Trešdiena, 24.04.2024 19:52
Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
Ceturtdiena, 4. maijs, 2023 09:47

Ceļš uz brīvību cik tāls, tik tuvs

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Ceļš uz brīvību cik tāls, tik tuvs
Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti pēc deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanas pie Augstākās Padomes ēkas. Fotogrāfs nezināms. 1990. gada 4. maijs. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums.
Ceturtdiena, 4. maijs, 2023 09:47

Ceļš uz brīvību cik tāls, tik tuvs

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Laiks noskaitījis veselus 33 gadus. Apaļš skaitlis: lasi, no kura gala gribi, – tā vien sanāk. Ja bijām aculiecinieki, atceramies spilgti, ja nebijām, uzticamies spilgtiem atmiņu stāstiem. 1990. gada 4. maijā jaunievēlētā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Tas bija skaists neatkarības sapnis ar varenu piepildījumu, tā bija tautas izšķiršanās ar nepiekāpīgo – ne soli atpakaļ! Jau pēc gada, 1991. gada augustā, Latvija kļuva īsteni brīva, bet gaita nebeidzas arī šodien: nekas nav noslēdzies – tāpat kā teikā par to, ka Rīga nav gatava.

Sava loma arī sīkumam

Visi sīkumi neatkarības ceļā nav uzskaitāmi, bet nedrīkstam aizmirst to, kas nebija mazsvarīgs. Savam laikam ļoti drosmīgi un neatlaidīgi uzstājās un par brīvību iestājās "Vides aizsardzības klubs", "Helsinki 86", vēlāk "Latvijas Nacionālās neatkarības kustība"… Daiņa Īvāna, Artūra Snipa kaismīgie raksti, Daugavu aizstāvot, arī plašās protesta akcijas pret metro būvi Rīgā nepakļāvās sīkumainībai. 1987. gada 14. jūnijā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, godinot izvestos, bija pirmais cerību malks brīvības elpā. Miliču izgaiņātais mītiņš pie Brīvības pieminekļa tā paša gada 23. augustā, atgādinot Molotova – Ribentropa paktu, kas parakstīja nāves spriedumu Baltijas valstīm, arī bija ar savu neatsveramu nozīmi. Tā paša gada 18. novembrī miliču ķēdes ap Brīvības pieminekli alkas pēc savas valsts nevis nobiedēja, bet iekvēlināja stiprāk – tāpat kā 1988. gada 25. marta sēru gājiens uz Brāļu kapiem. Bet aizturēto krāču slūžas vaļā parāva Radošo savienību plēnums 1988. gada 1., 2. jūnijā – zīmīgā laikā, kas sakrita ar ASV prezidenta Ronalda Reigana vizīti Maskavā: jau pirms gada Reigans bija teicis leģendāros vārdus: "Gorbačova kungs, nojauciet šo mūri!"

Inteliģence, kas tolaik patiešām bija inteliģence, kuru pamatoti sauca par tautas sirdsapziņu, gudri un viltīgi izmantoja gatavošanos gaidāmajai PSRS Komunistiskās partijas 19. konferencei, lai pirms tās apkopotu Latvijas viedokļus, lai palīdzētu pārbūves tēvam Mihailam Gorbačovam ar tādiem atklātības asniem, kādus komunistu vadonis nemaz negaidīja uzdīgstam. Radošie pieaicināja arī citus ekspertus, tālab kritika aptvēra daudz plašākus problēmu lokus, kādus nevarēja gaidīt tikai no inteliģences, – politika, ekonomika, medicīna, izglītība, ekoloģija, vēsture, demogrāfija – ar brīdinājumu, ka latvieši izmirst savā zemē, un – nost ar Maskavas diktātu! Vēl viena radošo viltība bija tā, ka ekstrēmās runas, lēmumi tapa Latvijas kompartijas 1. sekretāra Borisa Pugo klātbūtnē, kas bija tur uzaicināts un, neko ļaunu nejauzdams, bija arī ieradies. Detaļu daudz, bet tās kaut kā nolemti un izglītoti sasummējās lielā, nozīmīgā veselumā. Sprādzienam līdzīgi noskanēja Mavrika Vulfsona runa, kurā 1940. gada jūnija sinhronā "sociālistiskā revolūcija" visās Baltijas valstīs vienlaikus tika nosaukta skaidrā, komunistiem satriecošā vārdā: tā bija okupācija! Starpbrīdī Boriss Pugo sameklēja Vulfsonu un iešņāca viņam sejā: "Tu nogalināji Padomju Latviju!"

Radošo savienību plēnums tapa par izejas punktu plašākajai, masveidīgākajai visas tautas kustībai, kuru vadīt uzņēmās 1988. gada 8. oktobrī nodibinātā Latvijas Tautas fronte (LTF). Ideju par Tautas frontes dibināšanu plēnumā izteica dzejnieks un žurnālists Viktors Avotiņš, bet viņa vārds netika īsti saklausīts, bet ledus bija izkustējies. LTF dalībnieku skaits – 230 000 – bija ļoti relatīvs, jo izšķirošos brīžos visa tauta bija viena liela fronte!

Ceļš uz 4. maiju

Ar šodienas aci raugoties, arī kašķīgie sīkumi nemaz nešķiet sīkumi, jo tie neļāva ieslīgt vienaldzībā un rutīnā. Arī mūsu Ogres rajona LTF konferencēs dīdījos savā krēslā piktā neizpratnē, par ko te tā nepārtrauktā un sīkumainā ecēšanās? Kāds no delegātiem neizturēja un kāpa tribīnē. Manā atmiņā tā palikusi kā spilgtākā runa vienā teikumā: "Mēs te brīžam izskatāmies pēc teļiem ar gaisā saslietām astēm dunduru laikā!" Dedzīgā vīra vārdiem sekoja vētraini aplausi līksmu smieklu pavadā. Publika aplaudēja, bet uzsākto stilu turpināja ar lielāku spēku! LTF otrā kongresa kašķi izvērsās vēl nejēdzīgāk, kad štrunta procedūras dēļ kongress nonāca par mata tiesu no strupceļa. Visu glāba tolaik 27 gadus vecā mācītāja Jura Rubeņa dziļi jūtīgā uzstāšanās, kurā skanēja būtības kodola vārdi: «Ja jums kaut ko nozīmē Dievs, jo jūs taču esat dziedājuši "Dievs, svētī Latviju!", tad es Dieva dēļ gribētu lūgt – mēģināsim to izdarīt…"

Notikumi sarindojās secīgi, loģiski un neatgriezeniski. Virzībai uz 1990. gada 4. maiju bija tiešs, pakāpenisks un vairākkārtējs izpildījums: gada laikā notika trīs vēlēšanas ar kulmināciju 1990. gada 21. aprīlī, kad sākotnēji spontānā tautas kustība apņēmīgi pārauga likumiskā politiskā varā un izcīnīja neatkarību. 1989. gada martā ievēlēja PSRS augtāko lēmējvaru – Tautas deputātu kongresu: no 52 Latvijas deputātiem absolūtais vairākums – 40 – bija LTF atbalstīti cilvēki. Kongress pieņēma divus vēsturiskus lēmumus: atcēla PSRS Komunistiskās partijas vadošo statusu un pasludināja par spēkā neesošu Molotova – Ribentropa paktu.

Visu pasauli saviļņoja Baltijas valstu īstenotais miljons ļaužu rokās sadošanās "Baltijas ceļš" 1989. gada 23. augustā. Pēc šī iedvesmojošā notikuma sekoja histēriskais PSKP paziņojums 26. augustā ar neslēptiem draudiem brīvību prasošām tautām, pat ar neslēptu mājienu, ka tās nostājušās uz dzīvības un nāves sliekšņa. Šī paša gada decembrī notika vietējo padomju jeb pašvaldību vēlēšanas, kuru rezultāti pārsteidza pašu Tautas fronti: absolūta uzvara ar iegūtiem 80% varas krēslu, ar vienas balss pārsvaru arī Rīga kļuva tautfrontiska, kaut tikai trešdaļa rīdzinieku bija latvieši.

Jau pēc trim mēnešiem tika ievēlēta jauna Latvijas PSR Augstākā Padome. Arī šoreiz uzvara Tautas frontei – vairāk nekā divkāršs pārsvars! Kustības līderi atkal izspēlēja gudru politisku kārti: 21. aprīlī Daugavas stadionā tika sasaukta Vislatvijas tautas deputātu sanāksme, kurā vairāk nekā 8000 deputātu parakstīja aicinājumu jaunievēlētajai Latvijas PSR Augtākajai Padomei balsot par neatkarību: atsauce uz šo tautas mandātu iestrādāta deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» tekstā. Un atkal neliela juridiska viltība: kaut deklarācija atcēla viltus Saeimas lēmumu par pievienošanos PSRS, tā neatcēla lēmumu par padomju varas nodibināšanu Latvijā: ja to atceltu, jaunā LPSR Augstākā Padome sevi atzītu par neleģitīmu – ārpus likuma. Deklarācija likumiskā ceļā atjaunoja Satversmes sapulces 1922. gadā pieņemto Latvijas Republikas Satversmi, pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju (okupāciju) kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti. Jā, deklarācijā tika ietverts arī pārejas periods, kuru Augstākā Padome izbeidza 1991. gada puča laikā, pieņemot Konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Šo pārejas periodu šodien atceras un piemin vien retais, un domas dalās. Mārtiņš Ķibilds grāmatā "Atslēgas" piebilst ironiski. "Piņķerīgi. Vai juristi gribēja, lai tauta 4. maijā lej pārejas perioda prieka asaras?" Varbūt gudrāk šo kļūmi pieskaitīt pie taktiska sīkuma, kas stratēģijas gala iznākumu nemainīja…

Todien, 1990. gada 4. maijā, parlaments bija sadalīts divās grupās – vieni par, otri pret neatkarību. Lai deklarācija tiktu pieņemta, bija nepieciešamas 134 balsis, bet LTF pārstāvēja 131 balss. Bija bažas, vai kādam savējam nenodrebēs roka. Līdz pēdējam brīdim nebija skaidrs, tomēr «par» nobalsoja 138 deputāti! Milzu tautas manifestācija pie parlamenta ēkas skaļi skaitīja balsis, līdz pēdīgi ļāvās ovācijām un prieka asarām! Svēta diena: 4. maijā svinam Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu, kurā akcents uz savu valsti, brīvību, neatkarību, sarkanbaltsarkano karogu, himnu "Dievs, svētī Latviju!", nevis baltiem galdautiem! Priecīgus, apgarotus un saturiskus valsts svētkus!