Kristiāns, skolas absolvents

Man nav ne jausmas. Man ir vecmāmiņas, vectētiņi. Viņi dzīvo savās mājās, mēs – savās. Katram sava dzīve. Labprāt braucu pie viņiem ciemos, ir interesanti parunāties, palīdzu ar darbiem dārzā. Ja cilvēks kļūst nespējīgs vecumā, vajadzētu būt tā, ka bērni parūpējas par viņu, vienmēr jāatrod laiks tam. Es arī domāju, ka vecumdienās uzņemšos rūpes par saviem vecākiem, kad viņiem to vajadzēs.

Ieva, uzņēmēja

Daļai veco cilvēku bērni ir prom ārzemēs. Daļai ir veselības problēmas, arī nevar vairs par sevi parūpēties. Negrib apgrūtināt bērnus un izvēlas labāk doties uz pansionātu. Ja seniors ir pansionātā, bērniem arī ir vieglāk – viņš tur ir pieskatīts, ir sava kompānija, nesēž viens četrās sienās mājās. Arī es vēlētos dzīvot tā, lai nebūtu par apgrūtinājumu bērniem, nekas nebūtu pretī doties arī uz pansionātu.

Kristīne, pavāre

Bērni ir aizņemti, nav laika vecam cilvēkam vairs. Citi strādā divos trijos darbos, lai nomaksātu rēķinus, uzturētu māju, apgādātu savus bērnus. Arī es negribētu būt par apgrūtinājumu bērniem. Pansionāts nav nekāds kūrorts, kurā ļoti gribētu dzīvot, bet, domāju, tur nav arī pavisam traki. Normāli būtu, ja cilvēki domātu, kā uzlabot veselību, kā atpūsties vēl spēka gados, bet realitātē vecumdienās saskaras ar nopietnām, ielaistām veselības problēmām un nevar par sevi vairs parūpēties.

Māris, mežsaimnieks

Bērni dzīvo ārzemēs vai citās pilsētās un vecākiem nespēj nodrošināt labus apstākļus mājās. Laukos kopumā maz jauno paliek. Mani vecāki paši par sevi parūpējās līdz pat pēdējai dienai. Arī manu krustmāti laukos pieskatīja visi kaimiņi, tāpēc viņa varēja dzīvot savās mājās. Arī es tā gribētu – maksimāli ilgi dzīvot pats savās mājās. Negribētu kļūt par apgrūtinājumu saviem bērniem, bet pieņemtu arī situāciju, ka, ja nespētu, dotos uz pansionātu. Domāju, ka tur ir labāk, nekā būt vienam mājās. Tas, vai uzņemties rūpes par vecākiem, ir bērnu izvēle.