drukāt
20
Marts

Atkarīgas attiecības un bērni

Autors  ogrenet.lv
Publikācijas kategorija Viedokļi

Līdzatkarība ir vēlme kontrolēt cilvēkus, tai skaitā tos, kuri mums ir svarīgi, kolēģus un pat savus bērnus. Bērna attīstībā tas ievieš kaitīgas sekas.
Līdzatkarība ir rīcība, kuru iemācās. To nodod no paaudzes paaudzē. Līdzatkarība nozīmē gan emocionālu stāvokli, gan uzvedību - kas ietekmē cilvēka spēju uzturēt veselīgas, jēgpilnas un piepildītas attiecības.

Līdzatkarīgas attiecības bieži mēdz būt emocionāli destruktīvas un vardarbīgas.
Agrāk, salīdzinot ar mūsdienām,bērni daudz agrākā vecumā tika mudināti būt patstāvīgi. Plus, mūsdienās daudz bērnu cieš agrīno trauksmes, piemēram, atdalīšanās trauksme un sociālā trauksme – kas arī ir saistītas ar līdzatkarību.
Vēl nesen līdzatkarību attiecināja uz cilvēku, kurš dzīvoja kopā ar alkoholiķi vai narkomānu. Tagad šis termins ir ieguvis plašāku pielietojumu un tiek attiecināts uz emocionālu līdzatkarību.


Vecāks spēlē lielu lomu bērna identitātes veidošanā, līdz ar to arvien biežāk mūsdienās līdzatkarības pazīmes ir pamanāmas jau agrīnā vecumā. Tātad pieaugušā cilvēka līdzatkarība veidojas jau bērnībā.
Bērnam ir jāvelta daudz laika. Viņam ir nepieciešama vecāka vadība – tajā, kā kļūt par spēcīgu un drošu personību. Viņš veido savu identitāti, apzinās savas jūtas un vajadzības un mācās, kā par tām vēstīt – skatoties uz saviem vecākiem. Vecāks spēlē svarīgu lomu it visā, par ko viņa bērns dzīvē kļūst. Ir viegli būt aizņemtam ar ikdienas darbiem,laiku, kas jāpavada ar ģimeni, atbīdot malā. Bet, ir svarīgi pavadīt laiku kopā ar bērniem, iedrošinot viņus pētīt dzīvi, ticēt pašiem sev, justies mīlētiem, pieņemtiem un drošībā.

Atkarīgiem bērniem:
-trūkst pārliecības par sevi,
-viņi nejūtas pieņemti,
-raksturīgs zems pašvērtējums,
-ir nepieciešamība pēc kontroles,
-pārāk liela vēlme izpatikt,
-trauksme, stress, uztraukšanās,
-sajūta, ka "nav pietiekami labs",
-nepārliecināts komunikācijā,
-vaino sevi par citu problēmām,
-neuzticas,
-bail palikt vienam,
-grūtības pieņemt lēmumus,
-hroniskas dusmas.


Pieaugušā vecumā šādu cilvēku māc depresija, trauksme un stress. Tāds cilvēks iesaistās postošās attiecībās, kas kļūt par apburto loku no paaudzes uz paaudzi.
Šādās ģimenēs:
-nerunā par problēmām, vai par to, kā katrs jūtas,
-"esi stiprs un savas problēmas norij",
-mudina daudz strādāt, būt labam un perfektam,
-mudina censties sasniegt nereālus mērķus.
-devīze: "dari, kā es saku, nevis, kā es daru."
Visi šie likumi noved pie zemas pašapziņas, pie sliktām prasmēm tikt galā ar lietām un pie neveselīgām attiecībām.


Ko darīt ģimenē, lai tā nebūtu?
-Ja vecāks savus bērnus mīlētu, psihologi nebūtu vajadzīgi. Dari visu, lai tu brīvi spēj just, pārdzīvot un izrādīt savam bērnam savu mīlestību. Tad arī viņš to spēs.
- Slavē bērnu par rezultātiem, kurus viņš ir jau sasniedzis. Nesoli, ka mīlēsi par nākotnes panākumiem. Prasība kaut ko sasniegt nav jāmotivē ar mīlestības palīdzību. Tiekšanos uz sasniegumiem ir jāmotivē ar praktiskuma, izdevīguma un veselā saprāta palīdzību. Ārēji rezultāti nedrīkst kļūt par valūtu, kuras ekvivalents ir mīlestība un laime. Neveido savā ģimenē tāda veida audzināšanu, kur stimuls ir vai nu mīlestība, vai atteikums mīlēt.
-Priecājies. Dari visu, lai no savas dzīves saņemtu prieku. Lai tavi bērni redz to, ka tev patīk dzīve. Tad viņi mācēs darīt to pašu. Māci bērnam baudīt reālo, ikdienišķo, parasto dzīvi. Jo, nav taču nekā normālāka un nekā, kas nestu vairāk prieka, kā vesels ķermenis, kustības, ziņkāre, līksmošana un to cilvēku tuvība, kurus tu mīli. To neaizstās nevieni ārpasaules panākumi.
-Jebkurš vecāks raizējas par sava bērna mācībām, tomēr ir jāatceras, ka mācības nedrīkst motivēt ne ar ko citu, izņemot ar ziņkāri un ar baudu no mācību procesa.

Nekādi zinātniski sasniegumi nevar kļūt par zināšanu galamērķi, jo mēs nekad neuzzināsim nekā tāda, kas palīdzēs glābt pasauli vai dzīvot mūžīgi. Un, tā ir labā ziņa, jo mūžīga dzīve nākotnes panākumu labā – lūk, visbargākais sods, kādu jebkad ir iespējams izdomāt.

 

Vēlu visiem veselību un iekšēju stabilitāti! 

Ilze Pavasare, speciāli Ogrenet

Mg.Paed.,Geštaltterapeite (specializācijas: Darbs ar bērniem; Darbs ar ķermeni)

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturētsun cilvēks "iestrēgst" situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību.

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav.