drukāt
10
Jūlijs

Brīnumi un mīlestība

Autors  ogrenet.lv
Publikācijas kategorija Viedokļi

Brīnumi. Dzīvē notiek absolūti viss. Gudrie kļūst par muļķiem, nelieši sāk uzvesties augstsirdīgi, neprašām uznāk atklāsmes, histēriķes pirmo reizi ierauga sevi godīgi spogulī, meļi atzīstas kaut vai tajā, ka ir meļi. Mīlestība dzīves garumā beidzas agrāk, atstājot aiz sevis nevis pelnus, bet gan gana atjaunojamas drupas.

Nicinājums, kas varētu ilgt vēl desmit gadus, izgaist bez pēdām, bet asinis pārvēršas dzērveņu sulā. Vienvārdsakot, maz ticamām lietām ir tieksme uzkrāties. Tātad, tas nozīmē, ka pieredzei ir diezgan maz nozīmes. Jo, paredzēt var tikai to, kas ar cilvēku … ir jau noticis. Jo - visu laiku notiek tas, kas nekad nav noticis.


Ikviens cilvēks, tāpat kā to dara rakstnieki, spēj izdomāt dažnedažādākās lietas. Ir tikai jāatvēzējas un jāsāk ‘rakstīt’ visu, kas ienāk prātā. ‘Jāņem’ no sevis ārā - viss.


Tomēr pasaulei šai ziņā ir vēl vairāk iespēju - ja runājam par brīnumu radīšanu. Ja cilvēks pats cenšas radīt brīnumus, tad viņš var tikai traucēt brīnumiem notikt. Brīnumiem ir grūti notikt, kamēr cilvēks sēž savā “brīnumu laboratorijā” starp kolbām ar jau izreaģējušiem reaģentiem. Pēc apjoma šie divu tipu brīnumi (cilvēka brīnumi un pasaules brīnumi) nav salīdzināmi. Tādēļ nav nekādas vajadzības radīt brīnumus pašam.

 

Kas ir mīlestība?
Iemīlēties var 84,5 reizes. No tām, iespējams, 21,3 reizes - stipri. Pie kam, ar katru reizi arvien stiprāk. Un, tikai 85./22. reizē saprast vienu lietu, kuru citi saprot jau, iespējams, 30. reizē. Lieta nav apkārtējos, jeb mīlestības objektos, bet gan pašā cilvēkā.


Mīlestības garša – ir nekas vairāk kā tas, ko cilvēks jūt, kad sasniedz pats savu centru, jeb kodolu. Jo vairāk cilvēkā ir mīlestības, jo vairāk viņš mīl. Jo vairāk viņš spēj just skaistumu un harmoniju, jo brīnišķīgāks viņam lieks otrs cilvēks. Te pat nevietā ir “jo…, jo…” Drīzāk “kā…, tā…” Kā cilvēks jūt savu centru, tā viņš arī mīl. Mīlestības garša nozīmē paša cilvēka pastāvēšanas dzīves garšu.


Tad rodas jautājums – kādēļ gan mīlestībai ir vajadzīgs Otrs? Varbūt, var bez viņa? Dažiem izdodas: sēž pie ūdens, skatās savā atspulgā un mīl sevi. Kamēr nomirst. Tā kā mēs visi agri vai vēlu mirstam, tad šis variants nemaz nav tik slikts. Patiesībā tikai liekas, ka narcisi ir vientuļi, bet pārējie nē. Viņi mīl sevi, bet pārējie it kā “viens otru”. Tomēr tas tā nav.


Patiesībā mēs visi esam vientuļi. Jo, pat mīlot otru, mēs nespējam otram paskaidrot, precīzi kā mēs sajūtam savu esības centru. Savu mīlestības garšu cilvēks aprakstīt nespēj. Cilvēks nespēj sevi izstāstīt otram. Dažkārt liekas, ka skaidrošana glābj no vientulības, tādēļ cilvēks cenšas, vairāk vai mazāk izmisīgi cenšas izskaidrot kaut ko par sevi otram. Savukārt narcisi necenšas, lūk arī visa atšķirība. Viņi ir vientuļi pēc definīcijas, bet mēs esam vientuļi tajā – kas attiecas uz neizdevušos skaidrojumu.


Mīlestība vienmēr nozīmē vientulību. Jo, šo vientulību cilvēks izjūt - tieši skaidrojot mīlestību. Ja nav mīlestības, nav arī vientulības. Ja nav mīlestības, nav arī ko skaidrot. Protams, ja skaidro puspazīstamiem cilvēkiem savu sapratni par mīlestību, tad cilvēks gaida vai cer, ka viņu sapratīs.
Kas ir ilglaicīgas kopdzīves noslēpums? Jebkas, izņemot mīlestību. Nav vērts uzskaitīt visu par zeķēm un traukiem. Katrā ziņā ilgi kopā dzīvo tie, kuri labi spēj izturēt vientulību. Kāpēc viņi dzīvo kopā - tas ir jautājums. Un, atbilžu ir daudz. Katrai gaumei – sava.


Atsevišķa tēma ir narcistiski cilvēki. Kādēļ viņi nedzīvo kopā? Dažkārt dzīvo. Bet, tomēr dzīvot pārī viņiem nepatīk. Divi narcisi viens otram nav vajadzīgi, līdzīgi kā divi cilvēkēdāji. Bet jauktās attiecībās narcisi ļoti ātri nogalina un apēd savu partneri.


Mīlestība, lai cik mežonīgi tas neizklausītos, nekādā veidā nav saistīta ar attiecībām, izņemot sākuma punktu. Liekākā daļa attiecību vēsturiski rodas tikai - pēc mīlestības. Pēc tam, kad cilvēki nu jau kuro reizi sajauc sevi ar kādu citu. Izturēt attiecības ilgi ir iespējams nepavisam ne - pateicoties mīlestībai. Tā tik vien kā traucē. Spēja izturēt, cienīt, kopēji mērķi vai pavisam elementāri mantiskas intereses un komforts - tas viss daudzkārt labāk spēj saglabāt attiecības, nekā mīlestība.


Laimīgi ir tie cilvēki, kuri spēj pieņemt to, par ko mīlestība attiecībās pārvēršas.
Bezgalīgi nelaimīgi ir tie, kuri tās abas jauc vietām. Bezgalīgi vientuļi ir tie, kuri cenšas savu mīlestību izskaidrot, cerībā uz sapratni. Tāpat arī tie, kuri par varītēm mēģina to visu savienot kopā.

 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti!

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

 

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.