Atgriezties pie raksta

Regīnas Ezeras kastaņa svece

Turpinot Regīnas ezeras 90.atceres gadam veltīto rakstu sēriju, šoreiz piedāvājam stāstu par to skarbumu, kas bērnībā un jaunībā piedzīvots un par to, kāpēc vislasītākā grāmata kļuva sinonīmu vārdnīca.

"Mans gaišais bērns, mana kastaņa svece,


Es vēlos tevi laimīgu redzēt"                                                     


rakstījusi Regīnas Ezeras laikabiedre dzejniece Ārija Elksne. 


Man nav stāsta par to, ka Regīna ģimenē būtu lolota kā maiga kastaņa svece. Vecāki droši vien tā vēlējās, bet apstākļi bija citādi. Man nav stāsta par to, ka Regīna savas meitas būtu lolojusi kā maigas kastaņa sveces. Viņa centās un noteikti tā vēlējās, bet apstākļi bija citādi. Taču man šķiet, ka rakstnieces dvēselē vienmēr kvēlojis gaišais un karaliskais zieds. Vai gan citādi viņa, netālu no mūžības sliekšņa stāvot, rakstītu: "Ja tur, viņā pusē, augšā, nevalda pilnīga vienaldzība pret visu, kas notiek šaipusē, man gribētos no turienes, no augšienes, paskatīties uz savu kastānīti. Tas taču nav par daudz- nekaunīgi daudz- gribēts, vai ne?"


Vai gan citādi toreiz, bērnībā, mazā sirsniņa tik kvēli vēlētos sev līdzās sunīti un kārotu doties tētim līdzi tālās pastaigās uz mežu. Bet sunīša bērnībā nebija un tālās pastaigās meitenīte drosmīgi devās viena. Mazā sirsniņa jau kopš bērnības bijusi atvērta- sajust, saredzēt, sadzirdēt to pasaules krāsu bagātību, kas visapkārt ņirb, vītero, noslēpumaini valdzina. Tobrīd pietrūka vārdu, lai izjusto gleznotu vārdu krāsās, bet dvēseles dzīlēs brieda dārgakmeņi un redzētspēks, un ieraudzītprieks vērtās arvien pilnīgāks.Dižā kastaņa svece- viņas iekšējā pasaule, ieceres, sapņi, ilgas, mīlestība, literāro domu, notikumu un tēlu plejāde- viss, kas savijies rakstnieces mūža kamolā un ievijies mūsu tautas kultūras bagātību pūrā. 


Kolorītā vārda māksliniece visu mūžu mācījusies latviešu valodas daili un krāsas. Latviešu valodas izzināšana vienmēr bijusi pietātes pilna: "Attieksme pret to kā pret apgūstamu svešvalodu, kas sagādāja tik daudz klapatu bērnībā, vēlākajos gados kļuva savā ziņā svētīga. Pieradu pret valodas materiālu izturēties ar lielu bijību, bez lepnas pārliecības, ka tas man "iedzimts". Nepārtraukti veselus četrus gadu desmitus to pazemīgi mācījos, ar līksmu izbrīnu atrodot aizvien jaunas nianses un bagātības, rakos un urbos kā arheologs cauri kārtu kārtām, atklājot aizvien jaunus atsegumus, par kuru esamību agrāk pat nenojautu.” 


Bērnība Rīgā. Pamatskola


Rakstnieces bērnība ritēja Rīgā, tagadējā Visvalža ielā, sētas mājā, mazā divistabu miteklī, kur dzīvoja pieci iemītnieki- Regīna, mamma, tētis, vecāmamma un mammas māsa Felicija, vijolniece. Burzma un kņada. Kaimiņi dēvējuši temperamentīgo ģimeni par poļu skandālistiem. No tuvējā dzelzceļa mājoklī nemitīgi ielauzās vagonu dārdoņa un lokomotīvju svilpšana. Regīna vislabāk jutās vienatnē.


Vēlāk rakstniece teiks: "Esmu dzimusi pilsētā, bet neesmu pilsētas cilvēks. Caur asfaltu varu izbadīties ar pieri. Asfaltā laist saknes nespēju. Man nepatīk ilgi kavēties pilsētā. Man patīk ielēkt pilsētā uz galvas, peldēt starp sudrabotām cilvēkzivīm, ielu šaurībā satikties, saskarties sarkanām spurām, berzēties zvīņu pret zvīņu, trīties sānu pret sānu kā milzu nārstā, nirt cauri vērpetēm, izšķīst svešas elpas mutuļos un atmosties. Uztrūkties no gaiļa sauciena pērļainā rītausmā. Atģisties baltā, vēl soļu neskartā mežā, sniegam krītot, kad pārslas nāk lejā tik blīvi un bieži, ka gaiss ir pilns dzīvas sanoņas, un pasaules ekrānu aizsedz ņirbošs neilona priekškars, aiz kura palieku aci pret aci ar sevi un baltivizmojošu izplatījumu, kurā nav nekā un ir viss."


 Apdāvinātajai literātei gan bērnudārzā, gan Rīgas 28. pamatskolas pirmajās klasēs ar latviešu valodu gājis kā pa celmiem: "Man saka: "Neliec elkoņus uz galda!”- bet es nesaprotu pat tik daudz. Mana pirmā latviešu valodas skolotāja Anna Miesniece, izcilā gleznotāja Kārļa Miesnieka māsa, man gan nemainīgi lika tikai trijniekus (nereti ar mīnusu) tomēr galvenajos vilcienos runāt un rakstīt latviski iemācīja.” Kopš ceturtās klases Regīna bijusi teicamniece: "Mācījos ar lielu vieglumu. Matemātika padevās tikpat vienkārši kā literatūra. Ar savu nosacītību mani aizrāva algebra. Ķīmijā vilināja šīs zinātnes "avantūrisms"- eksperimentu laikā iespējamie negaidītie un neparedzētie sprādzieni. Te bija (kā man tagad rādās) kaut kas no novelistikas."  Pamatskolā viņa mācījās no 1938. līdz 1944. gadam.


Dzīves pretstati pusaudzes vecumā. Universitāte


Dzīvei arvien labpaticis Regīnu vadināt kā pa celmiem, sak` ir gana stipra, izturēs. Vai salūzīs. Pienāk bargie četrdesmitie, Latvijai pāri gāžas karš. Baisma un grūtības. Neziņa un neizpratne. Regīnai divas vasaras jāpavada laukos. "Vienu vasaru nācies dzīvot Kaibalā, veicot dažādus tā saucamā izpalīga darbus, otru- ganīt lopus mežsarga mājās Rembatē," Broņislavs Tabūns stāsta monogrāfijā "Regīna Ezera". "Es nāku no tās tumšmatainās baskājes meitenītes, kas, stāvot zem milzīgā debesu kupola ar ganu rīksti padusē, piepeši atklāja cilvēka attiecības ar Laiku un Telpu, apjauta dzīvības īslaicīgumu un Dzīvības mūžīgumu- to, kas vēlākajai literātei uz visu laiku kļuva par pamattēmu," Regīna sajutusi savu sūtību.


Kara gadi ir skarba pieredze. Kad noprotams, ka Latvijā ienāks padomju armija, Šamreto ģimenei jādomā, kā rīkoties. Tēvam vāciska izcelsme? Izlemts! 1944. gadā ģimene nonāk Vācijā, Ākenā pie Elbas, darba nometnē. Regīnai te nogurdinošsdarbs un tikšanās ar itāliešu karagūstekni Tulio Frazoni. Mīlestība? Itāliskās cilmes vilkme? Skarbi apstākļi? Regīnai ir četrpadsmit gadi un niecīgas iespējas lemt pašai. Savās atmiņās par to laiku viņa bildusi: "Saglabāt nevainību šeit bija bezcerīgs pasākums." 


Vētījot pagājušo, viņa prātojusi, kāda būtu dzīve, ja būtu palikusi Vācijā. Būtu rakstniece? Kas zina! Varbūt būtu kļuvusi …


Lai nu paliek!


1945. gada oktobrī ģimene atgriežas Latvijā un Regīna sāk mācības Natālijas Draudziņas Rīgas 7. vidusskolas astotajā “A” klasē. Klases audzinātājai Valijai Osei, ievērojamā aktiera Jāņa Oša māsai, meitene šķitusi apdāvināta, bet ar sarežģītu raksturu. Regīna bija apaļa teicamniece un 1950. gadā vidusskolu beidza ar sudraba medaļu. Kāpēc sudraba ne zelta? Apšaubāma pagātne. Īsti padomju cilvēki uz Vāciju nemetās.


Regīna Šamreto iestājās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā. Kursā možs gars, jaudīgi kursa biedri- Lilija Dzene, Maija Augstkalna, Gunārs Treimanis, Arnolds Auziņš. Regīna lekcijas apmeklējusi disciplinēti, eksāmenos guvusi labas sekmes, kursa biedri pirms pārbaudījumiem augstu vērtējuši viņas lekciju pierakstus, tomēr Regīnas sirds nebija apmierināta: "No otrā kursa gribēju aiziet, bet īsti nesapratu, uz kurieni. Tagad jau gan zinu, ka studētu mežsaimniecību. Meži man ļoti mīļi."


1955. gadā Regīna Lasenberga universitāti beidz.


Līdztekus studijām ritēja spraigiem notikumiem piesātināta personiskā dzīve, bet par to citreiz.


Regīnīt! Kastānītis kuplo un zied!


Pēc smagnējās ziemas beidzot pludo līksmīgs plauksmes laiks. Pie rakstnieces mājām cēli zied kastaņkoks. Kastānītis "Briežos" izaudzis par varenu vīru, kuplo un lepni slej savas karaliskās ziedu sveces pretim debesīm, kā sveicinot. Rakstnieces mājās turpinās dzimtaskoks, bet muzeja dārzā jož ģimenītes ar bērniem kā kastaņa svecēm. Bērni pagalmā iedrāžas pirmie, pasveicina vai samīļo Regīnas suņuku, kopā ar vecākiem nofotografējas pie tā un steidzas tālāk, atzīmēt savā stafetes kartē nākošo pieturas vietu- Ulmaņa ozolu. Un tas ir tik pavasarīgi skaisti, tik reibinoši skaisti! Reiz suņuks sauks atgriezties, atgriezties šeit, muzejā, ienākt Regīnas pasaulē un rast sev ko īpašu.


Ligita Ādamsone, Ķeguma novada muzeja vadītāja


Paldies Rutai Andersonei par ierosinājumiem Regīnas Ezeras materiālu izpētē!Laipni aicinu ikvienu sniegt savas atmiņas par rakstnieci. Lūgums atsaukties tiem vīriem, kuri atjaunoja rakstnieces Līvānu mājiņu.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/kultura/47023

6. jūnijā, 09:54, Kultūra un izglītība
kegumanovads.lv

Par šo rakstu vēl nav saņemts neviens komentārs.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet