Neatkarības atjaunošanas ceļš

1990. gada 4. maijā demokrātiskās vēlēšanās ievēlētā LPSR Augstākā Padome, paužot tautas gribu, pieņem deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu». Tādējādi tiek atjaunota Latvijas Republika, daļēji spēkā stājas 1922. gada Satversme un sākas pārejas periods līdz pilnīgai valsts neatkarības atjaunošanai. Nenovērtējama loma Latvijas neatkarības atjaunošanā bija arī trimdas latviešu darbībai ārvalstīs.

Deklarācijā uzsvērta Latvijas valsts nepārtrauktība: 1918. gada 18. novembrī proklamēta neatkarīga Latvijas valsts, bet Latvijas suverēnā vara 1940. gada 17. jūnijā likvidēta prettiesiski PSRS militārās agresijas rezultātā. Latvijas Republika arī okupācijas laikā pastāvēja de iure kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzina vairāk nekā 50 pasaules valstu.

1991. gada 21. augustā neatkarības atjaunošana notika de facto, pieņemot konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu». Šis likums izbeidza 1990. gada 4. maija deklarācijā noteikto pārejas periodu un pilnībā atjaunoja Latvijas suverenitāti. Konstitucionālais likums pasludināja, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā spēkā ir Latvijas Republikas Satversme, tika noraidīta PSRS likumu vara, kas 1990. gada 4. maija deklarācijā vēl tika daļēji pieļauta, kā arī pēc šī lēmuma sākās strauja Latvijas neatkarības starptautiskā atzīšana, kurā Islande bija pirmā. Līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību bija atzinušas 93 valstis.

Neatkarības deklarācijas dokumentu gatavoja pusotru mēnesi, tās saturs tika apspriests un papildināts sešas reizes.

3. maijā notika pirmā sēde, un tās noslēgumā paziņoja, ka saņemtas 502 vēstules, kurās pausts atbalsts Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai, bet atbalsts Latvijai kā PSRS republikai pausts 36 vēstulēs. Par vēstulēm, ne šīm, bet citām, vēl runāsim. Dienu vēlāk notika vēsturiskā Augstākās Padomes sēde, kurā Neatkarības deklarāciju pieņēma ar sešu balsu pārsvaru. Par to nobalsoja 138 deputāti.

Kopš 1995. gada Saeima 4. maijā notur svinīgu sēdi, kas veltīta Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanai.

Bet kas notika pēc 1990. gada 4. maija? Laikā, kad neatkarība vēl nebija drošība, bet gan solījums, kas Latvijai bija jāapliecina, jānostiprina un jāsargā. Sekoja Barikāžu laiks – saspringts, nežēlīgs un vienlaikus drosmes pilns brīdis mūsu tautas vēsturē. No 1991. gada 13. līdz 27. janvārim Rīgā un citās Latvijas pilsētās ļaudis pulcējās, lai aizsargātu 1990. gada 4. maijā atjaunoto Latvijas Republiku. Tas bija laiks, kad cilvēki ar kailām rokām, ugunskuriem un nesalaužamu gribu stājās pretī bailēm, lai nosargātu savu valsti.

Necils izdevums ar lielu nozīmi

Iespējams, jau piemirsies, ka trauksmainajās janvāra dienās uz Latvijas Republikas pastāvīgo pārstāvniecību Maskavā tika nosūtītas vairāk nekā 22 000 telegrammu un vēstuļu, kas lielākoties adresētas PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam un dzejniekam, diplomātam Jānim Peteram, kurš kā Latvijas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā strādāja līdz PSRS sabrukumam 1991. gada decembrī.

Manās rokās nonācis necils, uz nekvalitatīva papīra iespiests izdevums «Nolemti brīvībai. Latvijas telegrammas prezidentam». Krājumā apkopota tikai neliela daļa no telegrammām un vēstulēm, kas 1991. gadā tika sūtītas uz Maskavu. To 1991. gadā izdevusi Latvijas Zemniecības fonda avīze «Ābele» 25 000 eksemplāru metienā.

Šodien šis izdevums ir vairāk nekā tikai vēsturisks dokuments. Laikā, kad cilvēka atmiņa mēdz būt selektīva, telegrammas atgādina par laiku, kad vārdi bija ierocis, solidaritāte – spēks, bet brīvība vēl bija trausla. Tās mums atgādina, ka Latvijas neatkarība netika vienkārši pasludināta – tā tika aizstāvēta, izdzīvota un izrakstīta rindās, kuras joprojām uzrunā arī mūs. Latvijas iedzīvotāju rakstītais liecina par tā laika noskaņojumu. Arī attieksmē pret savu valdību un parlamenta deputātiem. Viņi ir mūsējie, un mēs esam ar viņiem un par viņiem – tāds bija noskaņojums, tāda bija attieksme.

Ar sakostiem zobiem – par brīvību

PSRS Tautas deputāte, māksliniece Džemma Skulme ievadvārdos atzinusi, ka latvietim vienmēr bijis grūti rakstīt «vēstuli ķeizaram». Savā ziņā tas ir pazemojoši. «Taču šī telegrammu lavīna ir savdabīgs referendums, kaut arī rakstījām mēs ar sakostiem zobiem,» viņa atzīstas. «Nevar taču ieslodzīt atpakaļ būrī putnu, kurš lidojis,» māksliniece ir pārliecināta. Precīzāk nepateikt. 

Rakstniece Marina Kosteņecka, arī toreizējā PSRS Tautas deputāte, uzsver, ka Latvijas iedzīvotāji nosūtījuši maisus ar telegrammām un vēstulēm. Protams, ne Gorbačovs, ne viņa tuvākie palīgi to visu nelasīs. Labi, ja ieskatīsies dažās. Taču Kremlim ir jāzina, ko domā Latvijas iedzīvotāji – par to M. Kosteņecka ir pārliecināta. Viņa arī tēlaini izsakās: «Lai izjustu medus garšu, nevajag taču izēst visu mucu. Lai gan šīs Latvijas telegrammas Kremlim pēc medus vis nesmaržo. Taču – ko sēsi, to pļausi. Iesēja pirms 73 gadiem, tagad pienācis pļaujas laiks…» Viņa uzsver, ka šīs telegrammas ieies vēsturē kā pasīvās pretošanās lappuse, jo Latvija, «tiekdamās uz neatkarību, atbildēja nevis ar lodēm, bet pašcieņas pilnu totalitārisma nosodījumu, uzskatāmi nodemonstrējot gatavību aizšķērsot ceļu diktatūrai un, ja vajadzīgs, atdot par Dzimtenes brīvību pat savu dzīvību». 

M. Kosteņeckai bijis svarīgi apzināties, ka protesta telegrammas parakstījuši arī cilvēki ar krievu vārdiem un uzvārdiem. «Es esmu lepna, ka mani tautieši pārbaudījumu stundā nostājušies ar latviešiem vienā barikāžu pusē, jo, tikai atbalstot katras tautas taisnīgos neatkarības centienus, vēsturiskā perspektīvā ir iespējams glābt Krievijas godu.» Tā viņa raksta tobrīd, 1991. gadā. Šodien mēs vārdu «krievija» rakstām ar mazo burtu, izrādot attieksmi. Šodien mēs diez vai ticam, ka agresorvalstij vispār ir gods. Jo valsts gods izpaužas darbos: kā valsts izturas pret savu tautu, kā tā rīkojas krīzes brīžos un kādas ir tās vērtības.

Tūkstošiem balsu – viena griba

Telegrammas rakstītas latviski un krieviski. Jā, latviešu valodu Kremlī diez vai kāds saprot, bet mūsu valsts vēstniekam Jānim Peteram Limbažu rajona iedzīvotāji Juris un Irēna Bindemaņi raksta latviski: «Gribam dzīvot brīvā Latvijā! Lai arī būs grūti – izturēsim!» Un viņu bērni arī raksta latviski. Ilze Bindemane savā un brāļa Kaspara vārda raksta: «Labāk es miršu, nekā dzīvošu atkal tajā bezjēdzībā.» 

Vēl vārdi no kādas telegrammas: «Visdziļākā cieņa un pateicība mūsu valdībai. Ļaujiet mums pašiem noteikt savus likumus.» 

Savukārt M. Gorbačovam adresēti ļoti skarbi vārdi. Latvijas iedzīvotāji viņam pieprasa aizvākt omoniešus – cilvēku slepkavas, pārmet, ka viņš nevēlas ņemt vērā vairāk nekā miljona Latvijas iedzīvotāju parakstus ar atbalstu Latvijas parlamentam. Tiek izteikts nosodījums par janvārī nogalinātajiem cilvēkiem. «Brīvību Latvijai!» telegrammā izsaucas ogrēniete A. Rogule, bet viņa nav vienīgā. 

Arī Starptautiskā Jaunā kino centra valdes priekšsēdētājs Augusts Sukuts raksta Jānim Peteram, ka viņa vadītais centrs pilnvaro Peteru iesniegt PSRS prezidentam «kategorisku protestu un nosodījumu sakarā ar notikumiem Baltijā un kara uzsākšanu Lietuvā no PSRS puses». Taču līdzās zināmiem vārdiem bija vēl tūkstošiem citu – tādu, kuri nav ierakstīti vēstures grāmatās, bet kuru balss bija tikpat svarīga. 

Pēc tam pienāca 1991. gada 21. augusts, kad pusdienlaikā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par pilnīgu valsts neatkarības atjaunošanu. Taču līdz šim vēsturiskajam brīdim savu akmentiņu neatkarības bruģī bija ielikuši visi tie tūkstoši un tūkstoši cilvēku, kuri rakstīja, sūtīja telegrammas, iestājās ar vārdu un pārliecību. Cieņa pienākas katram no viņiem – par uzdrīkstēšanos, par atbildību un par ticību valstij brīdī, kad tā vēl tikai tapa.