Uldis savulaik bijis arī profesionāls sportists – Latvijas izlases bobslejists, bet arī pēc tam sportiskās aktivitātes šim zemessargam vienmēr bijušas ļoti svarīgas, tāpēc Lāčplēša dienā neliela intervija tieši ar viņu.
– Uldi, cik sen tu jau esi Zemessardzē?
– Dienestu Zemessardzē es sāku 1993. gada 1. aprīlī. Iznāk, ka drīz būs apaļa jubileja – 30 gadu.
– Es atceros, ka pirms tam tu biji sportists, turklāt, laikam var teikt, ka profesionāls?
– Pieļauju, ka to tagad gandrīz neviens vairs nezina, vai tas maz ir svarīgi?
– Kāpēc nav svarīgi? Iespējams, ka tu Ogres novadā biji vienīgais tik augstas klases bobslejists?
– Nē, tā gan nav. Atceros, ka kaut kur no Lēdmanes puses bija tāds Zaporožecs [Inesis – aut.], kurš arī startēja Latvijas izlasē, bet pēc manis.
– Kādi bija tavi augstākie sasniegumi bobslejā?
– Vienīgās sacensības, kurās es neesmu startējis, ir olimpiskās spēles. Visās pārējās augstākā līmeņa bobsleja sacīkstēs es esmu braucis. Es kā pilots stūrēju gan divnieku, gan četrinieku kamanas. Esmu uzvarējis PSRS kausa izcīņas sacensībās Siguldā, Eiropas un pasaules čempionātos, kā arī Pasaules kausa izcīņā esmu bijis labāko desmitniekā.
– Tev bija cerības startēt ziemas olimpiskajās spēlēs?
– Jā, man bija ļoti reāla iespēja piedalīties Nagano olimpiskajās spēlēs [1998. g. – aut.], bet tieši pirms tam rudenī es satraumēju kāju, šīs traumas dēļ metu mieru bobslejam.
– Saki, vai to traumu tu gadījumā neguvi tajā tev neveiksmīgajā volejbola treniņā, kurā arī es piedalījos?
– Jā, tieši tā. Mēs spēlējām volejbolu. Tagad grūti pateikt, varbūt dzīvē visam tā arī vajadzēja notikt… Tā trauma faktiski pielika punktu vienam manas dzīves posmam.
– Kā tu nokļuvi bobslejā?
– Pēc Ogres 1. vidusskolas absolvēšanas man draudēja iesaukšana Padomju armijā. Domāju, kā lai no tās izvairās, nolēmu pamēģināt ar sportu, jo tas man padevās. Ar vecāko brāli Uldi 1985. gadā bijām uz bobsleja atlases testiem, tomēr iesauca mūs visus trīs, vēl arī manu dvīņubrāli Andri. Abi mani brāļi pusotru gadu karoja Afganistānā, Jurim pat bija četri ievainojumi, tomēr viņi laimīgi atgriezās mājās. Ar mani iznāca citādi. Es pusgadu dienēju Maskavā, mani bobsleja testu rezultāti bija salīdzinoši labi, bet jau domāju, ka treneri par mani aizmirsuši.
– Tomēr bobslejā tu nokļuvi?
– Tas bija ļoti negaidīti, bet man no Rīgas atnāca izsaukums kā sporta meistarkandidātam bobslejā. Par to man bija jāsmejas, jo es vēl tobrīd bobu tuvumā pat nebiju redzējis. Man paveicās, ka tieši tobrīd bija pabeigta Siguldas trases būvniecība. Es biju starp tiem, kas pirmie lējām tur ledu un pirmie braucām. Jau pirmajā sezonā es izpildīju sporta meistara normatīvu.
– Iznāk, ka arī Zemessardzes laikā tu trenējies bobslejā?
– Jā, sākumā es nebiju profesionālajā dienestā, tāpēc turpināju trenēties bobslejā un startēt sacensībās.
– Zinu, ka arī pēc bobsleja posma beigām tu joprojām esi ļoti sportisks, tikai kamanu vietā tavi treniņrīki ir svaru stienis un svaru bumbas?
– Tādi spēka un izturības vingrinājumi mani vienmēr interesējuši. Man kā karavīram arī ļoti patīk rūpēties par savu vispārējo fizisko sagatavotību. Zemessardzē bieži vien organizēju tādus testus, kas tiek veikti vai nu individuāli, vai pāros, vai komandās. Mani dienesta biedri jau pieraduši, ka tad, kad testus rīkoju es, nebūs viegli.
– Atceros to sportisko pasākumu «Latvijas stiprākā pilsēta», kas notika pirms dažiem gadiem. Tu tad biji Ogres līderis svaru stieņa spiešanā guļus?
– Jā, tajās sacensībās bija gan individuālais, gan arī pilsētu vērtējums. Individuāli rezultātu veidoja tas, cik cilvēks vienā piegājienā var uzspiest 50 kg smagu svaru stieni. Es toreiz ar to aizrāvos un treniņos spiedu pat 300 reižu, bet sacensībās mans rezultāts bija 282 reizes, tas ir Latvijas rekords, kas, ja nemaldos, vēl nav pārspēts. Tagad gan šī disciplīna mani tā īpaši vairs neuzrunā. Esmu tā kā Forests Gamps, kas skrēja, skrēja, bet pēc tam pēkšņi apstājās, jo sāka domāt, kāpēc viņš skrien. Sapratu, ka to treniņos iztērēto enerģiju varu veltīt arī kam citam.
– Cik ilgi tu vēl vari būt ierindas zemessargs?
– Šobrīd plānoju, ka vēl divus gadus, tāds ir mans līgums. Bet domāju, ka arī pēc 60 gadu vecuma turpināšu dienestu Zemessardzē. Ārrindas zemessargs noteikti būšu līdz 65 gadiem, bet varbūt pat ilgāk.
– Kā pats jūties? Spēka un enerģijas dienestam pietiek?
– Man tūlīt jau būs 56 gadi, bet teikšu, ka jūtos forši. Enerģijas man pietiek, ar to viss ir kārtībā.
Ritvars Raits, Ogres Vēstis Visiem