Turpinu par mīlestības atkarību: Lai cik jauks būtu tuvais cilvēks, tomēr dzīvot mums nākas nevis ar viņu, bet gan ar sevi.

Tādēļ labāk visus spēkus vērst uz to, lai pirmkārt ir labi mums pašiem - ar sevi, bet pēc tam ar saviem tuvajiem. Pirmkārt, padomāsim par to, kāda ir tavas dzīves fokusa nobīde:

Tu noteikti daudz domā par savu mīļoto cilvēku. It īpaši tad, ja jūsu attiecībās noticis kas tāds, kas atkal ir padarījis tevi nelaimīgu. Viņš par tevi uz pāris dienām ir "aizmirsis", noignorēja tavu īsziņu, pazemojoši izteicās par tavu izskatu, negatīvi novērtēja tavu rīcību, vai nolasīja tev stundu garu lekciju ar nosaukumu "nav tādas lietas, kā sieviešu loģika". Kad pēc tā visa arī orgasmu tu nespēj sasniegt ātri, viņš pasaka: “Tev viss iet pārāk ilgi. Citām ir ātrāk!» Daudzveidīgo iespējamo varoņdarbu uzskaitījumu varam turpināt vēl un vēl, bet skaidrs ir viens: ir laiks pārdomāt, kas vispār notiek un kā tu to dari? 

Tādās reizēs parasti sākam uzdot sekojošus jautājumus: 

-ko viņš domāja, kad to teica?

-ko viņš patiesībā juta, kad to izdarīja?

-kas viņam ir vissvarīgākais?

-vai viņš pirms manis (pēc manis, manā vietā) ir kādu vēl mīlējis?

-ko viņš pateiks, ja es to pateikšu..? 

-ko viņš jutīs, ja es to darīšu?

Un tā tālāk...

Vai pamani, kas te ir galvenais? Visu šo domu svarīgākā iezīme ir sekojoša: lai tās pielietotu, "ir jāiziet no sevis". Bet, "izejot no sevis", tu sevi pievil. Izsakoties psihoterapijas valodā, tu zaudē kontaktu ar sevi. Šis process ir tieši tāds pats, kā ticēšana laimei, kura vienmēr atrodas kaut kur ārpus manis, vai arī kura man ir jāpanākun jānoķer (vai atceries no iepriekšējās nedēļas raksta?).  

Vēl viena visu šo jautājumu svarīga iezīme ir: lai arī kādu atbildi uz šiem visiem jautājumiem tu neatrastu, tā vienalga tevi neapmierina. Šie jautājumi tavā apziņā parādās viens pēc otra, bet atrastās atbildes rada atkal jaunus jautājumus. Un, pats galvenais – lai arī cik atbildes uz saviem jautājumiem tu neizdomātu, laimīgāks tu netopi. Jo, reālās attiecības starp tevi un starp tavu otro pusīti nemainās. 

Ko darīt? Apzināties to, kāds ir tavas dzīves uzmanības fokuss.

Vingrinājumi:

Turi pa rokai papīru un rakstāmo. Pieraksti jautājumus gan no iepriekšminētā saraksta, gan visus citus jautājumus, kas vien ienāk prātā saistībā ar tavu mīļoto cilvēku. Ik reizi, kad mēģini izprast viņa dvēseles būtību, centies iedomāties viņa reakciju, iedziļinies viņa loģikas un rīcības analīzē, to visu pieraksti. Raksti īsas frāzes stabiņā vienu pēc otras. Numurē. Pretējā lapas pusē pieraksti atbildes, kādas vien uz saviem jautājumiem spēj izdomāt. Ja liekas, ka atrastā atbilde pilnībā atbild uz uzdoto jautājumu, tad šo jautājumu izsvītro. Visu nedēļu turpini pierakstīt jaunus un arvien jaunus jautājumus, ja vien neapniks to darīt ātrāk. Kad nolemsi, ka ir pienācis laiks pārtraukt pierakstīt, tad salīdzini izsvītrotos jautājumus ar nesen pierakstītajiem. Parasti šie jautājumi ir cikliski un nepazūd pēc tam, kad ir atrastas atbildes. Ja jautājumi tika numurēti, tad parasti pārsteidz arī šo jautājumu daudzums. Turpini rakstīt, vai skaitīt, kamēr prātā ienākošos jautājumus par mīļoto cilvēku jau nesāksi atpazīt, jeb kamēr pārtrauksi nopietni meklēt uz tiem atbildes. 

Vēl viens vingrinājums.

Atceries un apraksti kādu sava tuvā cilvēka rīcību (repliku, jautājumu, darbību), kura tevī izraisīja ciešanas. Tā vietā, lai kā ierasts, turētos pie ārējā fokusa ("kāpēc gan viņš tā rīkojas?", "ko viņš ar to domāja?", "kā man rīkoties nākamajā reizē, lai viņš...?", "nākamajā reizē es viņam atbildēšu, bet viņš...", “vai viņš Vijai darīja tik pat daudz pāri, cik man?”, "ko man izdarīt, lai es līdzinātos Mārai, kurai viņš tik ļoti pāri nedarīja?”), pajautā sev:

-Ko es jūtu savā ķermenī, tiklīdz atceros epizodi, kura mani aizskāra? (apraksti pēc iespējas smalkāk: spiež krūšu rajonā, deg vaigi, acīs sariešas asaras…)

-Kādas emocijas es sajūtu sevī, kad atceros epizodi, kura mani sāpināja? (skumjas, dusmas, aizvainojumu, bēdīgumu, bailes)

-Pacenties pateikt to sekojošā formā: "kad es šobrīd atceros, kā viņš man teica, ka esmu pārāk dumja viņam, es sajūtu dvēseles sāpes."      

-Pajautā sev, kādi vārdi tev uzrodas pretī ("man ir sāpīgi no taviem vārdiem", "esmu aizvainota", "ar mani tā nedrīkst izrīkoties", "es aizliedzu tev teikt man tāda slietas", utt.) 

Pildot šo vingrinājumu, noteikti seko līdzi tam, ko tu saki. Pamani teikumus, kuri sākas par tevi, bet beidzas ar viņu, piemēram: "es jūtu, ka viņš...", "es domāju, ka viņš", " es gribu, lai viņš...". Ja ko tādu pamani, tad šo frāzi pārformulē sekojoši: "kad viņš..., es jūtu...", "es domāju, ka es...", "es sev gribu...". Centies neļaut fokusam noslīdēt. 

Lai veicas!Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.

Vai pārāk liela pārliecība par sevi - ir problēma? Zinātnieki saka, ka jā.

Pārlieku lielas pārliecības piemēri ir novēlota ierašanās uz tikšanos, jo neesi aprēķinājis laiku vai savas auto vadīšanas spējas. Vai, cilvēks, kurš uzskata, ka spēj paveikt projektu ātri, bet pārspīlēta optimisma dēļ kavē projekta nobeigšanu. Pārāk liela pārliecība bojā gan cilvēka priekšstu pašam par sevi, gan  raputāciju citu acīs.

"Ogres Vēstis Visiem" sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu turpina rubriku «Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?".  

Tajā stāstām gan par tiem mūsu puses cilvēkiem, kuri jau pirms daudziem gadiem uzsākuši dzīvi svešumā, gan par tiem, kuri bija devušies projām, bet pēc kāda laika atgriezās, gan arī par tuviniekiem Latvijā, kuru mīļie dzīvo tālumā. Meklējam atbildi uz vissvarīgāko jautājumu – kam būtu jānotiek, lai tautieši atgrieztos mājās uz palikšanu?

Laila un Artis Kalniņi par savām mājām tagad sauc Arta dzimto Birzgali, bet radās Kalniņu ģimene pirms deviņiem gadiem tālajā Norvēģijā, kur pasaulē nākušas arī abu meitas. Pirms pusotra gada Kalniņi tomēr nolēma atgriezties Latvijā, un gribētos cerēt, ka uz palikšanu.

"Man doma par došanos projām no Latvijas radās ļoti spontāni, un iemesls bija klasisks – mīlestība un nedaudz jaunības maksimālisma," saka Laila, kura ar savu topošo vīru pirms deviņiem gadiem iepazinās portālā Draugiem.lv. Tolaik viņai bija tikai 23.

Vienīgais uztraukums – nenokavēt lidmašīnu

"Iepazīties ar portāla starpniecību un kur nu vēl dibināt ģimeni šķita pavisam traki, bet Kāds šo scenāriju laikam bija izdomājis mūsu vietā. Artis jau strādāja un dzīvoja Norvēģijā. Mums bija jāizlemj, vai nu viņš brauks uz Latviju, vai es – uz Norvēģiju. Tik jauniem cilvēkiem, kuriem, kā mēdz teikt, visa pasaule ir vaļā, grēks būtu neizmēģināt jaunu pieredzi, un tā nu es 2011.gadā devos uz Norvēģiju. Tolaik man nebija nekādu baiļu doties svešumā. Vienīgais uztraukums – nenokavēt lidmašīnu un – vai mati ir pietiekami labā izskatā, jo dodos taču pie Arta!" smaidot atceras Laila.

Speciāli draugus nemeklēja

Svešumā jaunā sieviete iedzīvojās visnotaļ ātri – viss notika organiski – gan socializēšanās, gan darba atrašana, gan iepazīšanās ar apkārtējiem cilvēkiem.

"Iedzīvoties Norvēģijā man bija daudz vieglāk, jo Artis tur jau dzīvoja, bija iemantojis uzticību. Protams, liels šķērslis bija valoda. Norvēģu valoda nav viegla, kādam izdodas to ātrāk apgūt, kādam (arī man) – ļoti ilgi. Pirmos četrus gadus iztiku ar angļu valodu, pēc tam – ar angļu un norvēģu. Tagad norvēģu valodu nepārzinu izcili, bet varu saprasties. Vairāk kontaktējāmies ar norvēģiem nekā latviešiem. Kāpēc? Tas ir ļoti viegli izskaidrojams. Latvietis gan tur, gan te ir konkurents pats sev un visiem, kas ir viņa redzes lokā, it īpaši latvieši ārpusē. Ja tev iet labi, tad visi sāk interesēties un baumot, ja tev iet slikti, ā, tad viss kartībā.... Mums ir ļoti daudz draugu Latvijā, tādēļ draugus Norvēģijā nemeklējām, bet tie, kas tomēr tur radās, palikuši dziļi sirdī vēl arī šodien. Norvēģu draugi gaida, kad varēs mūs apciemot Latvijā. Viņiem te būs daudz ko redzēt. Vesela norvēģu grupiņa uz Latviju devās arī 2017.gada maijā, kad šeit oficiāli mijām gredzenus," stāsta Laila.

Bērni uzliek pienākumus 

Artis pēc profesijas ir elektriķis, arī Norvēģijā ieguvis attiecīgu sertifikātu. Kalniņi Norvēģijā strādāja uzņēmumā, kur Artis bija novērtēts kā labs un uzticams sava aroda speciālists. Līdz ar ko arī Lailai bija vieglāk iedraudzēties un atrast darbu. Sākumā viņa strādāja par apkopēju, bet tad saņēma piedāvājumu strādāt uzņēmuma ofisā un ir priecīga, ka uzdrīkstējās pieņemt šo izaicinājumu. 

"Protams, dzīvojot ārpus Latvijas, visvairāk pietrūka ģimenes, draugu, Latvijas ēdienu un aktivitāšu. Kad devos projām no Latvijas, mana  mamma bija šokā, bet tas ātri pārgāja. Pārējie vēroja ar lielu interesi. Mēs uz Latviju braucām pat līdz piecām reizēm gadā. Pēdējos gadus retāk. Uz ASV gan mēs laikam nekad nepārvāktos, ja nu vienīgi varētu sev nodrošināt pārvietošanos ar privāto lidmašīnu un lidot uz Latviju, kad un cik bieži vien vēlamies.

Ja man jautā, vai viegli svešumā bija saglabāt latviskumu, tad varu teikt, ka joprojām nezinu, ko tas nozīmē. Vai latvietis ir tas, kurš dzīvo Latvijā, vai tas, kurš svin Jāņus un nēsā krekliņu ar uzrakstu, vai tas, kurš svin Latvijas neatkarības dienu? Man vēl nav atbildes. Bet, kas attiecas uz Norvēģiju, ja nav sirds lieta daba vai slēpošana, tad tur garlaicīgi. Protams, nav tā, ka man nepatiktu skaisti skati vai es nemīlētu dabu, taču nav arī tā, ka man pietiek tikai ar kalniem vai mežu, lai gan šobrīd ar ģimeni dzīvojam dziļi Birzgales (Lāčplēša) mežā – uz Arta vecvecāku zemes, ko viņš 2017.gadā atpirka, un tagad tas viss šķiet ļoti saistoši," saka Laila, piebilstot, ka došanās projām no Latvijas zināmā mērā bija jaunības izaicinājums, kad cilvēks bauda dzīvi un rīkojas, nedomājot un nebaidoties, ka varētu notikt kas slikts vai labs. "Tagad mūsu ģimenē ir divi bērni – 2014.gadā piedzima Luīze un 2016.gadā – Laura. Bērni uzliek pienākumu, un dzīve kļūst citāda. Tā ir liela atbildība un mainās domāšana – jāraugās soli uz priekšu – kas būs, kā būs. Abas meitas šobrīd apmeklē bērnudārzu Birzgalē. Luīzei nākamgad jāsāk iet skolā, bet mēs joprojām esam nedaudz traki, un, kas zina, vai nepamēģināsim kaut ko jaunu. Šobrīd šis dzinulis mūs atvedis atpakaļ uz Latviju, un būtu labi, ja tas tā arī paliktu, bet tad jau redzēs," saka Kalniņi.

Atgriežas bērnu dēļ

Tieši bērnu dēļ ģimene pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā. "Varētu arī teikt, ka es salūzu – ģimenes dzīve ar diviem maziem bērniem, kuriem ir tik maza gadu starpība, un, kā es raksturotu bērnus līdz sešu gadu vecumam, – blenderis bez vāciņa... Tas nebija viegli. Vīrs daudz strādāja, braukājot pa visu Norvēģiju, es lielākoties mājās biju viena ar meitenēm. Vēlējos, lai tuvumā būtu ģimene, draugi, kas nepieciešamības gadījumā varētu palīdzēt, atbalstīt. Katra reize, kad vīra vecāki paņēma pie sevis meitenes vai mamma atbrauca kaut uz vienu dienu, bija zelta vērtē. Tā bija mana bateriju uzlādes diena. Pateicos mūsu ģimenēm, meitenes tiek gaidītas, lutinātas un mīlētas. Šķiršanās no Norvēģijas mums bija ļoti sāpīga. Likās, varbūt esam tomēr pieņēmuši nepareizu lēmumu, bet nepareizu lēmumu nav, ir tikai jauna pieredze. Tiesa gan, arī Latvijā nebija viegli iedzīvoties. Brīžiem šķiet, ka aizbraukšana mūs ir samaitājusi, jo, dzīvojot svešumā, esam paguvuši pierast pie sistēmas, sakārtotības, taisnīguma un civilizētiem darba apstākļiem. Latvijas atbildīgajām amatpersonām vēl daudz jāmācās, ko nozīmē attīstība. Smuku ēku uzcelšana Rīgā un attīstība nav viens un tas pats," tā Laila. 

Jautāta, kas bija visgrūtākais, atgriežoties Latvijā, jaunā sieviete teic, ka visgrūtāk bijis pierast pie bērnu dārza režīma. "Kad atgriezāmies, meitenēm bija trīs un pieci gadi. Norvēģijā bērni no divu gadu vecuma vairs neguļ pusdienlaiku. Te ir pilnīgi cits režīms, diezgan vecmodīgs, bet vēlāk sapratu, kāpēc. Te darba laiks ir stundu ilgāks nekā Norvēģijā – bērnus no dārziņa izņem samērā vēlu, un viņi nevar izturēt visu dienu. Norvēģijā bērnudārzs strādā no pulksten 7 līdz pulksten 17, un lielāko daļu bērnu izņem jau pulksten 16. Šobrīd dzīvoju mājās un nedaudz vēl distancēti strādāju Norvēģijas uzņēmumā, bet Artis strādā savā profesijā. Gaidām ģimenē ienākam trešo atvasīti. Mēs daudzas lietas salīdzinām, kas tur bija labāks un kas ir labāks šeit. Ja man jautā, ieteiktu vai neieteiktu braukt projām no Latvijas, man uz to nav atbildes. Katram šī atbilde jāatrod pašam. Savukārt tiem, kas domā atgriezties vai nē, varu teikt: ja apstākļi ļauj, atgriezties, varbūt ir jāmēģina, jo, iespējams, tieši šeit cilvēks atkal atradīs savu īsto vietu dzīvē. Mūsu Latvijā (cilvēku skaita ziņā) ir palicis ļoti maz, tāpēc valsts atbildīgajiem būtu nopietni jādomā un pie tā jāpiestrādā, lai cilvēki vēlētos te uzturēties, atgriezties un izvēlēties Latviju par savām vienīgajām mājām. Es šeit ļoti burtiski runāju par naudu. Kas Latvijā ir jādara, lai cilvēks varētu nopelnīt, nomaksāt nodokļus, nodrošināt sev mājas, nerunājot par ko vairāk? Daudzi runā par nodokļiem, cik tie lieli, cik neizdevīgi. Norvēģijā es nodokļos maksāju 34 procentus, bet es būtu gatava maksāt arī 90 procentus, jo ar atlikušajiem 10 procentiem man pietiktu, lai varētu nodrošināt ikdienā nepieciešamās lietas. Bet tas jau ir cits stāsts. Šobrīd varu vēlēt tikai vienu: lai mums visiem viss izdodas," Kalniņu ģimenes vārdā vel Laila.

Dzintra Dzene, OVV  

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Foto no personiskā arhīva.

Turpinu par narcisiem: slēptais un atklātais narciss. Viens no narcistiska tipa cilvēku iedalījumiem ir sekojošs: tos var iedalīt divos tipāžos, kuriem dosim nosaukumus "princis" un "ubaga zēns". 

"Ubaga zēni" ļoti pārdzīvo to, ka viņi nav unikāli, nav absolūti un nav pilnīgi. Viņu mokošā skaudība pret citu cilvēku panākumiem bieži vien noved pie depresijas. Viņi ir ļoti ievainojami un atkarīgi no apkārtējo viedokļa. Viņiem ir nepieciešama nepārtraukta apkārtējo pieņemšana, kas tikai uz neilgu laiku atslābina viņu ilgas pēc pieņemšanas. Viņi nekad nav apmierināti un laimīgi, jo viņiem nepiemīt spēja vienkārši būt un baudīt dzīvi. Dzīves vietā tie ieslīgst mokošās domās par to, kas dzīvē nav tā kā vajag. Kā sekas tam - ciešanas, jo viņiem nav tuvu attiecību. Tomēr bailes par to, ka kāds tuvais viņus varēs atmaskot un ieraudzīs viņu "nepilnības", vienmēr ir stiprākas.