Izglītības un zinātnes ministrija izmaiņu nepieciešamību skaidro šādi: «Tas ir būtisks priekšnoteikums izglītības kvalitātes stiprināšanai, jo pavērs iespējas: veidot plašāku un daudzveidīgāku izglītības piedāvājumu, piemēram, svešvalodu, padziļināto kursu izvēlē, tostarp STEM jomā, nodrošināt individuālo atbalstu skolēniem, veidot augsti kvalificētu un profesionālu pedagogu komandu, modernu mācību procesu un vidi, attīstīt kvalitatīvu infrastruktūru, uzlabot izglītības iestādes pārvaldību.»

Sākotnēji bija paredzēts, ka jaunais modelis skolu dzīvē ienāks no šā gada 1. septembra, taču nu tiek runāts tikai par 70%, kas tiks novirzīti papildu atbalsta personāla piesaistei. Pilnā apjomā finansējumu tiek solīts piešķirt no 2026./2027. mācību gada. Vai vajadzīgie papildu 107 miljoni eiro atradīsies, ņemot vērā saspringto valsts budžetu, grūti teikt. Arī aptaujātie Ogres novada skolu direktori ir piesardzīgi – tā nauda skolas kontā jāredz, tikai tad varēs priecāties par gaidāmajām pozitīvajām pārmaiņām. Skolu vadītāji arī nežēlo kritiskus vārdus attiecībā uz iekļaujošās izglītības ieviešanai paredzētajiem atbalsta instrumentiem, kuri tik dāsni solīti, bet tā arī palikuši uz papīra. 

Paliks esošais princips

«Mēs vēl neko rēķinājuši neesam, taču domāju, ka, ņemot vērā skolas skaitliskos rādītājus, nekādu lielo izmaiņu nebūs. Galvenais princips – «Nauda seko skolēnam» saglabājas, un kvantitatīvie kritēriji arī turpmāk noteiks visu,» teic Madlienas vidusskolas direktors Edgars Viņķis. 

Arī Ķeipenes pamatskolas direktore Agnese Lepse rausta plecus – patlaban nav skaidrs, kas būs vai nebūs un cik. Tā informācija ik pa laikam mainās, tāpēc nesaprotot – vai tas ir galīgais lēmums, varbūt tomēr ne. Parasti jau finansējums iegūst konkrētākas aprises septembra sākumā, kad sistēmā tiek ievadīti dati. Skola ir maza, tajā mācās ap 60 bērnu, tāpēc šauboties, vai kas krasi var mainīties. Visticamāk, nauda no valsts puses samazināsies, bet pašvaldības daļa palielināsies – ja novads gribēs, ka skola Ķeipenē darbojas. 

Ogres Centra pamatskolas direktore Dace Bondare uzteic IZM par to, ka ar jauno mācību gadu būs panākts vismaz daļējs finansējuma palielinājums. Jācer, ka 2026. gada 1. septembrī nozari sasniegs arī pārējā summa. Taču arī tagad viņa nevarot sūdzēties, jo skola ir liela, visos vecuma posmos ir piecas paralēlās klases, skolotājiem visos priekšmetos var nodrošināt pilnas slodzes, un tas pozitīvi atsaucas uz darba samaksu, uzsver D. Bondare.

Attiecībā uz skolēnu skaitu, kas arī jaunajā modelī būs svarīgākais atskaites punkts, IZM informatīvajā ziņojumā ir norādīts, cik ir minimālā latiņa vidusskolas posmā, cik – pamatskolas (tas atkarīgs, kur tā atrodas – valstspilsētās, administratīvajos centros, pilsētās, laukos vai ES pierobežā). Ja tā netiek sasniegta, tad pašvaldībai jāizlemj  – piefinansēt trūkstošo daļu vai skolu slēgt, vai reorganizēt. 

Skolotāju novecošanās

Ja Ogres Centra pamatskolai kvantitatīvie kritēriji galvassāpes nerada, tad lauku vidusskolai, kāda ir Madlienā, grūti sasniegt 10.–12. klasē kopumā vismaz 60, uzsver E. Viņķis. Šie rādītāji netiek izpildīti jau vairākus gadus pēc kārtas, un tas nozīmē, ka skolu reorganizēt vajadzēja jau pirms krietna laika. Arī nākamajā mācību gadā situācija nav optimistiska demogrāfiskās bedres dēļ, jo 9. klasi šogad beidza tikai deviņi skolēni. Uz 10. klasi paliks pāris savējie, un atliek vienīgi cerēt, ka viņiem pievienosies citu pamatskolu beidzēji un varēs nokomplektēt klasi ar desmit skolēniem, pieļauj E. Viņķis, piebilstot, ka, tikai pateicoties pašvaldības atbalstam un tās solītajam neliegt to arī uz priekšu, – skola turpinās darboties, vietvarai piemaksājot to summu, ko nesegs mērķdotācija. Vaicāts par sarkanajām līnijām, kas tomēr liktu izšķirties par radikālākiem soļiem, viņš norāda, ka tādu «cieši novilktu» nav, taču tās ar laiku savilksies pašas no sevis. Viens no iemesliem ir skolotāju novecošanās, un tā notiek strauji. Būs grūti uz dažām stundām atrast pedagogus vidusskolas posmā dabaszinātņu priekšmetos. Galu galā būsim spiesti pacelt rokas, jo nebūs, kas tos māca, neiepriecinošu ainu iezīmē E. Viņķis. 

Jautājums arī: vai tiešām visām skolām galu galā jābūt tikai novadu administratīvajos centros un pilsētās? Valstiskais uzstādījums gan ir tāds, ka pusei no pamatskolu beidzējiem jāmācas tālāk profesionālajās skolās un tikai pusei, kas saista savus nākotnes sapņus ar augstāko izglītību, jādodas uz vidusskolām. Profesionāli tehnisko skolu sakārtošanā ir ieguldīti lieli līdzekļi, un tās ir ļoti labā līmenī, tāpēc vidusskolām konkurēt nav viegli, turklāt jāņem vērā, ka vidējā izglītība nav obligāta, uzsver E. Viņķis. 

Jānotur jaunie skolā

Jaunais finansēšanas modelis nebūs tas, kas ļaus situāciju ievērojami uzlabot, ir pārliecināts E. Viņķis. Bet jārīkojas strauji, lai sagatavotu jaunos pedagogus un tos noturētu skolās. Un vēl – ir jābūt noteikumam, ka jaunajiem skolotājiem, kas pedagoģisko izglītību ieguvuši par valsts naudu, ir jāstrādā skolā vismaz noteiktus gadus. Pretējā gadījumā neko nedos tas, ka uzņems arvien vairāk jauniešu šajās programmās. Pieredze arī rāda, ka retais jaunais pedagogs izvēlas doties uz lauku skolu, ja ir iespēja strādāt pilsētas skolā, kur būs lielāka slodze, līdz ar to arī lielāka alga. Turklāt – kādu mitekli laukos var jaunajam cilvēkam piedāvāt, ja viņam tur nedzīvo vecāki? Ja kāds brīvs dzīvoklis arī ir, tad nereti bez ērtībām, kurā jauni ļaudis nebūs ar mieru pat kāju spert. Tāpēc ārpus pilsētām daudz kas apstājas pie dzīvokļu fonda, ko piedāvāt jaunajiem speciālistiem. Patiesībā – laukos, ja negrib, lai tie iztukšojas, būtu daudz vairāk jāiegulda infrastruktūrā – tā, lai tajos dzīvot būtu pievilcīgi, uzskata E. Viņķis.

A. Lepse kā iemeslu pedagogu trūkumam saskata neprasmi plānot ilgtspējīgi un ar sistemātisku pieeju. Tiek mēģināts saglābt situāciju, kad jau ir daudz par vēlu. Speciālisti nav sagatavojami īsā laika posmā. Arī jau citās jomās ir tieši tie paši klupšanas akmeņi, kas noved pie ne tām labākajām sekām. Būtiskākais, viņasprāt, ir darbs pie tā, lai jaunos pedagogus noturētu skolā, jo šobrīd bieži vien pēc pieciem gadiem viņi darbu pedagoģijā pamet. Nav arī nekāds brīnums, jo tā vide ir skarba, jārēķinās ar milzīgo darba apjomu, vecāku pārspīlētajām prasībām, spēju sastrādāties ar pārējiem kolēģiem, atbalsta personālu un, protams, bērniem. Viņa taču redzot, cik skolotāji ir maija beigās izdeguši, un to jau neviens cits nemana – tikai tie, kuri strādā šajā sistēmā. Nomāc arī tas, ka katrs neprofesionālis var atļauties kritizēt skolotājus, par visu vainojot tikai viņus. «Ir tāda sajūta, ka skolotāji šobrīd ir tādi kā uz ceļiem nospiesti, tāpēc gribētos aicināt viņus pacelt galvu un uzturēt sevī pašapziņu, neļauties pašnoniecināšanai, atgādināt sev, ka esi profesionālis gan savā priekšmetā, gan pedagoģijā,» saka A. Lepse. Ir, protams, tādi, kam skolā strādāt nevajadzētu, kuru dēļ nereti arī rodas iespaids, ka «visi skolotāji ir tādi». Jebkurā profesijā ir cilvēki, kas nav savā īstajā vietā. Taču viņa varot droši apgalvot, ka vairākums skolotāju neskaita savas darba stundas, ir ar misijas apziņu, rīko bērniem pasākumus un ekskursijas, ved uz izrādēm, nereti iegulda savu naudu tajā visā.

Trūkst speciālistu

Attiecībā uz atbalsta personāla piesaistīšanu A. Lepse neslēpj bažas – ko dos papildu finansējums, ja šo speciālistu vienkārši nav, un to apliecina daudzviet izvietotie vakanču saraksti. Ne tikai skolās, bet arī bāriņtiesās un sociālajos dienestos trūkst sociālo darbinieku. Par laimi, viņas skolā tos izdevies piesaistīt. Arī Madlienas vidusskolā, kā norāda E. Viņķis, ir gan sociālais pedagogs, gan psihologs, gan speciālais pedagogs un pedagoga palīgs. Gribētos, protams, lai psihologam būtu pilna slodze, jo ir aizvien vairāk bērnu, tostarp pirmsskolas posmā, kam vajadzīgs lielāks speciālistu atbalsts ikdienas mācību procesā. Šobrīd pedagoga palīgs ir uz četrām klasēm viens, bet ar to nepietiek, un patiesībā būtu nepieciešams katrā. Taču priecājoties, ka izdevies piesaistīt kaut vienu, jo citur tāda nav vispār. 

Arī D. Bondare akcentē atbalsta personāla nozīmi – bez tā iekļaujošā izglītība kvalitatīvi nav ieviešama. Viņas skolā tas ir nodrošināts, taču trūkst psihologa, jo viņi dod priekšroku veidot privātprakses, nevis nākt strādāt uz skolu – gan darba apjoma, gan atlīdzības dēļ, jo nav jau noslēpums, ka privātpraksē nopelnīt var daudz vairāk. 

Tas pats sakāms par pedagoga palīgiem, kuri ir ļoti vajadzīgi. Taču to darbu darīt var cilvēks ar pedagoģisko izglītību. Un, ja tāda ir, kāpēc lai strādātu par palīgu, ja var strādāt par pedagogu. Tāds apburtais loks veidojas. Tad nu nereti skolotājam vienam jātiek galā ar 26 bērniem, kuru vidū var būt trīs ar speciālajām programmām (tik daudz drīkst būt klasē), bet vēl bez viņiem ir tādi, kam ir problēmas gan ar mācīšanos, gan ar uzvedību, un kuri kopumā sastāda 30% no klases, un tad ir vēl talantīgie bērni, kuriem vajag veltīt laiku un padziļinātāku mācīšanu. Un tad rodas jautājums – kā pedagogs ar to visu var tikt galā? Visiem skolēniem ir tiesības iegūt kvalitatīvu izglītību, taču ir skaidrs, ka tik dažāda spektra bērniem 40 minūtēs ir ļoti grūti sniegt to uzmanības devu, kas būtu vajadzīga. Turklāt – bērns, kas apgūst speciālo programmu, kārto tos pašus valsts pārbaudījumus, ko pārējie. Tas, ka viņam ir ilgāks laiks pie tā strādāt un ir garāki starpbrīži, nemaina lietas būtību, un tātad bērns jāsagatavo tā, lai viņš ar to tiktu galā. Protams, skola dara visu iespējamo – piedāvā fakultatīvus, konsultācijas, individuālos plānus, taču rodas sajūta, ka iekļaujošā izglītība «nogrūsta uz skolām», sak, tieciet galā paši, kā varat, ir spiesta secināt D. Bondare. 

Visus iekļaut nevar

Iekļaujošā izglītība nav iedzīvināma skolā bez pedagogiem ar speciālās pedagoģijas zināšanām. Šobrīd ir pieejami dažādi bezmaksas kursi, bet iepriekš tādu nebija. Arī E. Viņķis nule pabeidzis speciālās izglītības kursus, lai saprastu, kā strādāt ar īpašajiem bērniem. Viņš uzskata, ka speciālās skolas, kur strādā šīs jomas speciālisti, nepelnīti tiek «noliktas» kā atavisms. Vai tiešām varam apgalvot, ka bērnam labāk ir klasē, kur viņa sekmes nekad nebūs tādas kā pārējiem un tāpēc viņš ir nepārtrauktā diskomfortā? Varbūt tomēr motivējošāk ir būt tur, kur ir sev līdzīgie un ir iespēja būt labākajam starp viņiem. Šobrīd speciālās skolas piedāvā ļoti labu mācību vidi un kvalitatīvu izglītību, tāpēc tām noteikti ir vieta izglītības sistēmā. Kas būtiski – tur klasēs ir neliels bērnu skaits. Protams, ir skaidrs, ka vecākiem ir grūti pieņemt, ka viņu bērns atšķiras no pārējiem, un par visām varītēm grib, lai viņš iet prestižā skolā. Kad izrādās, ka bērna sniegums nav tāds, kā vajadzētu, un viņam ir grūtības ar mācībām, tad sākas pārmetumi skolai un skolotājiem – lūk, tie nemāk strādāt. Dažkārt situācija eskalējas tiktāl, ka skolotājs, it īpaši gados jaunāks, kas nespēj pretnostāvēt vecāku spiedienam, aiziet no skolas. Un kurš tādā gadījumā ir ieguvējs? Vai gan nebūtu labāk, ja bērns jau sākotnēji būtu vidē, kas ir viņam piemērotāka, nevis, kā tas mēdz būt, mocītos lielā klasē, kur skolotājam nav laika viņam veltīt vajadzīgo laiku un uzmanību. 

Arī D. Bondare domā, ka speciālās skolas tiek nepelnīti noniecinātas, jo tās tiešām dara labu darbu, spējot atrast katram bērnam pieeju, jo tur strādā īpaši tam sagatavoti speciālisti. Vai, piemēram, autiskā spektra bērnam būs labāk lielā skolā, lielākā kolektīvā, lielākā troksnī? «Es nevaru nodrošināt viņam to, kas būtu nepieciešams, tāpēc ir vajadzīgas mazās skolas, tostarp speciālās, kur tas viss ir,» norāda D. Bondare.