Atgriezties pie raksta

Uldis Prancāns raksta "Laika aizvilnī" Foto

Sestdien plkst.13 Ogres Centrālā bibliotēka (OCB) aicina interesentus uz Ogres literāri radošās apvienības "Sirdsdoma" autora Ulda Prancāna dzejas grāmatas "Laika aizvilnī" atvēršanas svētkiem.

Par pasākuma muzikālo noformējumu gādās Ķeguma ģitārstudijas vadītājai Dace Priedoliņa un Ogres Mūzikas skolas pedagoģe Maija Bogdanova.


Interesentiem U.Prancāna dzejoļu krājums "Laika aizvilnī" ir pieejams OCB. Iespējams, ka autora atbildes uz portāla "OgreNet.lv" uzdotajiem jautājumiem palīdzēs lasītājiem vairāk iejusties autora skatījumā uz pasauli.


– Kas, jūsuprāt, vispār ir dzeja?
– Šķiet, nav iespējams precīzi formulēt. Visbiežāk tas ir pozitīvs, laimīgs vai gluži otrādi – skumjš vai dusmīgs mirklis – autora pārdzīvojums, viņa individuālās pasaules uztveres un redzējuma izpausme. Protams, dzeju raksturo valoda, tēli, metaforas, salīdzinājumi, iekšējais ritms, atskaņas vai asociāciju plūsma... Dzeja spēj parādīt cilvēka mūža daudzveidību; visos laikos dzimušas atklāsmes un atziņas par to, kas dzīvē būtiskākais – divpusējās attiecības, mīlestība; eksistences jēga, mērķi; filozofiski motīvi; garīgums, dabas un ticības aspekti; zemapziņas pienesums, kad vārdi pasaka vairāk...


Bez šaubām, dzejnieks ir tuvs komponista un gleznotāja radinieks. Viņa rakstītais spēj saviļņot, pārsteigt; lasītājs var pēkšņi just sev radniecīgu dvēseli, vienkārši domāt līdzi, atbalstīt, nepiekrist, priecāties vai noskumt.


– Kad sākāt rakstīt dzejoļus?
– Apmēram astoņu gadu vecumā. Izlasīju Alberta Kronenberga grāmatiņu ar paša autora ilustrācijām "Sprunguļmuižā gadatirgus". Mani saistīja viegli uztveramie panti, nezin kādēļ iepatikās atskaņas. Daudzus "paraugus" ierakstīju burtnīcā. Drīz vien sāku sacerēt kaut ko līdzīgu...  


– Pastāstiet, lūdzu, par sevi!
– Pasauli ieraudzīju 1964.gada Jurģu rītā, t.i., 23.aprīlī. Mamma toreizējā Balvu kopsaimniecībā pildīja veterinārārstes pienākumus, vēlāk strādāja pilsētas vetlaboratorijā, veicot hematologa uzdevumus. Tēvs bija šoferis. Gāja bojā satiksmes negadījumā, kurā man, sešgadīgam puikam, liktenīgi laimīgā kārtā izdevās nebūt...


Pēc Balvu 1.vidusskolas absolvēšanas iestājos LU Vēstures un filosofijas fakultātē. Divus mūža gadus esmu apracis Baltkrievijas purvos padomju armijas "artilēristu gaļas" rindās. Maizes darbā strādāju Tomes, Taurupes, Zaubes un atkal Taurupes skolā. Pasniedzu vēsturi, kultūras vēsturi, ģeogrāfiju, īslaicīgi arī latviešu valodu, literatūru, sportu un vizuālo mākslu. Kopš 2005.gada strādāju mūsu pārnovadu laikrakstā "Ogres Vēstis Visiem". Dzīvesbiedre Vanda – Taurupes pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, direktores vietniece mācību darbā. Dēli – Alvis un Reinis – savās darba gaitās. 


– Vai jums dzīvē ir kāds cilvēks vai gadījums, kas dzīvi izmainījis pavisam negaidīti?
– Runājot par literāro indevi, izšķirošā nozīme bija Balvu 1.vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai Jevgēnijai Cunskai – labsirdīgai, emocionālai, sirdsgudrai sava aroda – aicinājuma profesionālei. Viņas virzīts un iedvesmots, sāku rakstīt, ilgi to turēju noslēpumā.


– Ko jūs vērtējat citos cilvēkos un ko visvairāk priecājaties ieraudzīt?
– Piekrītu Antuānam Sent – Ekziperī – vislielākais dārgums pasaulē ir cilvēcisko attiecību krāšņums. Ne amatam, ne stāvoklim sabiedrībā vai augstiem sasniegumiem nav primāra nozīme. Visaugstāk vērtēju labestību, godīgumu, plašu redzesloku un nopietnu vaļasprieku, kas iekrāso, bagātina ikdienu, ir iedvesmojošs pašam un interesants citiem.  


– Psihologi māca, ka visvairāk bērnus ietekmē vecāku un skolotāju sniegtais piemērs, ne vārdi. Vai to varētu attiecināt arī uz pieaugušajiem?
– Āboli no ābeles parasti tālu nekrīt. Ja vien augļukoks neatrodas kalna virsotnē... Nenoliedzami, piemērs ir svarīga lieta un pamudinājums. Visa literatūra – milzīga ādere. Tās vielu var izmantot radoši, oriģināli vai arī špikot un kopēt. Galu galā tomēr jāpaliek pašam.


– Ir kādi cilvēki šobrīd Latvijā, kurus jūs uztverat kā piemēru sev?
– Konkrētus vārdus grūti nosaukt. Labi, ja cilvēks atbildīgi, radoši un godīgi darbojas savā profesijā vai nišā. Visvairāk gandarī mūsu akadēmiskās mūzikas pārstāvji – komponisti, operas dīvas, diriģenti, arī populārās skaņu mākslas izcilākie melodiju radītāji un izpildītāji, kā arī rakstnieki, mākslinieki un sportisti. Varas elite pārsvarā skumdina. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas īsta valsts līdere, inteliģences un harizmas nesēja bija Vaira Vīķe – Freiberga, visi stiprā dzimuma pārstāvji – prezidenti – lieli bijuši tikai augumā...  


– Vai jums ir kādi rituāli dzejas rakstīšanai? Kā dzejoļi pie jums atnāk?
– Tas nu gan ir pašu dzejoļu ziņā. Nesēžos pie galda ar domu rakstīt atskaņotus pantus vai balto vārsmojumu. Visu izšķir nejaušs impulss, varbūt iedvesmas, atklāsmes vai apskaidrības mirklis. Kāds dzejolis vai rinda var atnākt jebkurā diennakts stundā. Melnrakstu uzticu mazai lapai – burtnīcas lappusei pārplēstai uz pusēm. Varbūt tāpēc man nav īpaši garu gabalu.


– Vai dzeja var mainīt pasauli?
– Ir zināms teiciens – skaistums izglābs pasauli... Dzeja ir viena no "skaistulēm" – ārējās un iekšējās dailes nesējām. Bet skaistā ir bezgala daudz, tā izpausmes visdažādākās, tāpat jāievēro cilvēka dvēselisko satvaru atšķirība. Domāju, ka talantīgas, dziļi izjustas un profesionāli uzrakstītas dzejas rindas un arī mūzika, īpaši klasiskie šedevri, glezniecības meistardarbi, kino un skatuves māksla un citas augstās "kultūras meitas" var pasauli darīt labāku, spilgtāku, dziļāku un laimīgāku. 

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/kultura/43139

25. janvārī, 10:03, Kultūra un izglītība
Ogrenet

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet