drukāt
26
Jūnijs

Cilvēks. Pasaule. Sapņi. Nomods.

Autors  ogrenet.lv
Publikācijas kategorija Viedokļi

Pasaule  
Gandrīz vai pats grandiozākais atklājums, kuru ierauga ikviens, kurš ir vai nu veiksmīgi izgājis terapiju, vai veiksmīgi stājies pretī dzīves neveiksmēm, ir sekojošs: pasaulei ir vienalga.

Pasaulē nav ne godalgu, ne sodu, ne godarakstu, ne moku, ne nopelnu. Nav paradīzes. Nav apbalvojumu. Nav taisnīguma. Nav vispār nekāda taisnīguma. Pasaule bezjēdzīgi un haotiski virzās pa savu apli. Atšķirībā no Solaris, tai nav saprāta, drīzāk jau tā ir jukusi, ja ne – vispār nekāda. Jo, savā būtībā pasaule ir gluži vienkārši ne-vērtējoša.


Pasaulē ir viss. Ja cilvēkam liekas, ka viņam visu laiku neveicas, tad tas nozīmē, ka tas, kas ir nepieciešams personīgi viņam, šajā pasaulē ir ļoti maz. To atrast ir ļoti grūti. Ja tas, ko cilvēks grib, nepiepildās, tad tas nav sods, bet gan iespēju spēle. Un, tas var būt arī tāpēc, ka viņš ir maz centies, vai arī vispār grib neiespējamo. Savukārt - tas nepiepildās ne jau tāpēc, ka tas ir sods par to, ka cilvēks ir maz centies, bet gan – vienkārši … tāpat.
Savukārt, ja cilvēkam pēkšņi veicas, tad tas nav vis uzmundrinājums un stimuls viņam, ‘labajam’. Tā gluži vienkārši ir iespēju spēle. Un vēl, šis cilvēksir vienkārši pareizi uzminējis, ko gribēt un uz kuru pusi censties. Tas nozīmē, ka viņš ir gudrs. Un, tā nav ne uzslava, ne stimuls, kas paredzēts tieši viņam, bet gan vienkārši iespēju spēle; viens pasaulē atnāk gudrāks, nekā otrs.


Prāts – tā ir spēja aptvert lietu būtību. Jo cilvēks ir gudrāks, jo labāk viņš saproti, vai šajā pasaulē ir tas, ko viņš grib, un arī – kā to dabūt. Ja ar to visu cilvēks ir nelaimīgs, tad viņš nav gudrs. Jo, prāts nozīmē spēju atteikties no neiespējamā.
Tas nav sods, vienkārši pasaulei ir vienalga.


Sapņi
Kad cilvēks ir mazs, viņš sapņo izaugt. Kad cilvēks pieaug, viņš sapņo iegūt izglītību. Kad viņš iegūst izglītību, viņš sapņo par ģimeni. Viņš sapņo par savu dzīvokli….Tad viņš to pārdod. Un pārdod vēl piecus dzīvokļus. Par ko sapņot vēl? Tiklīdz sāk piepildīties viens sapnis, sākam sapņot jau par kaut ko citu…
Sapņi nekad nepiepildās. Pat tad, kad piepildās. Jo, sapnis vienmēr ir kādā citā vietā, nevis tur, kur esam mēs.

Jo, sapņot nozīmē vērst savu skatienu no sevis – uz sapni. Un vēl tādos mirkļos parasti notiek tāda… silta kustība krūšu rajonā. Un ir pagrūti elpot. Bet, kad cilvēks nonāk vietā, uz kurieni bija vērsts viņa skatiens, tad tur vairs viņa skatiena nav. Tur atrodas viņš. Un, nav nekāda sapņa. Un nav vairs nekādas jēgas vērst skatienu uz sevi. Ko tad? – Savu nabu, vai, tagad vērot? Naba ir katram, tas nav nekāds sapnis. Labi, elpot arī ir pagrūti, kad cilvēks skatās uz savu nabu; nu, bet tas ir citādi.


Bieži cilvēkam ir viss, par ko viņš ir sapņojis. Un pat daudz kā tāda, par ko viņš pat nesapņoja. Bet, tas viss nav tas, par ko viņš ir sapņojis. Cilvēks sapņo par to, lai tas viss viņam ir, un vienlaicīgi – lai uz to visu varētu vērst skatienu.
Cilvēks nezina, ka šādam līdzi nāk divas lietas.

Pirmkārt, ļoti sāp acis no tā, ka tās ir jārullē uz leju un jāskatās uz savu nabu. Bet, ja savas acis gribas sargāt un ja cilvēks neskatās uz to, ko negrib (nabu)… tad tālāk notiek sekojošais.
Tātad, otrkārt, sanāk, ka cilvēkam ir jānovērtē to, kas viņam ir, un tas ir tas, par ko cilvēks nekad nav sapņojis. Ne jau: “Ak, par to es nemaz nebiju sapņojis!” Bet, vienkārši – tas viss ir kaut kas cits.
Tas ir kas tāds, kas ir pavisam kas cits un uz ko skatoties nesāp acis. Un vēl, tad ir iespēja priecāties, ka tas viss - nav naba.


Atmošanās
Bet, līdz šādam stāvoklim vēl ir jānoiet ceļš. Tas saucas atmošanās ceļš. Bet atmošanās ceļu gribas vieglu – kā filmās. Kad atskārsme nāk viegli, ar eleganci, graciozi, skaistas mūzikas pavadībā – ar mājienu uz visu, par ko cilvēka dzīve tagad pārvērtīsies. Parasti atrodas darbs uzreiz, kā cilvēks nosūta savu cv. Ejot ārā no veikala, viņš uzskrien virsū savam sapņu cilvēkam, tūlīt pat apmainoties ar telefona numuriem. Notiek pārvākšanās no šaurā dzīvoklīša uz sapņu māju, kuru kaut kādā veidā var itin viegli atļauties. Parasti filmās tas notiek pāris nedēļu laikā. Nu, vēl tiek parādīts ieskats pagātnes krustcelēs, kuras novedušas šajā jaunajā un brīnišķajā dzīves punktā.


Bet, realitātes deva ir tāda, ka atmošanās process cilvēka dzīvē parasti nav šāds. Tālu no šāda. Nav ne skaistās montāžas, ne mūzikas. Nav arī pārejas uz nākamo ainu, kurā cilvēks brīnumainā kārtā ir kļuvis laimīgs, mierpilns vai peldas mīlestībā. Pa vidu notiek ļoti daudz kas. Un nav iespējams izlūgties: “Šo, lūdzu, izgrieziet!”


Reālajā pasaulē atmošanās procesa laikā cilvēks piedzīvo daudz asaru, tonnām mulsuma, šaubu, jautājumu un šoka. Tikšanās, kuras izsit zem kājām zemi, liekot sev uzdot jautājumu – ko nu? Kam tagad ticēt? Ko es tagad gribu? Ko vispār zinu? Ko jūtu?Atmošanās process nozīmē haosu un pusnakts šausmas. Vai tiešām arī citi tā ir jutušies? Ja tā, tad kāpēc neviens par to nerunā?
Atmošanās līdzinās sirds vienlaicīgai pārraušanai uz pusēm un lipināšani atkal kopā. Ir sajūta kā karā. Cilvēks tiek malts starp diviem dzirnakmeņiem – starp to cilvēku, kāds viņš grib būt un kāds viņš vēl ir patlaban. Vienu brīdi cilvēks jūtas nožēlojams, otru jau septītajās debesīs. Un dažreiz tas viss notiek tīīīk lēēēēnu.


Un tad, pēkšņi, šī atmošanās procesa pašā vidū kaut kas notiek. Jaunas nākotnes uzplaiksnījums, kas pārvērš visu pasaules redzējumu, iemīlēšanās līdz sirds dziļumiem, kas aizrauj elpu, kāds, kurš pasaka, ka esam svarīgi, veca rēta, kas beidzot sadzīst.
Patiesība – kas cilvēks ir – nav meklējama tajā, cik labi viņš cenšas nokļūt tur, kur viņš spēj nokļūt un ko spēj sasniegt. Patiesības – kas cilvēks ir – iestājas tad, kad viņš beidz censties. Kad viņš beidz aizbildināties, kad beidz melot sev, ka ir apmierināts - brīdī, kad nav apmierināts. Kad beidz uzskatīt, ka viss brīnišķais, kas dzīvē notiek, notiek ar citiem cilvēkiem.

 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

 

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.