Atgriezties pie raksta

Diskusija par vidi un arhitektūru Ogrē "izčākst" pat īsti nesākusies

Piektdien Ogres Tautas namā notikušais pasākums "Vide un arhitektūra peldu un gaisa kūrortā", kam tā veidotāji (Ogres Attīstības biedrība) bija devuši skanīgo apzīmējumu "forums", atstāja visai duālu iespaidu.

Patiešām kvalitatīva analīze par reālo pilsētvides situāciju gan vēsturiskā, gan mūsdienu kontekstā mijās ar pasākuma organizētāju nespēju vai apzinātu nevēlēšanos sākt patiesi ieinteresētu domu apmaiņu par nesenā pagātnē pieļautām kļūdām un tuvākajā nākotnē darāmo.


Analizē vēsturisko attīstību un ieskicē esošās problēmas
Tā dēvētais forums iesākās patiesi cerīgi – arhitekta Ilmāra Dirveika sagatavotais un prezentētais pārskats par Ogres pilsētas vides veidošanās vēsturi un tās situāciju mūsdienās bija ļoti kvalitatīvs, ļaujot ne tikai atsaukt atmiņā pilsētas izaugsmes straujākos gadus, bet arī nedaudz citā aspektā paraudzīties uz atsevišķām detaļām un norisēm, kas šodien veicina (vai arī tieši pretēji -  bremzē) harmonisku pilsētvides attīstību.


Stāstījuma autors doktors Ilmārs Dirveiks, kurš ir ne tikai viens no atzītākajiem restaurācijas projektu arhitektiem Latvijā, bet nu jau daudzus gadus pats var sevi saukt par ogrēnieti, prezentācijas ievaddaļā veica vēsturisku ekskursu laikā, atgādinot Ogres kā kūrortpilsētas veidošanās pirmsākumus 19.gadsimta beigu daļā un akcentējot Pirmā Pasaules kara nodarītos postījumus pilsētā.


Tālāk sekoja pārskats par Ogres attīstību pirmās brīvvalsts laikā, nonākot līdz bēdīgi slavenajiem pagājušā gadsimta 60.-tajiem gadiem, kad padomju plānotāju galvās dzima ideja tālāk attīstīt Ogri kā industriālu pilsētu.


Sekas šim lēmumam ir šodienas Ogres realitāte – blakus bijušās kūrortpilsētas vēsturiskajam centram, no kura diemžēl autentiskā izskatā saglabājušās vairs tikai nedaudzas ēkas, izveidojies faktiski otrs centrs, kuru sarunvalodā nereti mēdz dēvēt arī par "guļamvagonu" un ko raksturo padomju laika valdošā funkcionālisma garā celtas ēkas un rūpnieciskās ražošanas objekti.


No detaļām līdz lieliem projektiem
Diemžēl nav iespējams pārstāstīt visus Ilmāra Dirveika lasījumā minētos pilsētas attīstības aspektus (jācer, ka pasākuma organizētāji vismaz elektroniskā formātā būs raduši iespēju ar to iepazīties visiem interesentiem). 


Jāpiemin tikai dažas nianses, par kurām līdz šim faktiski nav runāts vai arī tas darīts tikai epizodiski.


Pirmkārt, ļoti būtiska bija Ilmāra Dirveika norāde uz atsevišķām, šķietami sīkām, arhitektoniskām detaļām, kas savulaik, veidojot pilsētas apbūvi, tika visai konsekventi ievērotas, tā veidojot tikai  Ogrei raksturīgu neatkārtojamību – piemēram, privāto ēku jumta konstrukciju izvēle utt. Pēc arhitekta domām, arī šodien, atjaunojot senākās ēkas un būvējot jaunas, būtu ļoti svarīgi šīs nianses pārzināt un izmantot.


Vēl kāds piemērs – izrādās, ka savulaik viena no Ogri raksturojošām detaļām bijusi uz vietas gatavotu dažāda veida un formas betona stabiņu izmantošana īpašumus aptverošu žogu veidošanā. Šķietams sīkums, bet arī tas veido tieši Ogrei raksturīgo izskatu un atmosfēru. Šodien daudzi šie būtībā unikālie žogi ir vai nu iznīcināti, vai arī atrodas tik nolaistā stāvoklī, ka tikai speciālista acs spēj saredzēt sākotnējo krāšņumu, liedzot to ieraudzīt pārējiem ogrēniešiem un pilsētu apmeklējošajiem viesiem.


Otrkārt, arhitekts norādīja uz nepieciešamību uzmanīgi apieties ar seno ēku atjaunošanas mēģinājumiem – pirms procesa uzsākšanas būtu vērts vēl un vēlreiz apdomāt katru soli, lai it kā labu mērķu un centienu rezultātā vēl vairāk neciestu jau tā trauslais vēsturiskais autentiskums.


Piemēram, bijušā koloniālpreču veikala ēka, kurā nu jau daudzus gadus atrodas kafejnīca "Policijas akadēmija", kā būve ir saglabāta un salīdzinoši labi uzturēta  (kas, protams, ir pozitīvi), tomēr tās atjaunošanas gaitā pazudis vēsturiski unikālais ķieģeļu fasādes raksts.


Šādi piemēri atrodami vēl un vēl, turklāt šis aspekts šobrīd ir īpaši būtisks, ņemot vērā, ka novada dome ķērusies pie divu līdz šim faktiski pusgraustu stāvoklī esošu objektu – tā sauktās "Zelta Liepas" un Ogres sanatorijas – atjaunošanas. (Tieši sanatorija ir īpaši unikāls objekts Ogres pilsētā – to ne tikai projektējis viens no pazīstamākajiem Latvijas arhitektūras dižgariem Konstantīns Pēkšēns, bet tās interjerā atrodams viens no trijiem joprojām dabā esošajiem mākslinieka Anša Cīruļa sienas gleznojumiem.)


Treškārt, Dirveika kungs norādīja, ka rūpīgi jāizvērtē jaunu megaobjektu celtniecība pilsētas teritorijā. Pēc arhitekta domām, jau šobrīd atrodamas ēkas, kas savā apjomā un izskatā ir pārlieku lielas un uzbāzīgas. Kā pozitīvu piemēru Ilmārs Dirveiks minēja līdz šim panākto lielveikalu ēku izvietojumu ārpus pilsētas vēsturiskā centra robežām, vienlaikus norādot, ka iecerētā "RIMI" būvniecība aiz kultūras centra šo līdz šim pozitīvo praksi mainītu un diezin vai būtu pieļaujama.


Un vēl kāds aspekts, kuru savā lasījumā vairākkārt uzsvēra arhitekts, proti, mūsu attieksme pret padomju laika vides objektiem un ēkām. Līdz šim atjaunotās brīvvalsts laikā viennozīmīgi dominējis uzskats, ka praktiski viss, kas radīts periodā no Otrā Pasaules kara beigām līdz neatkarības atgūšanai ir mūsu kultūrai organiski svešs,  tātad nevajadzīgs un iznīcināms. Dirveika kungs savā lasījumā mudināja nedaudz koriģēt šos uzskatus, norādot, ka arī šajā laika periodā tapis ne viens vien vides objekts, kas šodien jau kļuvis par unikālu pilsētas ainavas daļu, piemēram, četrdesmitajos gados celtā stacijas ēka vai sešdesmitajos gados realizētais, pēc tā laika standartiem modernais un novatoriskais benzīntanka projekts. Iespējams, ka ar citām acīm jāparaugās arī uz tādiem padomju laika arhitektūras veikumiem, kā Trikotāžas kombināta administrācijas ēka un citiem.


Diskusija izpaliek
Lai arī foruma organizētāji gan uzsākot, gan, dīvainā kārtā, arī noslēdzot šo pasākumu plaši un skaļi piesauca diskusijas nepieciešamību, viņu izpratne par to, kas tad īsti ir saprotams ar vārdu "diskusija" realitātē izrādījās, maigi sakot, grūti izprotama. 


Viss bija jauki un harmoniski (vismaz pēc diskusijas vadītāju domām)  līdz brīdim, kamēr tika skandētas speciāli lūgto un aicināto personu runas – gan uzņēmēja un arīdzan Ogres novada domes deputāta Māra Legzdiņa stāstīto par savu pieredzi vēsturisku ēku apsaimniekošanā (kas gan lielākoties tika veltīta tematam, cik maz naudas ir bijis un pašlaik ir pašam Legzdiņam), gan uzņēmējas Ivetas Zāģeres apceri par iekšējo māksliniecisko vēlmju un tieksmju realizāciju, gan visai nesaprotamu motīvu dēļ viesu sarakstā iekļautā Rīgas sabiedriskās organizācijas pārstāvja klāstīto par grūtībām sadarboties ar Rīgas (?) domi, gan Ogres mēra Artūra Mangaļa stāstīto par pašreizējās novada domes iecerēto un uzsākto vēsturisko ēku atjaunošanas darbu.


Laikam "diskusijas" sadaļai pēc tās vadītājas Ivetas Ruskules domām, bija gan jāsākas, gan jābeidzas ar viņas zīmīgi noteikto "nu, redzēsim!" gandrīz pēc katra Manguļa kunga izteiktā teikuma beigām. Tomēr tik gludi viss neizdevās.


Sarunā vēlējās iesaistīties arī atnākušie ogrēnieši – piemēram, foruma klausītāja Regīna uzdeva jautājumu Legzdiņa kungam kā domes deputātam par to, kam būtu jāuzņemas atbildība par nesenā pagātnē Ogrē notikušajiem "privatizācijas" procesiem, kā rezultātā nebūtībai tika nolemti vairāki pilsētai nozīmīgi objekti kā Tautas nams un Ogres estrāde. (Starp citu, tieši estrādes zaudējumu kā vienu no līdzšinējiem tradicionālo pilsētvidi graujošiem faktoriem savā lasījumā pieminēja arī Ilmārs Dirveiks.)


Ne īsti novada domi, ne pats sevi, ne, kā izrādījās, arī ne savu partiju pārstāvošais Legzdiņa kungs uz šo jautājumu pēc būtības nespēja atbildēt, vien visai bērnišķīgā manierē paziņoja, ka tajā laikā (kad viņa pārstāvētās partijas līdera vadītā dome pieļāva un pat veicināja minēto objektu "uzsišanu gaisā" un tai sekojošu faktisku iznīcināšanu – P.T.) viņš neesot bijis ne partijas biedrs, ne deputāts, tāpēc neko nezinot un neko atbildēt nevarot. (Jāpiebilst, ka tādās valstīs, kur politiskā atbildība un pēctecība nav tikai tukšā skaņa, pēc šādas politiski infantilas atbildes sniegšanas Māra Legzdiņa vārds vairs nebūtu atrodams, ne tikai šīs partijas valdes locekļu, bet arī ierindas biedru sarakstā, bet tas nu tā, tā lai paliek paša Legzdiņa un viņa pārstāvētās partijas problēmu lokā.)


Šāda lūgtā viesa un vietējā politiķa nonākšana muļķīgi neveiklā situācijā tik ļoti satrauca demokrātiskās diskusijas vadītāju, ka viņa demokrātiski izlēma diskusiju beigt.


Vienlaikus zālē esošie, acīmredzot, vadītājas demokrātiskās izpratnes domubiedri, sāka rādīt noraidošus žestus un pat klusi uzšņākt "kušš!" jautājumus uzdot gribošajiem pilsoņiem. Tā nu visai bēdīgi beidzās foruma diskusiju sadaļa, kuru nedaudz traģikomiskā manierē noslēdza vēl viena pasākuma organizatore vārdā Ilze, kura savā uzrunā atkārtoti uzsvēra diskusiju nepieciešamību.


Grib pašvaldības naudu?
Ja neskaita iepriekš minēto patiešām kvalitatīvo Ilmāra Dirveika lasījumu, pēc pasākuma neviļus palika zināmas mieles – tā arī nekļuva skaidrs, ko īsti gribēja panākt foruma organizētāji? Acīmredzot, sabiedrības viedokļa izzināšana nebija šo mērķu prioritāšu sarakstā. 


Varbūt atbilde meklējama gluži prozaiskā lietā – vecajā labajā vēlmē izmantot visas (tai skaitā, apkušinātās) sabiedrības līdzekļus savu merkantilo mērķu sasniegšanā?


Izslēgt šādu variantu, diemžēl, nevar, jo jau pieminētais, savu identitāti vakara gaitā tā arī neatradušais Māris Legzdiņš, vairākkārt savas runas ietvaros piesauca, viņaprāt, optimālo variantu vēsturiski nozīmīgu objektu uzturēšanā. Proti, saglabājot visas privātās īpašuma tiesības, ieguldīt šajos objektos arī pašvaldības naudu jeb, citējot pašu Legzdiņu, īstenot principu "celsim kopā".


Taisnības labad jāpiebilst, ka Eiropas valstu praksē šāda pieeja nav nekas jauns, tomēr šajos gadījumos būtisks priekšnosacījums ir abpusējais ieguvums – ne tikai iespēja privātajam uzņēmējam labāk uzturēt savu īpašumu, bet arī šā objekta tālāka kalpošana un izmantošana visas sabiedrības interesēs. Piemēram, kāda vēsturiska ēka tiek atvērta kā publiski pieejams tūrisma objekts vai arī privātpersonai piederošā objektā tiek izvietota kāda sabiedriska struktūra, teiksim, bibliotēka. Tikai šādos gadījumos uzņēmējam ir morālas un likumiskas tiesības prasīt pašvaldības, t.i. visas sabiedrības līdzekļu ieguldīšanu.


Vai Legzdiņš ir gatavs ko tādu veikt savā īpašumā esošajā "Policijas akadēmijā"? Nu, diezin vai, drīzāk varbūtēji iecerētā atbildības daļēja pārnešana par vēsturiski nozīmīgu ēku uz pašvaldības pleciem (un maku), ir demagoģisks mēģinājums nākotnē uz visu nodokļu maksātāju rēķina mazināt savus izdevumus un, attiecīgi, vairot arī peļņu. (Sevišķi, ņemot vērā, ka arvien biežāk Legzdiņa kungam tiek atgādināts par neizpildītām saistībām laukuma labiekārtošanā viņam piederošā īpašuma priekšā).


Ja nu patiešām šādi ir patiesie mērķi - mēģināt bruģēt ceļu uz pašvaldības līdzekļu ieguldīšanu savā biznesā, padarot vietējo varu līdzatbildīgu par paša neizdarīto, tad tas ir visai amorāli un nepieņemami. Turklāt vēl jāatceras, ka Legzdiņam tā nebūtu pirmā reize, kad uz pašvaldības rēķina viņš vairotu sava zuteņa biezumu – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs jau vienreiz ir sodījis vienlaicīgo deputātu un uzņēmēju Legzdiņu – toreiz viņš bez kāda konkursa tika pie iespējas apgādāt tā laika pašvaldības vadības organizētos pasākumus ar lašmaizēm, bulciņām un citiem labumiem. Tas liek arvien skeptiskāk raudzīties uz šā "Ogres vēsturisko ēku atjaunošanas entuziasta" centieniem un aktivitātēm.


Jācer, ka ar šo pasākumu darbs pie Ogres vēsturiskās pilsētvides saglabāšanas un veidošanas nebeigsies. Zināmu optimismu raisa fakts, ka dome no savas puses ir ķērusies pie šī darba gluži praktiski – pašvaldības īpašumā ir iegādāti vairāki objekti, tai skaitā Ogres sanatorija un leģendārā "Zelta Liepas" ēka. Šobrīd jau tiek izstrādāti restaurācijas projekti un drīzumā sāksies šo ēku atjaunošana.


Jācer, ka aicinājumu sadarboties sadzirdēja arī arhitekti un citi pilsētvides veidošanas speciālisti. Tāpat jācer, ka pasākuma organizatori savās turpmākajās aktivitātēs kļūs mazāk atkarīgi no kādiem šauriem mērķiem, mazāk alkstoši pēc tiem grašiem, ko, iespējams atmet personas, kuru centieni vairāk saistīti ar personisko labumu, nevis visas pilsētas un novada interesēm.


Tāpat jācer, ka pirms "diskusijas nepieciešamības" karoga nemitīgas vicināšanas, foruma veidotāji vismaz definīcijas līmenī iepazīsies ar jēdziena "diskusija" jēgu un būtību. Ļoti gribas cerēt, ka ilggadējā muzeju darbiniece Iveta Ruskule beidzot uzzinās, ka vietējais muzejs ir pašvaldības daļa, tādēļ nekāda speciāla muzeja un pašvaldības sadarbības programma nav nepieciešama.


Galu galā jācer, ka neskatoties uz visām peripetijām, negācijām un niansēm Ogrē patiešām sāksies laiks, kad tā arvien noteiktāk atkal sāks kļūt par tādu vietu Latvijā, kādu to sava foruma nosaukumā bija ielikuši tā veidotāji – par peldu un gaisa kūrortu.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/ogre/politika/36176

2016. gada 25. jūlijā, 13:18, Politika
Pauls Treimanis

Jaunākie komentāri

bertina • 20. janvārī, 10:03
Jūs esat kalpi, lauksaimnieki, mazie uzņēmumi, amatnieki vai jebkura veida personas, un jums ir nepieciešama palīdzība, lai konsolidētu savus parādus vai palīdzētu jūsu uzņēmumiem atgriezties ceļā, vai atsāktu lielāko daļu problēmu aktivitāte. Mēs esam jūsu rīcībā, lai palīdzētu jums ar visām savām grūtībām. Mēs esam pilnīgi reģistrēta un sertificēta atbalsta kompānija, kuru atzīst Eiropas apvienības Kanādā, Francijā un ārvalstīs. Šveice utt .. sazinieties ar mums nav e-pasts: servicepeakgroup@hotmail.com, lai iegūtu vairāk informācijas.
Bitei • 2016. gada 28. jūlijā, 20:48
Par kādu agresiju Tu runā? "Tāda sajūta, ka tie foruma organizetāji bišku vājprātīgi" -Tavs koments. Tev atmiņa nevis kā bitei, bet kā zelta zivtiņai uz 3 sekundēm?
bite • 2016. gada 28. jūlijā, 20:35
un arī ļoti neiecietīgi un agresīvi pret viedokļu dažādību. Kaut visus!!!!cilvēkus taču paši aicinājāt. Es vēl saprastu to agresiju, ja tas būtu mājas pasākUms, kur kāds ierastos nelūgts. Mācieties viesmīlību, lai cilvēki justos gaidīti un iesaistīti interesantā dinamiska viedokļu apmaiņa. Bet tas jau laikam no jums par daudz prasīts.

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet