Ceturtdiena, 20.06.2024 11:01
Maira, Rasa, Rasma
Pirmdiena, 29. aprīlis, 2024 09:47

Kad rumbā lec vimba, pavasaris ir pilnā plaukumā (1.daļa)

Gints Šīmanis
Kad rumbā lec vimba, pavasaris ir pilnā plaukumā (1.daļa)
Uz vimbām ir vērts iet – 1938. gadā Latvijas piekrastē nozvejoja 73 tonnas vimbu, 2013. gadā – 50 tonnas, 2022. gadā – 45 tonnas. Foto – Valdis Brauns
Pirmdiena, 29. aprīlis, 2024 09:47

Kad rumbā lec vimba, pavasaris ir pilnā plaukumā (1.daļa)

Gints Šīmanis

Latvijas piekrastē vimba izsenis bijusi delikateses godā – zvejnieki tās ēduši mazsālītas turpat selgā laivā, zveju sievas uzgriezušas un kūpinājušas dūmu namiņos ciemā, bet makšķernieki sacentušies par vimbu karaļa godu upju krastos. Kad Ventas rumbā Kuldīgā sāk lēkt vimbas, it visiem, kas ir draugos ar dabu un ūdeņu bagātībām, top skaidrs, ka Latvijā pavasaris ir pilnā plaukumā. Vimbu svētki Bauskā, “Staiceles vimba” Salacas krastos, palu šovs “Lido zivis Kuldīgā!” – tās ir vērā ņemamas aktivitātes, ko būtu grēks laist garām.Kas tad ir vimbas, šīs diezgan asakainās zivis, kuru lobīšana un ēšana prasa koncentrēšanos, jo dabūt kaklā un mandelēs pa spīļasakai nav nemaz tik jauks piedzīvojums?

Ko mēs zinām par vimbu?

Pieredzējušie zivju pētnieki Jānis Birzaks, Jānis Peslaks, Ēvalds Urtāns un Ēriks Aleksējevs pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē dalījušies savās pārdomās par vimbām Latvijas ūdeņos. Tās ir karpu dzimtas zivis, kas bieži sastopamas Ziemeļjūras un Baltijas jūras baseinos no Elbas līdz Zviedrijas dienviddaļai. Vimba lielāko dzīves daļu pavada jūras piekrastes ūdeņos, bet nārsto, ieceļojot upēs. Vislielākā vimbu nārsta upe līdz Rīgas HES uzcelšanai bija Daugava. Tagad to nārsts lejpus aizsprosta lielo ūdens līmeņa svārstību dēļ faktiski nedod rezultātus. Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas spēkstaciju ūdenskrātuvēs nelielā skaitā sastopamas tur palikušās vimbas, kas pielāgojušās vietējiem dzīves apstākļiem un vairs neceļo uz jūru.

Vimba ir ūdeņu karaliene – tās ķermenis ir slaids, vidēja augstuma, no sāniem saplacināts. Uz muguras starp muguras un astes spuru ir skaidri izveidots ķīlis. Mute vērsta uz leju. Mugura ir pelēcīgi zilgana, sāni un vēders – sudrabaini balti. Krūšu, vēdera un anālā spura – dzeltenīga, muguras un astes spuras – pelēcīgas. Nārsta laikā vimbas ķermenis kļūst tumši pelēks, spuras košākas, tēviņiem uz galvas un ķermeņa izveidojas sīki izcilnīši – nārsta kārpiņas. Ķermeņa garums – līdz 50 centimetriem, svars – līdz 2 kilogramiem, bet visbiežāk sastopamas 30–55 centimetrus garas un līdz 800 gramus smagas vimbas. Dzīvo baros, dzimumgatavība iestājas sestajā vai septītajā dzīves gadā, turklāt vimba var nārstot vairākas reizes mūžā.

mceu_75942206221714373232241.jpg

Kā nārsto vimbas?

Vimbu ieceļošana upēs atkarībā no dzimumnobriešanas notiek rudenī vai pavasarī. Rudenī ieceļojušās vimbas parasti pārziemo upes teces vidusdaļā un agri pavasarī dodas uz nārsta vietām upes augštecē. Pavasarī ieceļojušās ir jau nobriedušas un nārsto upju vidustecē un lejtecē. Nārsta vietām visbiežāk izvēlas oļainu, akmeņainu gultni un strauju tecējumu. Tēviņi gatavo nārsta vietas – nelielus laukumiņus notīrot no grunts dūņu nosēdumus. Vimbu mātīšu auglība atkarībā no ķermeņa masas svārstās no 30 līdz 80 tūkstošiem ikru. Tie nobriest porcijās, un mātītes tos izlaiž divas trīs reizes ar vairāku dienu pārtraukumu.

Vimbas nārsto maijā un jūnijā, kad ūdens temperatūra vairākas dienas nav zemāka par 13–14 grādiem. Kāpuri no ikriem izšķiļas pēc 4–6 diennaktīm, tad tie vēl 8–10 diennaktis guļ mierīgi un attīstās, uzsūcoties kāpura dzeltenuma maisiņam. Attīstījušies kāpuri sāk aktīvi peldēt un baroties ar planktona sīkbūtnēm. Vimbu mazuļi uzturas gar upes krastiem, kur nav straumes. Upēs mazuļi dzīvo galvenokārt līdz nākamā gada pavasarim, sasniedzot apmēram 4–6 centimetru garumu un 1–2 gramu svaru. Ieceļojuši Rīgas jūras līča piekrastes ūdeņos, tie lielākoties dodas uz Pērnavas līci, tur pieaug un, sasnieguši dzimumgatavību, ceļo atpakaļ uz mūsu upēm nārstot.

Jāatzīmē, ka vimbām nav izteikta instinkta atgriezties tajā pašā upē, kur tās izšķīlušās. Pēc nārsta mūsu upēs vairākums vimbu dodas atceļā uz Pērnavas līci, Matsalu un Muhu salu rajonu, kur ir labāki barošanās un ziemošanas apstākļi. Vimbas barojas galvenokārt ar nelieliem gliemjiem, dažādiem kāpuriem un tārpiem.

Kur pazudušas vimbas?

Ja makšķernieku lomos vimbas vēl arvien ir ikpavasara aktualitāte, piekrastes zvejnieki tās jau dēvē par izzūdošu delikatesi. Bet vai tā ir bijis vienmēr? “Latvijas Zivsaimniecības gadagrāmata 1996/97” ļauj mums ieskatīties pagājušā gadsimta beigu statistikā: “Pēdējos gados vimbu zvejas intensitāte ievērojami palielinājusies, jo kopš 1992. gada piekrastes zvejā tiek lielā skaitā lietoti tīkli un līdz ar to zvejots vietās, kur iepriekšējos gados neviens nezvejoja. Pēdējos piecos gados nozvejas svārstījušās no 36 līdz 53 tonnām gadā, bet salīdzinājumā ar nozvejām pirms desmit gadiem tās samazinājušās divas reizes. Vimbas galvenokārt nozvejo ar zivju murdiem un tīkliem, mazāk ar citiem zvejas rīkiem. 1996. gadā Latvijas piekrastes ūdeņos nozvejotas 50 tonnas vimbu, tai skaitā Rīgas jūras līča piekrastē 46 tonnas, bet  Baltijas jūras piekrastē – četras tonnas.”

Tolaik gada sākumā zivis ar tīkliem intensīvi apzvejoja zem ledus līcim piegulošos saldūdeņos – Lielupē, Buļļupē un Daugavā, kur tās bija pulcējušās ziemošanai. Jūrā vimbas visvairāk nozvejoja Rīgas līča dienvidaustrumu piekrastes ūdeņos, it īpaši zvejas rajonā no Carnikavas līdz Jūrmalai. Tur ieguva aptuveni 43 procentus no 1996. gada kopnozvejas, bet no Ainažiem līdz Pabažiem – aptuveni 30 procentus. Kurzemes piekrastes ūdeņos vimbu nozvejas bija mazākas. Jāatzīmē, ka šajā laikā Rīgas jūras līča vimbu zvejas krājumus intensīvi apzvejoja arī Igaunijas zvejnieki savos ūdeņos – Pērnavas līcī un tam tuvākajos zvejas rajonos, sevišķi rudenī un ziemā (1996. gadā Igaunija nozvejoja Rīgas līcī 155 tonnas vimbu).

Šajā gadsimtā statistika ir daudz drūmāka. Vimbu nozveja samazinājusies no 17 tonnām 2003. gadā līdz 5 tonnām 2015. gadā. Gadu vēlāk toreizējā Salacgrīvas novadā piekrastnieki noķēruši 3,7 tonnas vimbu, zvejojot galvenokārt ar zivju tīkliem. Murdu nozvejā novadā togad noķertas tikai 0,5 tonnas vimbu. Salacgrīvas zvejnieks Visvaldis Šrenks, kam aiz muguras jau astoņi gadu desmiti, atzīst, ka vimbu kļūst no gada uz gadu mazāk, lai gan tirgū pēc kūpinātām kūriņā tām ir ļoti liels pieprasījums. Kūpinātas vimbas tiek uzskatītas par Zvejnieksvētku cienasta “naglu”, jo atbraukušos iekšzemiešus neatbaidot ne asakas, ne uzmanīgā un lēnā zivs ēšana.

(Nobeigums sekos.)

mceu_85384550611714373206715.jpg