Tu daudzus gadus esi dzīvojis ārpus Latvijas. Kā šī pieredze ir mainījusi vai nostiprinājusi personīgo skatījumu uz sabiedrību un politiku?

No 2010. līdz 2020. gadam strādāju Londonā. Aptuveni gadu pirms atgriešanās atsāku sekot notikumiem Latvijā. Uzskatu, ka cilvēkam ir jādzīvo tur un tajā telpā, kur viņš atrodas.

Atgriešanās Latvijas informācijas telpā bija kultūršoks. Politiskajā kultūrā un saturā, kas mani interesē kopš 5. Saeimas laikiem, līmenis pa gadiem bija krities. Kamēr es desmit gadus dzīvojos pa Londonu, mani uzskati reizē ar dažnedažādu audzināšanas uzliktu robežu nojaukšanu un redzesloka paplašināšanu bija aizgājuši ļoti kreisā un progresīvā virzienā. Un tad atkal atgriezušies dabiskajā konservatīvajā gultnē. Taču pievēršoties Latvijas politiskajai ainavai, radās sajūta, ka mēs būtu šos desmit gadus nevis attīstījušies, kļūdījušies un mācījušies, bet gājuši pilnīgi pretējā virzienā. Uz kaut ko stipri primitīvāku, ar apzinātu atsacīšanos no pašnoteikšanās. Kamēr es Londonā visiem stāstīju, ka mēs austrumeiropā runājam tiešu valodu, izrādījās, ka mājās tā vairs neviens nerunā. Te tagad runā tā, lai ārzemnieki neko šķību par mums nepadomātu. Tāda kā pilnīga atteikšanās no savas dabiskās identitātes. Nevis “pie mums ir tā”, bet “pie mums ir kā Eiropā!” vai arī “pie mums tā diemžēl nav un man par to liels, kis kis, kauns!”

Nesen, klausoties Daiņa Īvāna bēdīgi slaveno runu Doma laukumā, ienāca prātā, ka mēs tik tiešām esam atgriezušies atmodas laikā. Tikai atšķirībā no 1989. gada tagad pa laika un brīvības asi dodamies pretējā virzienā.

Kas visvairāk ietekmēja Tavu nostāju par konservatīvismu kā par ideju, politisko nostāju un mērauklu savām aktivitātēm, tam, ko dari?

Mani neinteresē konservatīvisms kā akadēmiska disciplīna, intelektuālu diskusiju priekšmets vai kā ideoloģija. Konservatīvisms ir ideoloģijas noliegums. Tā ir darbīgas, aktīvas dzīves pozīcija. No konservatīvās domas ir jēga tikai caur iedarbību ar realitāti. Tāpat kā ar īsto filozofiju — manā gadījumā stoicismu. Nevis prostituēta apcere, bet receptes praktiskajai dzīvei, konservatīvisma gadījumā — politikai. Izlasiet Rodžera Skrūtona “Kā būt konservatīvam”. Tas ir mans konservatīvisms. Suverenitāte, robežas, privātīpašums, individuālā atbildība, brīvības kā piespiešanas neesamības telpa, Dievs visā un visam pāri. Jā, tradīcijas, bet ne tādā kariķētā veidā. Turklāt Latvijā ir ne mazums sliktu politisku tradīciju, es to sauktu par tribālismu, cilšu kultūrai piedienīgas izpratnes, kuras es pilnīgi nopietni gribu iznīdēt. Tajā pašā laikā kā īstens konservatīvais saprotu, ka to nevar paveikt tiešā veidā ar pāris likumiem vai ar propagandu.

Latvijā ar “konservatīvismu” bieži vien saprot to, ko es sauktu par nacionālsociālismu, taču es jau labu laiku esmu padevies — mani neinteresē īpašumtiesības uz jēdzienu. Varbūt es kļūdos un varbūt īstais konservatīvisms tiešām ir “etniskā nācija”, “godīgas algas”, “lielas pensijas”, muzejvalsts, pareizā propaganda, nepareizo apklusināšana un apspiešana. Es par to neesmu. Tas nav mans konservatīvisms. Mans privātais konservatīvisms sākās ar Rodžeru Skrūtonu.

Vai mums pietrūkst konservatīvās domas plašuma un dialoga telpas?

Kas mums trūkst, ir spēja panest netīkamu uzskatu klātbūtni sabiedrībā un savos līdzcilvēkos. Politikai nevar pieiet kā patiesības meklējumiem. Tad agri vai vēlu sākas šķietamās nepatiesības apspiešana, kur, ja apspiedējs mazliet kļūdās — un parasti viņi kļūdās, jo viņu pieeja balstās ticībā savam nekļūdīgumam — pie reizes tiek apspiesta arī patiesība. Politika sākas tur, kur ir uzskatu atšķirība. Un ne visas uzskatu atšķirības var atrisināt. Ir pilnīgs vājprāts iedomāties, ka jautājumos, kur divas puses iestājas katra par savu risinājumu, pareizi ir vienoties par vienu risinājumu. Tā ir garantija sašķeltībai, mūžīgam karam. Ja nav risinājuma, kur divas puses var vienoties, tad pareizais risinājums ir status quo, nevis vienas puses uzvara. Status quo ir pašlaik spēkā esošā kārtība, kas pēc būtības ir pastāvošā vienošanās. Tā ir konservatīvisma pamata kārtula. Ja nav iespējama vienošanās, jebkādas izmaiņas ir miera un saticības izjaukšana. Izmaiņas, uz kuru pamata rodas “problēma” un uz kuras pamata tiek piedāvāti divi “risinājumi”, ja tās ir cilvēka radītas, ir tas, kas ir jānovērš. Nevis jāizvēlas risinājums.

Man ļoti nepatīk jēdziens “vēstures pareizā puse”, jo īpaši, kad to attiecina uz šodienu. Kamēr mēs esam dzīvi, notikumiem ar mūsu līdzdalību nav vēstures pareizās puses. Lai dzīvotu mierā, ir, protams, jāpieņem norunātās vienošanās, bet, ja ir notikusi vienkārši kāda viedokļa apspiešana, piemēram, tas pats kovids, par kuru Latvijā nav pieklājīgi atcerēties, tad kura ir vēstures pareizā puse?

Jo nav zināms, kā beigu galā būs. Ja izrādīsies, ka paspēlēsim savu zemi, tad tā viennozīmīgi būs bijusi vēstures nepareizā puse. Paspēlēt neatkarību un pašnoteikšanos ar savu stulbumu, negausību, vienaldzību un provinciālismu ir simtkārt lielāks zaudējums, nekā zaudēt neatkarību konkrētai ārējai varai pārspēka dēļ. Svešinieka pāridarījums vismaz atstāj kādu gruzdošu oglīti, kas ļauj nācijai no jauna celties. Ja mēs savu valsti paspēlēsim paši un pamazām, uz kāda pamata, ar kādu ticības dzirksteli mēs jebkad atkal vēl modīsimies? Mūsu pienākums ir gādāt, lai vismaz vēl dažus gadsimtus izrādītos, ka bijām pareizajā vēstures pusē.

Kas Tevi šobrīd visvairāk uztrauc Latvijas sabiedrībā?

Uztraukums nav aktīva rīcība. Uztraukums, kad par to var kādam citam pastāstīt, pieder pie modernās attēlojumu pasaules, kur realitātes nav, ir tikai uzturētie attēli, tēli. Pieņemsim, ka esmu uztraucies, esmu sašutis par klimatu, varbūt pat par reālām risināmām problēmām. Bet kas tālāk?

Kur ir mana rīcība, tas arī atklāj manu uztraukumu. Daru, kas no manis atkarīgs, lai latvieši no jauna noticētu politiskas pašpārvaldes iespējai un pārtrauktu atdot teikšanu pār savu zemi bezpersoniskam procesam vai Briselei. Kad no manis atkarīgais ir izdarīts vai tiek darīts, uztraukums pāriet. Pārējais nav manā ziņā.

Kādu Latviju Tu vēlētos redzēt pēc desmit gadiem, ja konservatīvā doma kļūtu par spēcīgu intelektuālu spēku un pārmaiņu virzītāju?

Es neredzu nekādus lidojošus tramvajus vai implantētas viedierīces zem tetovējumu pārklātas ādas. Es sapņoju par cilvēkiem, kas ceļu satiksmē viens ar otru rēķinās. Ja mēs kā nācija vēl būsim un līdz tam nonāksim, tas jau būs ideālāk par ideālu. Ja man burzmainā vietā kāds aizspraucas garām un pieskaras, es sapņoju, ka viņi atvainotos. Vai vēl labāk — iepriekš palūgtu iespēju tikt garām. Tas man pietrūkst no Londonas. Tas nav sīkums. Tā ir atzīšanās, ka tu otru — pilnīgu svešinieku — redzi, un ņem par pilnu, jo jums krustojas takas — tas ir politikas sākums. Ja mēs nevaram tikt cauri cilvēku burzmai ar valodas agregāta palīdzību, tad ko mēs vispār varam gaidīt no politiķiem. Viņi arī vienkārši mauc cauri un pāri.

Es sapņoju par dzīvu Latviju, kas notiek realitātē, ne tiešsaistē un tēlu konstrukcijās. Es sapņoju par nešķirtām, paplašinātās ģimenes, draugu un apkaimes stiprinātām laulībām un ģimenēm.

Konservatīvajai domai nav ne par ko jākļūst. Tā galu galā ir tikai instruments. Tāpat kā viss cits, ko apgūst no grāmatām, konservatīvisms kā kaut kas atsevišķs ir jāaizmirst.

Ja Tev būtu iespēja uzrunāt jauniešus, kuri meklē savus ideālus, ko Tu viņiem teiktu par konservatīvismu un pilsonisko atbildību?

Neko par konservatīvismu neteiktu. Savi ideāli nav jāmeklē, jo, ko tad darīs, kad atradīs? Ieliks savā profilā? Jauniešiem ir jāsaprot savi pienākumi, darāmie darbi. Ja nav skaidrs, tad jāiet tur, kur saka, ko darīt. Uz draudzi, kori, deju kolektīvu, jāiet jaunsardzē, valsts aizsardzības dienestā, pie trenera sportā, pie skolotāja. Pie vecākiem un vecvecākiem. Pat ja viņiem nav atbilžu. Jaunieša jautājums var palīdzēt arī paša vecākiem.

Mums nav jauniešiem nekas speciāli jāiesaiņo, jāpārdod. Darot to, ko mēs katrs darām, mēs jau ar labu piemēru varam aicināt citus pievienoties arvien pieaugošas atbildības pasaulei. Jaunietis kā izdalāma kategorija ir jēdzīga tikai no lejasgala skatoties. Bērnam būtu jāskatās uz jauniešiem pēc parauga. To var katrs jaunietis sev pajautāt — vai es esmu labs paraugs saviem mazākajiem brāļiem un māsām, skolasbiedriem. Audzināšana varbūt ir viena vieta, kur domāt par tēlu ir sakarīgi. Bet citādāk šīs te vecuma grupas izdalīšana jau pati par sevi kaut kā kavē grupas pieaugšanu. Kad cilvēks objektīvi ir jaunietis, tad viņam nav vislaik jāatgādina, ka viņš ir jaunietis. Ja ar to novelk robežas, lai nepielaistu jauniešus tur, kur viņi vēl nav pelnījuši būt — labi. Bet citādāk tas ir tāpat kā mazam cilvēkam teikt, ka viņš ir “vēl nestaigājošais”, “vēl neizglītotais”, “vēl nedomājošais”. Speciāla TV programma vēl nedomājošajiem! Vai vēl nenomirušajiem, prātu nezaudējušajiem!

Mēs visi esam nepārtraukti ceļā uz cilvēka potenciāla piepildījumu. Šajā saulē nāve ir vainogojums tam visam. Jautājums ir nevis par to, kas es esmu, kādi ir mani ideāli, kā es jūtos, ko par mani kāds domā — tie visi ved uz nekurieni. Jautājums ir: kas man tagad ar sev iedotajām dāvanām ir jādara? Ja tas ir skaidrs, tad jūs varat būt laimīgākais cilvēks pasaulē. Reizēm jādara ir tieši nekas, ir jāatguļas un jāizslimo, reizēm ir jāaizver acis un jāļaujas Dieva gribai. Un ja nemirstas, tad jādzīvo tālāk.