Atgriezties pie raksta

Suntažu skolu izaugsme un trīs laikmetu grieži Artura Āķa virsvadībā Foto

Suntažu pagasta un skolas muzejā kopš pērnā gada nozīmīgu vietu rezervējis unikāls izdevums.

Pateicoties izglītības iestādes direktoram Mārtiņam Lejam un pagasta bibliotēkas vadītājai Agnesei Braunai, kuri iesaistījās Ogres novada pašvaldības projektu konkursā "Veidojam vidi ap mums", un pašvaldības finansējumam, nākusi klajā Suntažu vidusskolas ilggadējo pedagogu Ainas Lindes un Andra Lindes grāmata "Suntažu skolu vēstures mozaīka 1687 – 1989".


Kopdarbā tapis kultūrvēsturisks krājums, radītas neaizmirstamas dažādu laiku noskaņas, fiksēti skolas pedagogu, absolventu un darbinieku atmiņu stāstījumi, atainojot konkrētā perioda vēsturiskos faktus un emocijas. Protams, īpašas lappuses veltītas Suntažu skolas pārzinim (direktoram) Arturam Āķim, kurš savus uzdevumus izglītības sistēmā un pagasta kultūras dzīvē pildīja trīs laikmeta griežu sadurē no 1920. līdz pat 1948.gadam.


Grāmatas autori teic sirsnīgu paldies visiem unikālo materiālu devējiem, rakstītājiem, foto korespondentiem un ir gatavi iesākto ceļu turpināt.


Īss ieskats pagātnē
Skolu vēsture Suntažos, tāpat kā visā Vidzemē, sākās 17.gs. beigās, kad zviedru valdība 1687.g. pavēlēja dot katrai draudzei ķestera zemi un celt izglītības iestādi. Sekoja Zviedrijas karaļa Kārļa XI 1694.g. lēmums – dāvināt katrai baznīcas skolai ¼ arkla zemes, taču Ziemeļu karš kavēja tikko uzsāktos darbus. Krievzemes cara Pētera I valdība vārdos atbalstīja noteikumus par zemnieku bērnu sūtīšanu skolā, tomēr 1717.g. draudžu vizitācijā atklājās, ka skolas vietām gan ir, bet audzēkņu pavisam maz. Tomēr Suntažos jau 1726.g. darbojusies skola.


20.gs. sākumā tagadējā Suntažu pagasta teritorijā bija Suntažu un Kastrānes pagastskolas, Suntažu luterāņu draudzes skola un Suntažu pareizticīgo draudzes skola, kurās strādāja semināros izglītoti latviešu skolotāji.


Bēdīgas korekcijas ieviesa 1.pasaules karš; lielākā daļa pedagogu tika iesaukti armijā, 1915. – 1919.g. skolas strādāja ar pārtraukumiem, 1916.g. Suntažu draudzes skolā ierīkoja hospitāli, bet 1917.g. pagasta un draudzes izglītības iestādes tika pilnīgi sagrautas. 1919.g. februārī padomju vara organizēja savu skolu. Jaundibinātā Latvijas valsts reorganizēja izglītības sistēmu un visu iepriekšējo skolu vietā dibināja pamatskolas. Suntažu pagastam laimējās – 1920.g. valsts atvēlēja Suntažu barona pili mācību iestādei.


Suntažu skolas dzīve un augšupeja
Par Suntažu skolas pārzini kļuva Arturs Āķis (1887-1981), strādāja vēl divi pedagogi. Zināšanas apguva 130 audzēkņi. Sākums nebija viegls. 1920.gadā no Latvijas Izglītības ministrijas skolas remontam piešķirti 2000 rubļu. Alga diviem skolotājiem bijusi 300 rbļ. mēnesī. Tika nodrošināti mācību līdzekļi, rokasgrāmatas, tāfele, tinte, krīts, kartes u.c. 600 rbļ. apmērā. Iegādāts skolas inventārs, ūdens maiņa, lampas, cirvji u.c. – 200 rbļ. vērtībā.


1920./1921.mācību gadā skolu apmeklēja 155 audzēkņi, bija divas klases ar četrām nodaļām. 1922.gadā jau 179 skolēni, četras klases ar sešām nodaļām. Skolā darbojās internāts, 27 audzēkņi ieskaitīti kopēdināšanā. Katram dalībniekam vienā mēnesī vajadzēja dod 30 mārciņas kartupeļu, četrus stopus piena, piecas mārciņas cūkgaļas vai astoņas mārciņas aitas gaļas, piecas mārciņas pupu vai zirņu, divas mārciņas kāļu vai burkānu, vienu mārciņu skābu vai piecas mārciņas svaigu kāpostu, vienu mārciņu sīpolu; kā arī divas mārciņas sāls uz visu uzturēšanās laiku.


Arturs Āķis mācīja dziedāšanu; Nadīna Dāboliņa (vēlāk Plieniņa) – latviešu valodu; Valija Štālberga (Dandena) – vācu valodu, vēsturi, zīmēšanu un dabaszinības; Alma Bērziņa (Berkmane) – krievu valodu, ģeogrāfiju, apkārtnes mācību; Roberts Dandens – algebru, rēķināšanu, vingrošanu; Kristaps Plieniņš – matemātiku un Aleksandra Vecziediņa – mājturību un rokdarbus. Skolēni tika iesaistīti dažādos pulciņos. 1923.gadā Rīgas apriņķa Suntažu sešklasīgajā pamatskolā piecās klašu telpās mācījās 188 audzēkņi. 1924.gadā pagastā mājoja 1500 iedzīvotāju, skolu apmeklēja 178 bērni. No pagasta līdzekļiem skolai atvēlēti 2682 lati, pabalstiem – 1021 Ls, kā arī dots aizdevums ēkas remontam 5000 latu apmērā.


Padomju okupācijas pirmā – 1940.g. beigās – skolu apmeklēja 234 bērni, strādāja septiņi pedagogi. 2.pasaules kara laikā izglītības iestādes ēka stipri cieta, 1944.g. uz laiku nācās pārtraukt darbību, telpās atradās hospitālis, skolai uzticīgs palika tikai direktors A.Āķis un viena skolotāja. Spītējot grūtībām, mācības atsākās, un 1945.g. skolu absolvēja 18 audzēkņi. No 1945.g. skola bija septiņgadīga pamatskola, bet jau no 1952.g. – Suntažu vidusskola. Skolēnu skaits nemitīgi pieauga. 1984.g. mācību iestādei uzcelta piebūve ar mācību kabinetiem un sporta zāli. Līdz mūsu dienām pamatskolas un vidējo izglītību ieguvuši vairāki tūkstoši audzēkņu.


Leģendārā suntažnieka mūža gaitas un atmiņu zvirgzdi
A.Āķis dzimis Vecpiebalgas "Jaunķeļķos"; beidzis Ropažu draudzes skolu, absolvējis Valmieras Skolotāju semināru. Bijis pedagogs un skolas pārzinis Taurkalnē. Rakstījis preses izdevumiem, par nopelniem izglītības un kultūras jomā Latvijas brīvvalstī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1908.- 1909.g. strādājis Umurgas draudzē, bijis Medzūlas – Gulbēres pagasta skolas pārzinis. No 1920. līdz 1948.g. – Suntažu skolas pārzinis (direktors) un pedagogs, kā arī Suntažu baznīcas ķesteris, draudzes ērģelnieks, pagasta dramatiskā kolektīva vadītājs, jauktā kora diriģents 28 gadus; plašā apkaimē pazīstams, cienīts un godāts. Mūžībā devies 94 gadu vecumā; apbedīts Ropažu kapos. 1981.g. Suntažu kora 110. jubilejas koncertā Āķa kungs vēl mundri un aizrautīgi diriģēja savu seno lolojumu.


Noslēgumā Suntažu skolas pārziņa (direktora) A.Āķa atmiņas (uzrakstītas pēc tikšanās skolā 1977.gadā (saīsināti): "Pēc kara, 1920.g., nekāda kulturāla sabiedriska darbība Suntažos nenotika, pagasts bija izpostīts, visas mājas, sākot no Kangaru kalniem līdz centram, nodedzinātas. Kultūras biedrība "Jaunatnes smaids" pastāvēja, bet nozīmīgas aktivitātes neritēja, izņemot mazas teātra izrādes. Pat kori nevarēja organizēt, jo trūka dziedātāju. Nācās skolā pastiprināti nodarboties ar kora dziedāšanu. Kad vecākie un jaunākie kolektīva dalībnieki izveidoja kopkori, tas varēja piedalīties visos Lielajos Dziesmu svētkos, kā arī novada un rajona Dziesmu svētkos – Ogrē, Vecogrē, Ērgļos, Madlienā, Nītaurē, Cēsīs, Siguldā, Zaubē, Mālpilī un Inčukalnā.


1920./1921.mācību gadā jaunajā izglītības iestādes mājvietā – barona Hānenfelda pilī – bija nepieciešams kapitālais remonts. Tikai dažas istabas izdevās sagatavot klases telpām. Ēkas apakšstāvs izdemolēts, pagraba telpas aizņemtas pagasta nespējnieku dzīvokļiem. Pamazām stāvoklis uzlabojās, pieauga pedagogu skaits. Tā strādājām līdz 1944.gadam, kad atkal kara vētrā skola tika sagrauta. Logu stikli izdauzīti, jumts iznīcināts. Lielākā skolas inventāra un mācību līdzekļu daļa gājusi bojā, mūzikas instrumenti aizvesti. Nācās rūpīgi atjaunot skolas telpas un meklēt pedagoģiskos kadrus. Kaut gan pašiem Suntažu iedzīvotājiem mājas bija jāceļ no drupām, tomēr neviens nežēloja personiskos līdzekļus un roku darbaspēku. Tieši darbs veidoja īstas attiecības starp cilvēkiem. Bija cieņa pret kolektīvi veiktu lietu.


Mans lielākais mūža darbs Suntažu skolā ritēja citā laikmetā un apstākļos, taču sapnis par Gaismas pili, kas mirdzēs un spožus starus laidīs plašā tālumā, nu ir piepildījies."


Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/kultura/43122

22. janvārī, 09:22, Kultūra un izglītība
Uldis Prancāns, "Ogres Vēstis Visiem"

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet