Otrdiena, 21.05.2024 13:25
Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs
Trešdiena, 8. maijs, 2024 10:10

Ķeriet taimiņu aiz astes! Brišus, zem ledus vai no laivas... (1.daļa)

Autors: Gints Šīmanis
Ķeriet taimiņu aiz astes! Brišus, zem ledus vai no laivas... (1.daļa)
Pavasaros pa taimiņam ieskrien piekrastnieku tīklos, lai gan aukstās ziemās populārāka ir zemledus zveja līcī. Foto – Valdis Brauns
Trešdiena, 8. maijs, 2024 10:10

Ķeriet taimiņu aiz astes! Brišus, zem ledus vai no laivas... (1.daļa)

Autors: Gints Šīmanis

Ziemā, kad piekrastnieki iziet zemledus zvejā (Kuivižu pusē to sauc par zvejošanu ar liešiem), visi cer tīkliņos dabūt pa kādam taimiņam, jo kas gan var būt gardāks par pašmāju cēlzivi. Tai blakus nestāv lielveikalos nopērkamie norvēģu mākslīgi audzētie laši vai Āzijas pangasijas un tilapijas. Nav nekā labāka par ziemas vidū iegūtu taimiņu, kam garšas ziņā var līdzināties tikai Baltijas lasis, ko ikdienā pat ar uguni nesameklēsi. Dosimies garšas ceļojumā raudzīt pašmāju jūras veltes!

Ko mēs zinām par taimiņu?

Taimiņa ķermenis ir slaids, segts ar zvīņām, starp muguras un astes spuru tam ir neliela taukspura. Mugura zilgani pelēka, ķermeņa sāni un vēders sudrabaini balti ar melniem plankumiem virs un zem sānu līnijas. Taimiņš nekad nesasniedz tik lielus izmērus kā lasis, parasti tie ir 2–3 kilogramus smagi, lielākie eksemplāri, kas manīti Latvijas piekrastes ūdeņos, – ap 10 kilogramiem.

Taimiņi nārsto upēs no oktobra līdz decembrim. Galvenās nārsta vietas ir Salacas, Gaujas, Irbes, Ventas, Sakas un Bārtas baseinos. Atšķirībā no laša nārsto galvenokārt upju pietekās, arī Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā ietekošajās mazajās upēs – Svētupē, Vitrupē, Aģē un citviet. Nārstam izmanto upju straujteču posmus ar oļainu gultni. Ikrus ierok upes gultnē, kur tie atrodas līdz mazuļu izšķilšanās laikam. Tas notiek aprīlī, un pēc trim četrām nedēļām tie sāk aktīvi baroties. Vasaras beigās mazuļi sasniedz vien 6–9 centimetru garumu. Pēc ārējā izskata taimiņu mazuļi ir līdzīgi strauta foreļu mazuļiem – to ķermenis ir klāts ar melniem un oranžiem punktiņiem, taukspura iekrāsojusies oranža.

Pirmos divus gadus taimiņi pavada upēs. Tie dodas uz jūru otrajā vai trešajā gadā pēc izšķilšanās, kad izauguši jau 10–17 centimetrus gari. Pirms migrēšanas uz jūru mainās to ķermeņa krāsojums – tie kļūst sudrabbalti, krāsainie punkti uz ķermeņa gandrīz vairs nav saskatāmi, mazuļu ķermenis kļūst slaidāks.  Šo procesu, kad īsi pirms migrācijas mainās lašveidīgo zivju mazuļu ārējais izskats un uzvedība, ihtiologi sauc par  smoltifikāciju.

Jauno taimiņu migrācija uz jūru sākas aprīļa beigās, kad ūdens temperatūra upēs paaugstinās līdz 4–5oC, visintensīvākā migrācija ir maija pirmajā pusē, līdz maija beigās tā parasti jau ir beigusies. Taimiņi uzturas galvenokārt piekrastes ūdeņos, barojas ar zivīm – salakām, reņģēm, nigliņiem un vēžveidīgajiem. Latvijas upju taimiņi reti veic tālas migrācijas, 80% noķerto iezīmēto zivju ir no vietējās zvejas.

Taimiņi aug strauji – pēc jūrā pavadītā gada to svars sasniedz 1–2,5 kilogramus, pēc diviem gadiem tie sver jau 2,8– 4 kilogramus.

Viesu nama “Vējavas” saimnieks Jānis Klēviņš priecājas par bagātīgo lomu pie Svētupes ietekas Vidzemes jūrmalā.

Gribi taimiņu – draudzējies ar hidrotērpu!

Pavasaros piejūrā Salacgrīvas pusē nākas redzēt interesantus skatus – vīri iebriduši līdz pat padusēm ūdenī un cītīgi gaida lomu. Šie hidrotērpos ģērbtie zvejnieki ar tīkliņiem cenšas notvert kādu taimiņu, jo pavasaros tie uzturas piekrastes ūdeņos seklumā, pat 0,5–1 metra dziļumā. Taimiņu zveja brišus sākas tūlīt pēc ledus izkušanas, kurpretī ziemā tie labi ķeras zem ledus izliktajos tīklos. Kā folklorizējies skats Latvijas Televīzijas vēsturē ir raidījuma “Savai zemītei” veidotāju uzfilmēta aina – žurnāliste Daina Bruņiniece velk ragaviņas ar liešiem patālu selgā pa ledu, kamēr kuivižnieks Andris Skuja klāsta taimiņu zemledus zvejas nacionālās īpatnības. Un beigās abu loms ir vērā ņemams! Par laimi, smagās ragaviņas uz krastu tomēr apņēmies vilkt pats zvejnieks.

Jūlijā un augustā, kad piekrastes ūdeņu temperatūra paaugstinās līdz 18 grādiem, taimiņu nozveja parasti samazinās, tie uzturas tālāk no krasta. Tomēr galvenā taimiņu zvejas sezona ir vasaras beigās – septembrī, kad tie atkal uzturas piekrastē, pirms ieceļo upēs uz nārstu. Atmiņā palicis skats, ko, dokumentējot piekrastes zvejnieku dzīvi kopā ar fotomākslinieku Valdi Braunu, tvērām viesu mājas “Vējavas” laipno saimnieku ikdienas ritmos – Jānis Klēviņš piestāj pie Svētupes nēģu tača ar tikko upes grīvā gūtu taimiņu lomu. Lieki teikt, ka tovakar “Vējavās” smaržoja  pēc tikko grilēta taimiņa.

Lai arī kā – brišus, zem ledus, ar tīklu vai makšķeri –, taimiņi vienmēr bijuši zivjmīļu iekāres objekts. To lielākās nozvejas tradicionāli novērotas Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā ietekošo upju – Salacas, Gaujas, Daugavas un Ventas – grīvu rajonos. Ik gadu tiek nozvejots aptuveni 15–18 tonnu taimiņu. Zvejnieki, kas sadarbojas ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu “BIOR”, zivjaudzētavu vajadzībām oktobrī ķer taimiņu vaisliniekus. Taimiņu kāpurus un mazuļus no zivjaudzētavām izlaiž maija beigās un jūnija sākumā Ventā, Gaujā, Salacā un Daugavas baseina upēs, kā arī Lielajā un Mazajā Juglā.

(Nobeigums sekos.)