Atgriezties pie raksta

Sagaidot Regīnas Ezeras 90.atceres gadu.Izcelsme

Dramatiski ieritējies Regīnas Ezeras 90. atceres gads... Kā izkāpis no rakstnieces jaunā un skarbā romāna lappusēm. Nē. Jaunrades vairs nebūs. 11. jūnijā apritēs 18 gadi, kopš ievērojamā vārda māksliniece savu talantu kopj citā saulē, bet šeit savu dzīvi turpina viņas darbi.

"Viss, ko esmu izjutusi un par ko esmu domājusi, ko esmu mīlējusi un cietusi, ir materializējies manos darbos un ir tur atrodams," sacījusi Regīna Ezera. Dzīves laikā publicētas 28 oriģinālgrāmatas - romāni, stāsti, esejas, recenzijas, autobiogrāfiskā proza. 2000. gadā izdoti kopotie raksti. Meistardarbi ir romāni "Aka" (1972), "Zemdegas" (1977), "Varmācība" (1982), "Nodevība" (1984). Fantasmagorija "Zemdegas" ir iekļauta Latvijas Kultūras kanonā. Literārais devums ir apjomīgs un iedarbīgs.


Kas notiek ar rakstnieces daiļradi šajā gadsimtā? Regīnas darbus tulko, iestudē, pēc "Zooloģiskās noveles" motīviem režisors Lauris Ābele uzņem īsfilmu, Marta Selecka par viņu uzņēma dokumentālo filmu ciklā "Literatūre" un Ķeguma novada muzejs var lepoties kā personību muzejs, jo, pateicoties mazmeitas deponējumam, muzejā aplūkojama rakstnieces memoriālā kolekcija.


Daudzi laikabiedri glabā atmiņas par Regīnu, cits pastāsta kādu atmiņu spurgaliņu, cits noslēpumus par neordināro novadnieci vēlas paturēt sevī. Nu jā. Radoša cilvēka dzīve ir tikpat skaista kā ziedošs ķiršu koks, kas pēcāk aplaimo ar dāsniem augļiem, un ir kaila un neaizsargāta rudens brāzmās un ziemas spelgoņā.


Man gribētos uzrakstīt kādas domu drumstaliņas par piedzīvoto, dzirdēto, lasīto.


Regīna Ezera dzimusi 1930. gada 20. decembrī, Rīgā, mājsaimnieces Lūcijas Šamreto un galdnieka Roberta Šamreto ģimenē. Tuvākam ieskatam par ģimeni piedāvāju fragmentu no Broņislava Tabūna monogrāfijas "Regīna Ezera": “Rakstnieces tēvs beidzis amatniecības skolu, strādājis par telegrāfistu, bet pēc nelaimīga kritiena nācies pārorientēties uz galdniecību un grāmatvedību. Attīstītu intelektu un humora izjūtu, interesējas par politiku. Māte Rīgā mācījusies poļu ģimnāzijā. No pēdējās klases aizgājusi slimības dēļ. Lolots sapnis par medicīnu. Tikai padomju varas gados, pēc kara izdevies šo mērķi īstenot- jau četrdesmit gadu vecumā. Kā profesionāla medmāsa strādājusi pediatrijā republikāniskajā klīniskajā bērnu slimnīcā- līdz pat aiziešanai pensijā.  Cik tēvs racionāli apvaldīts, ar zobgalīgu prāta ievirzi, pedantiski kārtīgs un taupīgs, tik māte emocionāli eksplozīva, vienmēr gatava skaļi paust pasaulei savus uzskatus, izjūtas un pārdzīvojumus.”


"Zināma humora izjūta un ironiska attieksme pret  dzīves parādībām man laikam ir no tēva, pārmēra jūtīgums, iekšējs urdīgums, jādomā, no mātes," sacījusi Regīna Ezera, "Mans ciltskoks ir diezgan miglaina padarīšana. Nekādus arhīvus pētījusi neesmu. Savukārt mutiskajos nostāstos, kā man vismaz šķiet, fantāzija nereti ņēmusi pārsvaru pār tiešamību, tādēļ uz to, par ko neesmu droša, labāk neatsaukšos. Uz tādiem "nepārbaudītiem faktiem" attiecināma, piemēram, uzvārda "Šamreto" itāliskā cilme, manas mātes mātes lepnais sauklis: "Mūsu dzīslās rit grāfu asinis!", tāpat otrās vecāsmātes vāciskā izcelsme, mana tēva ģimenes valoda ir vācu. Viņas uzvārds- Viļeviča manās ausīs diez cik vācisks gan neizklausās."   


Kas viņa īsti bijusi, šī Anastasija Viļeviča? Vāciete? Poliete? Toties rakstnieces otrās vecāsmātes Annas (meitas uzvārds Keviša) cilme visumā ir skaidra. Viņa nākusi no Latgales, tāpat kā vīrs- krāslavietis Vonogs. Rakstnieces māte Lūcija- jaunākā no viņas trim meitām, kas palika dzīvas no septiņiem bērniem. Vidējā no māsām- Felicija nebija precējusies un dzīvoja kopā ar radiem. Dibenistabā- viņa un vecāmāte Anna, priekšējā caurstaigājamā- tēvs, māte un mazā Regīna.


Vecāmāte Anna zinājusi folkloru. 


"Mana pirmā saskare bija nevis ar latviešu, bet gan baltkrievu folkloru," norāda rakstniece, "Vecāmāte prata baltkrievu dziesmas un zināja trāpīgus un āķīgus tautas izteicienus. Tos viņa iemācīja man, tāpat kā bezgalīgas katoļu lūgšanas poļu un pat latīņu valodā."


"Līdz piecarpus gadu vecumam es nepratu latviešu valodu nemaz- tai pašā laikā es nepratu nekādu valodu, es pratu tikai poļu žargonu un visa mana valoda aprobežojās ar kādiem 200- 300 vārdiem, kur arī bija daļa krievu, daļa pārfrāzēti latviešu vārdi. Vai jūs varat iedomāties, cik sarežģīts stāvoklis tas ir tādam topošam literātam," sacījusi Regīna Ezera Ivara Selecka dokumentālajā filmā "Sieviete starp diviem romāniem".


Viņa arī vaicājusi: "Vai vārda mākslā ir cits līdzeklis izteikt savu domu, uzbūvēt savu mākslas celtni, radīt klimatu un atmosfēru, atvērt vārtus uz savu pasauli kā tikai un vienīgi vārds?"


Turpinājums sekos!


P.S. Aicinu lasītājus nodot muzejam savas atmiņas par Regīnu Ezeru, iepriekš sazinoties pa tālruni 28442744.


Ligita Ādamsone,Ķeguma novada muzeja vadītāja

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/kultura/46862

16. maijā, 09:39, Kultūra un izglītība
kegumanovads.lv

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet