Atgriezties pie raksta

Ogrēnietis Rinalds Sirsniņš šosezon ved cīņā savējos Foto

Kļuvis par divkārtēju Latvijas čempionu, cēlis virs galvas Eirokausu, "pagaršojis" leģionāra maizes saldumu un arī rūgtumu, ar lepnumu vilcis Latvijas izlases spēlētāja kreklu – šie ir galvenie pieturas punkti raibajā, panākumiem un arī kritumiem, bagātājā basketbolista Rinalda Sirsniņa ceļā.

Gluži kā Annas Brigaderes pasakas varoni, šis ceļš viņu atkal atvedis mājās – šogad viens no labākajiem Latvijas basketbola saspēles vadītājiem savu meistarību liek lietā, veidojot savas dzimtās pilsētas – Ogres – basketbola kluba spēli.


Sports jau šūpulī ielikts
Tas, ka Rinalds savu dzīvi saistīs ar profesionālo sportu, faktiski neradīja nekādas šaubas jau agrā bērnībā. Kā saka pats Rinalds, kur tad viņam likties, ja abi vecāki visu savu dzīvi bijuši Latvijas mērogā zināmi un panākumiem bagāti sportisti.


Tētis Valdis par savējo savulaik bija izvēlējies vieglatlētiku, savukārt mamma Aija savu sportisko biogrāfiju veidoja handola laukumos. Sešu gadu vecumā arī Rinaldam bija pienācis laiks sākt liet pirmos sviedrus lielā sporta dieva labā – sākumā vecāki vairāk domājuši par zēna iesaisti rokasbumbas treniņos, bet tad notika pavērsiens, kas laimīgā kārtā Rinaldu atveda uz basketbolu, tādējādi jau vēlāk padarot bagātāku Latvijas basketbola zvaigznāju ar vienu īsti labu un talantīgu saspēles vadītāju.


Togad labu reputāciju gan Ogrē, gan visā valstī bija iekarojis Ogres Basketbolas skolas treneris Jānis Puzāks – tieši viņam tad arī bija svarīgākā loma Rinalda pirmajos soļos, apgūstot Latvijā gluži vai par nacionālo sporta spēli uzskatītā basketbola pamatus. Ieliktais fundaments izrādījās pamatīgs  – kopā ar skolas komandu savā vecuma grupā divas reizes izdevās izcīnīt valsts čempionu nosaukumu, un jau pēc dažiem gadiem sāka pienākt regulāri izsaukumi uz atbilstoša vecuma Latvijas izlašu nometnēm. Tadējādi jaunais basketbolists, bez ikdienas treniņiem Ogrē, ik pa brīdim mēroja ceļu uz galvaspilsētu (un ne tikai), lai slīpētu meistarību jau valstvienības treneru vadībā.


Saspēles vadītājs – pēc definīcijas
Rinalda spēlētāja pozīciju laukumā lielā mērā noteica, kā viņš pats nosmīn, genofonds, jo auguma parametri faktiski izslēdza iespēju predendēt uz centrā spēlējošā pozīciju. Tā nu pats liktenis lika uzņemties smagos, reizumis nepateicīgos un, nereti nekompetentam basketbola vērotājam pat garām paslīdošos, saspēles vadītāja pienākumus. Tādēļ, pretstatā vienam otram, kuru daba apveltījusi ar papildus auguma centimetriem, Rinalds jau kopš pirmajiem soļiem basketbolā attīstījis citas īpašības – kustīgumu, domāšanas ātrumu un – galvenais – bumbas pārvaldīšanas tehniku.


Par ielikto vēlākās meistarības pamatu jāpateicas pirmajiem treneriem, īpaši pieminētajam Jānim Puzākam un citiem, kuri, saskatot jaunā spēlētāja stiprās un arī vājās puses, centās viņā attīstīt to, kas bija visvērtīgākais un perspektīvākais. Jāsaka, izdevās.


Protams, ka ne jau tikai jaunības gados iegūtais bijis Rinalda vēlākās un arī šodienas veiksmīgās spēles pamatā – visas uzskaitītās basketbola prasmes viņš slīpējis gadu no gada, paņemot labāko no katra trenera, pie kura nācies nokļūt un, pats, dienu dienā  strādājot, strādājot, strādājot.


Pirmie līgumi, pirmā nauda, pirmā leģionāra pieredze
Pamanīts jaunatnes basketbola laukumos, Rinalds 17 gadu vecumā tika pie sava pirmā profesionālā līguma – savās rindās viņu vēlējās redzēt (un arī ieraudzīja) tajā laikā varenās "Skonto" sporta sistēmas basketbola atzara vadītāji, konkrēti, Valdis Valters. Tā nu nākamie gandrīz 3 gadi aizritēja šīs komandas sastāvā, protams, nespēlējot ne pirmo, ne īsti arī otro vijoli, bet pamatīgu pieredzi krājot gan.


Pēc veiksmīgā starta U20 izlases sastāvā Rinaldam aci uzmeta jau tālāku zemju basketbola speciālisti – piedāvājums nāca no Polijas kluba "Anwil". Izšķirties pieņemt poļu variantu lielā mērā atviegloja tas, ka klubā jau veiksmīgi spēlēja tādi nākamie Latvijas basketbola smagsvari (un arī labi Rinalda paziņas) kā Jānis Blūms, Gatis Jahovičs, Armands Šķēle un vēl daži no Dzintarzemes iesauktie leģionāri. Arī treneru korpuss bija visnotaļ pieņemams un jaunas cerības sološs.


Nākamie divi gadi Rinaldam aizritēja Polijas basketbola zīmē. Pirmajos mēnešos – milzīga slodze, treniņi astoņas stundas dienā, ritms nogurdinošs un brīžam – ļoti smags. Rinalds domā, ka šodien tādu tempu diezin vai izvilktu – kaut ko tādu izturēt varot tikai 19 gadu vecumā...


Bet Sirsniņš tomēr izturēja, rūdoties un pamazām pārtopot no jaunekļa par īstu vīru – gan laukumā, gan dzīvē. Vai bija nozīme arī naudai? Protams, to Rinalds neslēpj, – galu galā, ja tādā vecumā tev piedāvā vismaz piecas reizes vairāk nekā to spēj pašu mājās, tad izšķiršanās par spēlēšanu ārpus Latvijas kļūst vieglāka un loģiskāka. Rinalds šodien domā, ja mūsu klubi tolaik maksātu tāpat, izvēle kristu par labu dzimtenei, lai gan tagad jau tomēr esot cits skatpunkts. "Kas to zina, kā viss būtu, ja būtu...," retoriski prāto Sirsniņš.


Galvenais – lai ir spēles laiks un kvalitatīvs treniņprocess
Daloties pārdomās par leģionāra gaitām, Rinalds vairākkārt uzsver – galvenais, pieņemot jebkuru piedāvājumu, ir zināt, ka tev tiks dots spēles laiks. Tam ir jābūt vienam no galvenajiem kritērijiem, nevis pat kluba vārda skaļumam vai piedāvātā līguma summai. Pretējā gadījumā karjera var beigties nemaz tā īsti nesākusies.


"Ko līdz ieraksts CV, ka divus gadus esi sēdējis uz "CSKA" (Krievija, Maskava) vai "Real" (Spānija, Madride) sistēmas komandas soliņa? Būtībā, neko, sēdēt var arī pie mājas piesaulītē – uz meistarības līmeni un, galvenais, profesionāla basketbolista karjeru, ietekme var būt pat ļoti līdzīga," saka ogrēnietis.


Rinalds uzskata, ka šādi ir aizgājuši zudībā daudzi patiesi potenciāli labi basketbolisti. "Ir labi, ja noteiktā vecumā izdodas "izšaut", vai arī talants ir Porziņģa kalibra lielumā. Bet, ja nu tieši šajos gados "šāviens" vēl neatskan? Ja nu īstais laiks būtu pienācis pēc pāris sezonām, ikdienā darot to, kas katram basketbolistam ir jādara pirmkārt – spēlējot un ikdienā sajūtot spēles garšu un būtību? Tad var iznākt tā – īstajā brīdī esi tik ilgi nosēdējis laukuma malā, ka tad, kad iekšējais potenciāls tā pa īstam būtu nobriedis atraisīties, tu nevienam vairs neesi vajadzīgs, bet tavi, iespējams, mazāk talantīgākie un spējīgākie, bet ikdienā – ne tik skaļos klubos regulāri un daudz spēlējošie vienaudži – spēles izpratnes un spēlētāja pieredzes ziņā jau ir tik tālu priekšā, ka panākt viņus vairs nav izredžu. Tad atliek, vai nu vispār mest mieru, vai turpināt bumbot savam priekam amatiera līmenī," atklāj Rinalds.


Tāpēc Sirsniņš, kuram pašam Polijā par spēlēšanas trūkumu nebija jāžēlojas, vēl un vēlreiz liek pie sirds tiem jaunajiem, kuri šodien meklē iespējas savas karjeras izaugsmei ārpus Latvijas, – darīt to, bet tikai tad, ja ir pārliecība, ka tiks dots pietiekami ilgs spēles laiks!


Otrs aspekts, kam pēc Rinalda domām ir būtiska nozīme, izvēloties sadarbību ar kādu klubu, – pēc iespējas vairāk uzzināt par nākamā treniņprocesa kvalitāti. Sevišķi tas attiecas uz jaunības gadiem, kad katru dienu kaut nedaudz ir jāpieliek, lai ikviens, pat mazākais solītis, kļūtu par tālāku pakāpienu savas meistarības slīpēšanā. "Katram klubam ir savas prasības, bet, jo stingrākas tās būs attiecībā pret treniņiem, jo lielāks ieguvējs galarezultātā būsi tu pats," ir pārliecināts Rinalds. 


Atgriešanās un solis līdz basketbola apavu kāršanai uz naglas
Ekonomiskās peripetijas nepagāja garām arī Polijai, turklāt sportiskās attīstības ziņā šīs valsts basketbola piedāvātie apvāršņi sāka palikt pārlieku paredzami un prognozējami, tādēļ, saņemot tolaik jaundibinātā kluba "Rīga 05" (vēlākais varenā "ASK" aizmetnis) trenera Raimonda Miglenieka pievienošanās aicinājumu, Rinalds daudz nešaubījās un atgriezās mājās (turklāt pie jaunā kluba debesīm tolaik sāka mirdzēt arī vēlākā Latvijas līmeņa treneru "guru" Ramona Butauta zvaigzne).


Bija vēl viens būtisks blakus apstāklis – šajā laikā Rinalds bija jau cieši iepazinies ar savu nākamo sievu Daci, un atrašanās nosacītā tālumā kļuva abpusēji arvien grūtāk panesama. Jāsaka, ka šis "blakus apstāklis" šobrīd ir rezultējies kādā stabilā pamatvērtībā – Sirsniņu ģimenē Ogrē aug divas meitas – Evelīnai jau ir 8, bet Keita raugās uz šo pasauli ar zibošajām trīsgadnieces acīm.


Tādēļ tikai sportiskajā ziņā Rinalds atgriešanos dzimtenē sauc par vissliktāko lēmumu savā biogrāfijā – nekas neizdevās kā cerēts, jo klubs spēlēja slikti, sezona padevās "nekāda", sāka šķobīties arī finansiālā situācija, un vienu brīdi Rinalds pavisam nopietni apsvēra iespēju likt punktu savai spēlētāja karjerai. Labi, ka drūmie padebeši pašķīrās un liktenīgais lēmums tā arī netika pieņemts – pretējā gadījumā nebūtu ne turpmāko triumfu brīžu, ne vienmēr par visaugstāko mērķi stādītā spēlēšana Latvijas izlasē kā valstsvienības kapteinim.


Līdz Eirokausam un Latvijas čempiona godam
Sekoja īsa paviesošanās Gulbenē, kur "Buku" rindās, trenera Arvja Stecka vadībā, Rinalds atguva spēles prieku un vēlmi turpināt. Uz īsu brīdi atkal "paostot" Polijas basketbola gaisu (un neatrodot to vairs pietiekami "svaigu" esam), Rinalds atsaucās Kārļa Muižnieka aicinājumam papildināt kluba "Barons" spēlētāju rindas. Šis lēmums, kā izrādījās, atnesa Rinaldam Sirsniņam lielākos slavas mirkļus basketbolista karjerā – gan sportiskā, gan emocionālā ziņā. Veiksmīgi aizvadītā sezona kopā ar labi zināmiem un arī jauniem komandas biedriem ļāva togad pacelt virs galvas Eirokausa uzvarētāja trofeju – šis saniegums Latvijas klubu basketbola vēsturē vēl nav ticis pārspēts.


Lai gan pēc spožās sezonas uz vienu gadu Rinalds pievienojās tolaik Ainara Bagatska vadītajai "Valmierai" (kurā arī neiztika bez spožiem brīžiem – tika pārspēti tādi klubi kā paša labi zināmais "Barons", "ASK" un pat Eiropas līmeņa grandi – Kauņas (Lietuva) "Žalgiris"), jau drīz vien Rinaldu atkal varēja ieraudzīt "Barona" kreklā.


Šī Latvijas basketbola līgas sezona laikam gan uz ilgiem laikiem paliks vēsturē ar vienu no visspraigākajām un emocionālākajām finālsērijam. Tikai 7. spēlē, pārpildītā un aurojošā Daugavas sporta namā, "Barons" izcīnīja titulu, tiekot galā ar tobrīd jau par neapstrīdamo favorītu uzskatīto galvaspilsētas VEF. Rinalds saka, ka iegravētais vārds uz Eirokausa, protams, ir viņa labākais sasniegums sportiskā ziņā, tomēr pat tas neatsverot emocijas, kas tika sajustas pēc "vefiešu" pieveikšanas.


Pēdas traumas dēļ faktiski izlaidis sērijas 6. spēli, pirms izšķirošā mača Rinalds komandas ārstiem pateicis – vienalga kā, vienalga kādām špricēm, bet man jābūt laukumā. Viņš spēlēja, viņš kopā ar komandu todien uzvarēja. Pats atzīst, ka tieši šādi brīži ir tie, kad saproti – ir vērtas visas neskaitāmās treniņstundas, visi neskaitāmie kāpumi un kritumi, visas sadziedētās un ne līdz galam apārstētās traumas. "Arī visu karjeras laikā saņemto kritiku (gan pamatoto, bet jo īpaši – nepamatoto) aizslauka prom tās nedaudzās minūtes, kad saproti – mana komanda un es šodien izdarījām visu, ko varējām un vēl mazliet, šodien mēs esam vislabākie!" atmiņās kavējas Rinalds.


Izlase – pats augstākais mērķis katam sportistam
Runājot par Rinaldu Sirsniņu, nevar nepiminēt vēl kādu lietu – viņš vienmēr ir uzskatījis, ka spēlēšanai Latvijas valstsvienībā ir jābūt vienam no, ja ne vissvarīgākajam, mērķim ikviena sportista karjerā. Viņaprāt, tas ir pašsaprotami, ka vislielākās ambīcijas, kuras jācenšas realizēt, nav kādas līgas kauss, kāda kluba izcīnīta medaļa vai pat gredzens, bet gan gods aizstāvēt savas valsts krāsas. Rinalds to ir darījis jau kopš pirmajiem soļiem basketbolā, visaugstāko punktu sasniedzot 2009., 2010.gadā, kad viņš ne tikai veiksmīgi spēlēja Latvijas izlases sastāvā, bet arī tika izvēlēts par komandas kapteini. "Tas man bija ļoti liels gods, visaugstākais gods, ko es kā sportists varu iedomāties," tik precīzi un tai pat laikā – vienkārši – šo sporta dzīves periodu raksturo Rinalds.


Atkal svešās zemēs, atkal Latvijā un beidzot – atkal Ogrē!
Pēc tāda pacēluma nākamie gadi šķita neizteiksmīgāki, lai gan patiesībā tā nemaz nav – jautājums – no kāda skatu punkta raugās. Pēc ne pārāk veiksmīgas pusotras sezonas Ukrainas "Azot", kuru pamest nācās, atnākot jaunam komandas ternerim ar pašam savu spēlētāju kodolu, Rinalds paspilgtināja Igaunijas klubu basketbola spožumu – "Tarvas" rindās, plecu pie pleca ar citiem latviešiem, aizcīnījās teju līdz Igaunijas čempionāta finālam, tikai par mata tiesu piekāpjoties titulētajam "Kalev".


Tomēr arī pēc šīs – nosacīti veiksmīgās – sezonas sekoja "pelēkā zona", kad klubam spēle sāka nevesties, bet vēlāk notika īsa un ne pārāk izteiksmīga atgriešanās Ukrainā, Nikolajevas klubā. Brīdī, kad piezvanīja Edgars Teteris un piedāvāja papildināt Jēkabpils komandas rindas, Rinalds nešaubījās, uz veselām piecām sezonām kļūstot par šīs, uz Vidzemes un Latgales robežas esošās pilsētas, komandas pamatvērtību. Rezultāti neslikti – jau otrajā gadā izdevās "paņemt" Latvijas bronzu un vēlāk arī vēlreiz atkārtot šo panākumu.


Tomēr pēc Jēkabpilī auglīgi pavadītā laika, Rinalds juta, ka tālāka attīstība kļūst arvien neskaidrāka, darbībā sāka ieviesties zināma rutīna, zuda emocionālā uzlāde. Un tajā brīdī viss notika kā pēc žanra likumiem tam jānotiek – ogrēnieti Sirsniņu mājās saukt sāka viņa dzimtā Ogre, kuras klubs jau vairākas sezonas bija licis runāt par sevi kā vienu no perspektīvākajiem Latvijas basketbola formējumiem. Vai šādam aicinājumam varēja pretoties? Nē! Tāpēc Rinalds šajā sezonā ved laukumā tā pa īstam savējos – BK "Ogre".


Labs ritms, labs mikroklimats, labs darbs un labs sezonas sākums
Rinalds, runājot par BK "Ogre", neslēpj gandarījumu – komanda ir labi nokomplektēta, visi ir savējie (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – šogad BK "Ogre" sastāvā spēlē gandrīz tikai "iedzimtie" ogrēnieši), treneru korpusa izpratne un praksē īstenotais basketbols ir moderns, interesants un, kā redzams arī veiksmīgs. Treniņprocess tiekot organziēts teju optimāli – treniņos jāstrādā vismaz divas reizes dienā, apstākļi ir pakārtoti spēlētāju vajadzībām un laba rezultāta sasniegšanai. Protams, tas rada arī prasības no kluba vadības puses – nekāda "nopelniem bagāto" vaļošanās netiek pieļauta.


Protams, Rinalds neiztiek bez BK "Ogre" līdzjutēju pieminēšanas – atbalsts esot fantastisks, ar katru mājas spēli arvien vairāk varot sajust ticību komandai, un tas dodot neatsveramu stimulu.


Visi šie faktori kopā ļāvuši BK "Ogre" vareni iesākt sezonu – Latvjas basketbola līgā uzvaras seko viena otrai, arī pret komandām, pret kurām panākumi vēl pirms pāris gadiem saistījās tikai ar nejaušību vai veiksmi. Tagad jau var runāt par likumsakarībām. Starts Baltijas līgā nedaudz atsēdināja tos, kuri jau bija gatavi ogrēniešiem kārt kaklā visas iespējamās medaļas – skaidrs, ka darāmā vēl daudz un kaut kādai pašapmierinātībai nu nekādi nav vietas.


Došu vietu jaunajiem tikai tad, kad redzēšu, ka viņi ir labāki
Rinalds bez liekas kautrības sevi raksturo kā izteiktu līdera tipu jau kopš agras bērnības, tādēļ vēl jo vairāk viņa saspēles vadītāja, tātad, spēles veidotāja vieta laukumā esot loģiska un pašsaprotama – viņš varot "pavilkt" pārējos, kad nepieciešams, neļaujot komandai sākt jukt "pa vīlēm". Turklāt viņam esot vēl kāda īpašība – viņš vienkārši neieredzot zaudējuma sajūtu nevienā jomā, tāpēc gan dzīvē, gan laukumā dara visu, lai šīs sajūtas nekad nenāktos izbaudīt, nu, ja arī ne gluži nekad (tā vienkārši nenotiek), tad pēc iespējas mazāk.


Līderības gars un mērķtiecīgā vēlme par katru cenu nezaudēt veidojusi  arī atsevišķas rakstura šķautnes – ne vienam vien partnerim laukumā nācies un nākas dzirdēt no viņa puses arī pa skarbākam vārdam, ja Rinaldam par mazu šķiet atdeve, vēlme vai cenšanās. "Ja vajadzēs – arī uzbļaušu," atzīst Rinalds: "Bet, ne jau visiem un vienmēr, reizēm gudrāk un pareizāk ir paklusēt, spēlētāji prasmju ziņā jau ir ļoti dažādi un tikpat dažādi ir viņu raksturi". Pēdējā laikā ogrēnietis arvien vairāk sāk aptvert jaunībā ne līdz galam saprastas atsevišķas saspēles vadītāja funkcijas, tai skaitā – būt par sava veida starpnieku starp spēlētājiem un terneri.


Šobrīd – 32 gadu vecumā – Rinalds nedomā par aktīvā sportista karjeras beigām, protams, apzinoties, ka kādreiz būs jāatdod vieta jaunākai paaudzei. "Es paiešu malā tikai tad, kad redzēšu, ka tie, kas nāk pēc manis, ir labāki, stiprāki, spēcīgāki un varošāki. Tomēr līdz tam vēl jāpagaida, es joprojām esmu cīnītājs laukumā un zinu, ko varu dot komandai. Ar mani kādu laiku vēl būs jārēķinās visiem pretiniekiem, ar kuriem sastapšos laukumā," saka Rinalds Sirsniņš – ogrēnietis, BK "Ogre" spēlētājs ar 12. numuru, saspēles vadītājs un viens no neapšaubāmiem šīs sezonas kluba līderiem.

Materiāls drukāts no portāla Ogrenet: http://www.ogrenet.lv/sports/basketbols/40209

21. novembrī, 14:51, Basketbols
Ogrenet

Jaunākie komentāri

Ojārs • 22. novembrī, 11:52
Labs un pieredzējis basketbolists. vēl sezonā ieskriesies un uz play-off būs ļoti svarīgs spēlētājs komandai

Pievienot komentāru

        
 

Ogrenet