Atgriezties pie raksta

Ķeguma novada muzeja dārgums – ar roku rakstītas Regīnas Ezeras piezīmes Foto

Kādreizējā Tomes skolā mājvietu radis Ķeguma novada muzejs, kur līdzās Regīnas Ezeras un Jāzepa Osmaņa piemiņas telpām ir arī Tomes pagasta un skolas vēsturei veltītas ekspozīcijas, kas glabā dažādus dārgumus.

Šoreiz par vienu no muzeja unikālākajām vērtībām – vairākiem simtiem ar roku rakstītām R.Ezeras piezīmju lapiņām, kur fiksēti gan vēlāk literārajos darbos izmantoti domu graudi, gan gluži sadzīviska rakstura piezīmes. Faktiski šajās lapiņās atspoguļotas svarīgākās Regīnas dzīves norises.


R.Ezera (īstajā vārdā Regīna Kindzule)  tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām 20.gadsimta latviešu psiholoģiskās prozas autorēm, sarakstījusi 28 oriģinālgrāmatas. Viņa ir Latvijas PSR Tautas rakstniece (1981). 1976.gadā pēc rakstnieces populārā romāna "Aka" tika uzņemta filma "Ezera sonāte" (režisori Gunārs Cilinskis un Varis Brasla).


Savās lauku mājās Ķeguma "Briežos" R.Ezera dzīvojusi kopš 1978.gada un šogad, 20.decembrī,  būtu atzīmējusi 88.dzimšanas dienu. Ķeguma novada muzejā Tomē viena telpa atvēlēta R.Ezerai, kur iekārtota viņas darba istaba. Tās iekārtošanai R.Ezeras mazmeita Zane muzejam deponējusi rakstnieces piemiņas lietas.


Nemīl neaprakstītas lapas
Ķeguma novada muzeja vadītāja Ligita Ādamsone stāsta, ka R.Ezerai vienmēr bija līdzi kāds papīriņš, lai varētu pierakstīt prātā ienākušu domu vai kalambūru. "Viņa vāra virtuvē zupu – prātā iešaujas doma, viņa to pieraksta uz tā, kas gadījies pa rokai – makaronu paciņa vai tējas paciņa. Viņa dodas pastaigā ar suni, līdzi vienmēr ir kāds papīra gabaliņš, lai pierakstītu. Regīna ir teikusi, ka nemīl neaprakstītu lapu. Tad, kad rakstniece strādāja pie kāda no saviem darbiem, lapiņas viņai bija noklātas visapkārt, jo uz tām bija jau veseli fragmenti, kurus atlika tikai iekļaut grāmatā. Starp laikrakstiem un mapēm aizvien tiek atrastas jaunas Regīnas lapiņas," stāsta L.Ādamone.


Lapiņas vēsta arī par daudzām sadzīviskām problēmām
Lapiņu ir daudz un par ļoti dažādām tēmām. Tajās atspoguļojas dažnedažādi R.Ezeras dzīves notikumi, gan radošie, gan tie, kas saistīti ar mīlestību un grūto sadzīvi. Ja padomju laikos viņa varēja gadā izdot vairākas grāmatas un, ļoti ražīgi strādājot, bijusi samērā turīga, kā var spriest no intervijām, tad pēcāk viss mainījās.


1985.gadā Regīnai nodega mājas "Brieži", kas bija jāatjauno. Diemžēl atjaunojuma kvalitātei bija būtiski trūkumi, un sākās nebeidzami remonti. Kā var spriest no viņas pierakstiem, nemitīgi nācās saskarties ar sadzīviskām problēmām. Savās lapiņās Regīna raksta: "13.jūlijā – kurtuvē ūdens". Uz kādas citas lapiņas: "Lai izlaistu ūdeni no hidrofora – jāaizgriež ventilis aizmugurē (pagrabā) un kurtuvē (zem loga, uz kura uzkārtas azbesta auklas) vidējā caurule". Viņa meklē speciālistus, kas to visu salabos, jo vēl ir garantijas laiks, bet nekas nemainās, atbrauc meistari – tajā dienā viss darbojas, pēc tam atkal – nē.


Pēc Triju zvaigžņu ordeņa dodas ar humpalās pirktām kurpēm
"Ziemā viss aizsalst, caurules pārplīst, Regīna dzīvo aukstumā un vatenī, aicina kaimiņu palīgā, bet viņš saka, ka mūžīgi jau nevarēs palīdzēt, jāmeklē risinājums. Par to visu vēsta Regīnas lapiņas. Viņa bija rakstījusi arī dienasgrāmatu, kuras diemžēl nav mūsu rīcībā. Viņa bijusi tik pārpildīta gan ar literārajām dvesmām, gan šīm sadzīviskajām problēmām, ka tās burtiski lauzušās uz āru. Tas bija sarežģīts laiks, kad Regīna saņēma 45 latu pensiju un bija jādomā, kā dzīvot, saremontēt māju un sunīti pabarot. Uz kādas lapiņas rakstītais vēsta: "Vakar atklāju, ka uz veselu nedēļu (līdz pensijai 6.martā) esmu palikusi praktiski bez naudas un nav pat maizei (un šausmīgi nopriecājos, tīrot grīdu, atradusi zem dīvāniņa 50 santīmus pienam!)". Ir sāpīgi, ka tik diža rakstniece netika finansiāli novērtēta mūsdienās.


1995.gadā viņa saņēma Triju Zvaigžņu ordeni un pēc šī apbalvojuma devās ar humpalās pirktiem apaviem. Par to atkal vesels stāsts. Dodoties uz Valsts prezidenta pili, kurpe iesprūst režģī, viņa klūp, sasit degunu, asinis šķīst, apsardze ievelk vīriešu tualetē, lai varētu apturēt asiņošanu, mati izjukuši, skropstu tuša notecējusi, un tā Regīna saņem Triju Zvaigžņu ordeni. Skumji, ļoti skumji un pat traģiski. Tagad lasu par Latvijas simtgades pasākumiem atvēlētajiem līdzekļiem, kas mērāmi tūkstošos eiro, un man sāp sirds, ka tie, kas tik daudz darījuši mūsu kultūrvēsturē, arī šodien dzīvo līdzīgi kā Regīna un jūtas bezspēcīgi kaut ko mainīt, bet dzīvē tā notiek. Laikam jau, jo vairāk sāpju, jo diženākus darbus var radīt. Tā tas dzīvē iekārtots," saka L.Ādamsone.


Rakstnieces mantojums tiek rūpīgi glabāts
R.Ezeras mantojums tiek ļoti rūpīgi glabāts – katra lapiņa iepakota bezskābes papīrā. "Katrs materiāls, lai tam nodrošinātu ilgu mūžu un saudzību, ir jāglabā specifiski. Esmu pasūtījusi speciālas aploksnes no bezskābes papīra un bez līmes. Kamēr gatavoja šīs aploksnes, iegādājos arī speciālu bezskābes papīru, kurā liekam vienu priekšmetu aiz otra, turklāt ar cimdiem rokā. Tas viss, protams, prasa daudz laika.


Katru lapiņu paņemot rokā, gribas to arī izlasīt un var ieraudzīt daudz interesantu lietu. Tā, piemēram, Regīna raksta: "Neatceros, kas to teicis, ka divu cilvēku attiecībās vienmēr viens mīl un otrs tikai atļauj sevi mīlēt". Vēl kāda lapiņa vēsta: "Izrāde. Viss iznāca tik skaisti, ka no sajūsmas visi pat apvemsies". Uz citas lapiņas rakstīts: "Mēles medainās, sirdis ledainās", vai arī "Satikušies viņi pārrunāja par bijušajiem klasesbiedriem – kurš pakāpies, kurš pakāries...".


Ir vēstījumi par stopošanu, jo ne vienmēr bija nauda autobusa biļetei. Reiz viņu savā auto uzņēmis tolaik Mākslas Akadēmijas rektors Indulis Zariņš. Uz citas lapiņas uzrakstīts atgādinājums par Rakstnieku Savienības sapulci.
Jau ir izdota viņas aforismu grāmata "Zvaigžņu lietus". R.Ezeras lapiņās atrodami daudz interesantu domu graudu, un, kas zina, varbūt kādreiz varētu tapt vēl kāds krājums," saka L.Ādamsone. 


Rakstniece zemes klēpī guldīta Tomes kapos 2002.gada 11.jūnijā, turpat līdzās muzeja ēkai, kur viņai mūža dziesmu dzied koku šalkas un laiku pa laikam apciemo gan tuvinieki, gan viņas talanta cienītāji, atnesot pa kādam krāšņam ziedu pušķim.


"OVV" par sadarbību raksta tapšanā pateicas Ķeguma novada  muzeja vadītājai Ligitai Ādamsonei.


Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/kultura/42398

2018. gada 3. oktobrī, 11:35, Kultūra un izglītība
Dzintra Dzene, "Ogres Vēstis Visiem"

Jaunākie komentāri

tieši tā! • 2018. gada 4. oktobrī, 08:34
Viņas "Dzilnas sila balāde"vien ir ko vērts! Īstens padomjlaiku garadarbs.
nevajag jaukt • 2018. gada 4. oktobrī, 07:29
Kindzule jau bija latvijiešu rakstniece par latvijiešu problēmām no latvijiešu redzespunkta !
Mamzele • 2018. gada 3. oktobrī, 16:47
Bet visa Ķeguma novada vislielākais "dārgums" ir džagu mafijas valdīšana novadā un džagulēna šeftēšanās domē kopā ar jauno sulaini.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet