Par šā brīža situāciju ar pirms 50 un vairāk gadu celtajiem daudzdzīvokļu dzīvojamajiem namiem Ogrē un Latvijā kopumā un to, kāpēc daudzdzīvokļu dzīvojamo māju dzīvokļu īpašnieki nesteidz savus īpašumus renovēt, kas gan palielinātu to vērtību, gan ilgmūžību, OVV uz sarunu aicināja RTU profesoru, Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības valdes priekšsēdētāju, AS «Lafipa» valdes priekšsēdētāju Egīlu Dzelzīti, kurš ir arī Ogres novada pašvaldības Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju energoefektivitātes komisijas priekšsēdētājs. 

– Vai, jūsuprāt, daudzdzīvokļu dzīvojamo māju dzīvokļu īpašnieki savās mājās jūtas kā saimnieki?

– Manuprāt, ne. Strādājot Ogres novada pašvaldības Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju energoefektivitātes komisijā, ir jāpieņem lēmumi par pašvaldības līdzfinansējumu energoefektivitātes projektiem, bet iedzīvotājiem ir grūti savākt kvorumu un vienoties par šo projektu īstenošanu. Sākotnēji māju siltināšana sabiedrības apziņā iestrādājās kā māju renovācija. Savulaik pastāvēja Latvijas būvnormatīvs 401 un 402, kur bija minēts padomju laiku namu prognozētais kalpošanas ilgums. Dažām māju grupām tas faktiski jau ir noslēdzies un, ja nav noslēdzies, tad tuvojas beigām. Pirmās bloka mājas Rīgā celtas pagājušā gadsimta 60. gados, pēdējās – 80. gados, un ekspluatācijas laiks tuvojas noslēgumam. Līdzīgi ir arī Ogrē. Sliktākā ziņa, kas attiecas uz siltināšanu, ir tāda, ka nepieciešams pārbūvēt visas inženierkomunikācijas, bet lielākoties tas netiek darīts. Ja raugāmies uz valsti kopumā, – lai mājas elementāri renovētu un savestu kārtībā dzīvojamo fondu, izmaksas ir pielīdzināmas visam Latvijas valsts budžetam kopumā. Tas ir dārgs pasākums. 

– Kāda ir situācija Ogres novadā, vai iedzīvotāji piesaka mājas siltināšanai? 

– Ogrē siltināšanai bija pieteiktas 14 mājas, bet būvniecības izmaksas pieauga aptuveni trīs reizes un māju iedzīvotāji no šīs ieceres pagaidām ir atteikušies. Esam atgriezušies, ja tā var teikt, nulles punktā. 

– Ko šādā situācijā darīt? 

– Kā jau tas izskanējis publiskajā telpā, iedzīvotājiem vajadzētu būt pieejamai pilnai informācijai par savas mājas tehnisko stāvokli, līdzīgi kā tas ir ar automašīnām, kurām ik gadu veic tehnisko apskati un īpašnieki zina, kāda ir situācija, kas jāremontē, lai ar auto varētu braukt. Tāpat vajadzētu būt ar dzīvojamajām mājām, bet jautājums, kā to izdarīt. Ir Būvniecības informācijas sistēma, kurā tiek ievadīta informācija par jaunbūvēm. Pērn pieņemts Latvijas Valsts standarts 1077 – «Dzīvojamo māju teritorijas būvju pamatkonstrukcijas, iekārtu un inženiertīklu vizuālās apskates un tehniskās apskates». Tur norādīts, kādos laika posmos kas ir jādara. Ja raugāmies uz turpmāko, ņemot vērā Ogres pieredzi Draudzības ielas 4. namā, būtu loģiski, ka, balstoties uz šo standartu, līgumā ar namu apsaimniekotāju iestrādātu konkrētas prasības – kad un kādas apskates jāveic. Jābūt kaut cik vienotām un saprotamām prasībām, tad nebūs vietas savstarpējiem strīdiem un emociju uzplūdiem. Skaidrs, ka šobrīd, lai iegūtu finansējumu krīzes novēršanai, bez aizņēmumiem neiztikt. Lielākoties dzīvojamo māju uzkrājumu pietiek tikai, lai nosegtu kādus sīkos, aktuālos remontus, nevis lai mainītu konstrukciju daļas vai inženierkomunikāciju sistēmas. Šobrīd tā jau ir seku novēršanas stadija. 

– Vai nebūs tā, ka, vadoties no bēdīgās pieredzes, kāda šobrīd ir Draudzības ielā 4, dzīvokļu īpašnieki vienkārši baidīsies pieprasīt padziļinātu tehnisko ekspertīzi, kāda nepieciešama, lai varētu veikt renovāciju? 

– Tas ir katra dzīvokļa īpašnieka lēmums. To var salīdzināt ar iešanu pie ārsta. Ja cilvēkam ar veselību nav īsti labi, bet viņš baidās doties pie ārsta, ja nu tur ko piešūs vai atklāsies kāda nopietna saslimšana. Tas ir psiholoģisks brīdis – ko darīt, ja mēs dzīvojam tādā mājā. Daudzviet pasaulē ir pieredze, ka atsevišķus, savu mūžu nokalpojušos dzīvojamo māju rajonus nojauc un vietā izbūvē citus. Mūsu valstī tādas politikas nav. Tie ir atsevišķi gadījumi, par kuriem laiku pa laikam izskan šāda informācija. Jāvērtē, cik tad ilgi tas metāla režģis var turēt. Tas ir grūtākais jautājums, jo ļoti pārtikuši cilvēki daudzdzīvokļu dzīvojamajās mājās jau nedzīvo. Lielākoties šādās mājās dzīvo jaunās ģimenes vai cilvēki tuvu pensijas gadiem, kuru rocība nav tik liela, un viņiem ir ļoti grūti pieņemt kopīgus lēmumus, it īpaši, lemjot par finansēm.

– Vai Ogrē varētu būt daudz tādu māju, kas pietuvojušās kritiskajai robežai? 

– Diemžēl māju sliktais tehniskais stāvoklis apsteidz to, ko normālā darbu kārtībā esam darījuši, lai šo stāvokli uzlabotu. Ja raugāmies pēc skaita, tad aptuveni kādas desmit mājas no 140 Ogres daudzdzīvokļu mājām jau šobrīd ir tādas, kuras ir samērā sliktā stāvoklī – var konstatēt dažādas neatbilstības normai. No otras puses, nobīdes ir normāla parādība. Pasaulē pat debesskrāpjos nobīdes ir līdz pat metram un neviens tos nost nejauc. 

– Vadoties no jūsu pieredzes, kāds varētu būt tālākais risinājums mājai Draudzības ielā 4? 

– Viņiem vajadzētu veikt vēl vienu padziļinātu būvekspertīzi, un tālāk speciālistiem jāspriež, ar kādiem līdzekļiem to māju iespējams savilkt kopā. Šādi piemēri ir. Ja tehniskā ekspertīze konkrētajai mājai būtu veikta agrāk, būtu speciālistu ieteikumi, kā situāciju uzlabot ar minimāliem līdzekļiem, bet, nonākot līdz kritiskai situācijai, protams, ieguldījumi būs krietni lielāki. Gala rezultātā būs tāme, un dzīvokļu īpašniekiem vajadzēs pieņemt lēmumu. Līdzīgi ir arī ar māju siltināšanu – vai nu es ieguldu līdzekļus mājas renovācijā, vai varbūt par šo naudu varu aizbraukt ar visu ģimeni atpūsties kādā siltajā zemē. Jābūt tehniskai prognozei, ekonomiskajam aprēķinam un iedzīvotāju kopuma lēmumam, vai ir vērts šajā mājā ieguldīt. Varbūt tā jānojauc un jābūvē jauna, bet, kā jau minēju, lēmums jāpieņem pašiem dzīvokļu īpašniekiem. Jautājums arī, vai šie dzīvokļi bijuši apdrošināti.

– Vai šobrīd Ogrē ir kādas mājas, ko atkal gatavo renovācijai? 

– Vismaz manis vadītajā komisijā nav saņemti šādi iesniegumi. Bija augstas būvniecības izmaksas, tad pandēmija, tagad karš Ukrainā. Tās mājas, kas apsvēra siltināšanu, kā jau iepriekš minēju, šobrīd no šīs ieceres ir atteikušās. Ieteiktu mājām negaidīt, kamēr pienāk kritiska situācija, bet laikus veikt tehnisko ekspertīzi un domāt, kā savu īpašumu var saglābt ar pēc iespējas mazākiem ieguldījumiem. Situācija ar Draudzības ielas 4. namu pievērsusi uzmanību tam, no kā mēs neizvairīsimies. Risinājumu ir jāmeklē un nevajag to atlikt.