik bija pavisam citādas cilvēciskās attiecības, viens otram varēja veltīt vairāk laika, bija kopīgi pasākumi, nebija tādas steigas kā mūsdienās. Tagad attiecības starp cilvēkiem ir savādākas. Labākas vai sliktākas? Grūti pateikt. Kaut kas noteikti ir labāk, bet kaut ko attiecību ziņā esam zaudējuši, jo mums trūkst laika, cilvēki cenšas iegūt materiālo statusu, bet vai tad, ja nebūs pēdējā modeļa tālruņa, tas ko mainīs? Varbūt tam cilvēkam nemaz nevajag jaunu telefonu? Mēs bieži vien nenovērtējam to, kas mums ir, un tiecamies pēc kā tāda, ko mums varbūt nemaz nevajag," saka Signe.


Spēku sniedz pastaigas gar jūru
Pērn tika atklāta pirmā Signes personālizstāde "Klusā gaisma", kur galvenais mākslas objekts ir papīrs. Līdz tam māksliniece jau vairāk nekā 15 gadus ar saviem darbiem piedalījusies dažādās izstādēs, reizi pāris gados bijušas kopīgas izstādes arī ar kolēģi Žaneti Žvīguri.


Jautāta, kur vēl viņa atjauno spēkus ikdienas darbam, Signe stāsta, ka viņai patīk šūt, ko savulaik iemācījusies no mammas. "Esmu šuvusi blūzes, kleitas un pat mēteļus, vīram – jaku. Tas man vienkārši ļauj atpūsties. Vīrs Uldis Rudzis joprojām nodarbojas ar metālu, bet no mazā metāla pārgājis uz lielo – gatavo dažāda veida interjera priekšmetus. Man ir svarīgs plašums, un jau vārākus gadus mēs abi mēdzam paņemt mugursomas, guļammaisus un uz dienu vai divām doties kaut kur pārgājienā gar jūru, piemēram, Kolkā. Jūra man ir ļoti svarīga, tā sniedz spēku. Iespējams, tāpēc OMS vasaras "Zaļās prakses" cenšos organizēt pie jūras.


Patīk skats pie ģimenes galda
Šobrīd trīs Signes bērni, kuriem jau ir savas ģimenes, dzīvo Ogrē, bet divi – Rīgā. "Esam sagaidījuši arī trīs mazbērnus, jaunākajai mazmeitiņai Marei ir tikai pusotrs mēnesis. Kad visa ģimene vēlamies sanākt kopā, mums faktiski jāīrē viesu nams, jo arī manam 11 gadus jaunākajam brālim ir četri bērni – divi dēli un divas meitas. Man ļoti patīk šis skats pie ģimenes galda," smaidot saka Signe. 


Jautāta, ko, tuvojoties gada nogalei, gribētu vēlēt līdzcilvēkiem un savai valstij, kura nākamgad sagaidīs simtgadi, Signe teic, ka vissvarīgākais ir saticība un sirds gudrība. "Faktiski mūsdienās mums viss jau ir, tikai vajag to pareizi izmantot, iemācīties vienoties, atrast kompromisu, nevilkt to deķīti katram uz savu pusi. Mums vajadzētu būt lepniem par savu valsti un nelocīties dažādu ES direktīvu priekšā. Man ļoti sāp sirds par to, ka latviešu uzņēmumi nonāk cittautiešu rokās. Mēs taču paši visu to varam izdarīt, vajag tikai saņemties. Mums pašiem būtu jāveido savs laiks un pašiem jābūt lepniem, nevis iedomīgiem, bet tieši lepniem par sevi un savu valsti," saka S.Kraukle. 


Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/kultura/40486

2017. gada 30. decembrī, 10:45, Kultūra un izglītība
Dzintra Dzene , "Ogres Vēstis Visiem"

Jaunākie komentāri

skat • 2. janvārī, 13:36
Signe,tev un tavai ģimenei veiksmīgu šo gadu. Paldies,ka tu ei. Skolas direktores vietu gan tu biji pelnījusi. Lai veicas!!!
Redz • 2. janvārī, 12:15
Kurš te baļķi neredz savā acī? Kurš mūsu vidū pratis izaudzināt piecus bērnus? Par to vien būtu jā ...jā...jā...
Sesks Fabregass • 2. janvārī, 11:58
Kā pasniedzēja manam dēlam bija ļoti jauka!

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet