Piektdiena, 24.05.2024 20:41
Ilvija, Marlēna, Ziedone
Otrdiena, 24. oktobris, 2023 21:37

Krapes stāsti. Ūdensdzirnavas

Ogres Vēstures un mākslas muzeja direktore Ilze Zariņa
Krapes stāsti. Ūdensdzirnavas
Otrdiena, 24. oktobris, 2023 21:37

Krapes stāsti. Ūdensdzirnavas

Ogres Vēstures un mākslas muzeja direktore Ilze Zariņa

Šī gada 6. oktobrī, uzsākot muzeja plānotās ekspedīcijas uz Krapi, es devos ciemos pie Vinetas Grīnbergas, Krapes Ūdensdzirnavu saimnieces, – lai šo pagastu izzinātu, iegūtu vēstures liecības un, iespējams, ar laiku papildinātu Ogres muzeja krājumu ar jaunu, vērtīgu informāciju par Krapes vēsturi.

Dzirnavās gluži kā muzejā

Krapes ūdensdzirnavas 20.gs. 50-tie gadi

Ir patīkama rudens diena, un Vineta basām kājām sagaida mani pie Ūdensdzirnavu mājas durvīm, ieved iekšā plašajā dzirnavu mājā un aicina uz savu goda istabu, kur izskatās gandrīz kā muzejā. Izrādās, ka Vineta šeit strādā ar augiem visdažādākajos veidos, gatavo dažādus augu produktus, galvenokārt, ārstniecības augu eliksīrus. Vineta vada arī dažādas nodarbības – sveču liešanu ar augiem, ziepīšu gatavošanu ar augiem un citas radošās lietiņas ar augiem. Vasarās Vineta dodas pļavās, vāc ārstniecības augus, stāsta un vada nodarbības, arī bērniem. Bet es neesmu braukusi uz Krapi, lai lietu sveces vai gatavotu eliksīrus, mans nodoms ir citāds – mani interesē Krapes vēsture. Un Vineta ir tieši tas cilvēks, kas man var palīdzēt.

Uzņēmīgais latvietis Roberts Kārkliņš

Vineta stāsta: “Esmu pētījusi ūdensdzirnavu vēsturi. Dzirnavas bija viena no Krapes muižas būtiskajām sastāvdaļām, un šī ēka ir ar aptuveni 200 gadu senu vēsturi. Muižas laikā dzirnavās divās paaudzēs saimniekoja baltvācieši – Hardell. To pēcnācēji – dēli – tapa par melderiem, un Hardeļi kā melderi piekopuši savu amatu daudzviet Latvijā. Lēdmanē Hardeļiem piederējušas veselas divas dzirnavas. 20. gadsimta sākumā Krapes dzirnavās ienāca Nītaures melderis Roberts Kārkliņš, dzimis madlienietis. Viņš saimniekoja ļoti ilgi un bija slavens sava amata pratējs, tam laikam ļoti uzņēmīgs, radošs, zinātkārs cilvēks. Nosargājis dzirnavas grūtos kara laikos. Piemēram, fakts, ka Roberts paņēma bankā aizdevumu un izpirka dzirnavas no diviem karavīriem, kuriem tās 1924. gadā tikušas piešķirtas par piedalīšanos brīvības cīņās, liecina par milzu uzņēmību.

Miera laikos Kārkliņš centies ievest jauninājumus, piemēram, ūdensdzirnavas bija pirmā vieta Krapē, kur parādījās elektrība. Visā Krapē elektrība tika ievilkta 1939. gadā, bet Kārkliņam dzirnavās lampiņas mirgojušas krietni pirms tam. Krapes bērniem gaismiņas izraisījušas izbrīnu: kas tajās dzirnavās tā spīd?! Jo visiem apkārtnē bijušas tikai petrolejas lampas.

Kārkliņam bijusi ideja Krapē ieviest vilnas apstrādi, ko viņš bija mācījies pirms meldera amata. Līdztekus meldera darbam viņš izveidoja Krapē gateri. Par Kārkliņu dzimtu esmu savākusi daudz materiālu, fotogrāfijas, un tas arī ir viens mans darbiņš, kas būtu jāpabeidz.”

Vēlāk kolhozu laikā dzirnavas tika krietni paputinātas: dzirnavu iekārtas tika iznestas ārā un ēkās tika ierīkots rūpnīcas palīgcehs.

Man, skatoties uz skaistajām un gaumīgi iekārtotajām telpām, atliek vien iedomāties, kāds darbs šeit ir ticis ieguldīts, lai dzirnavas atkal atgūtu sakoptu skatu.

Nacionāli noskaņotais skolotājs Rūdolfs Medulājs

Vineta Grīnberga turpina savu stāstu par Krapes ievērojamām personībām, un viena no tām, par kuru savāktie materiāli ir ietverti tikko kā izdotajā grāmatā, ir skolotājs Rūdolfs Medulājs (1905 – 1957):

“Es pētu dzimtas, kurām uzvārds ir dots Krapes muižā. Veicot šos pētījumus, runāju ar veciem cilvēkiem, un  daudzi no viņiem, aprakstot pagātni, ar sajūsmu atcerējās savus skolotājus, visbiežāk tika izcelts skolotāja Rūdolfa Medulāja vārds. 20. gadsimta piecdesmitajos gados viņš Krapes skolā nostrādāja tikai 3 gadus, bet palicis saviem skolēniem gaišā atmiņā. Medulājs, neparasti tam laikam, bija vērsts uz bērnu vispusīgu attīstību, pilnveidošanu. Beidzis Jelgavas Skolotāju institūtu, viņš varēja pasniegt pamatskolā jebkuru priekšmetu – mūziku, gleznošanu, darbmācību, latviešu valodu, matemātiku. Medulājs bija mazliet gan publicists, gan dzejnieks, gan gleznotājs, gan galdnieks, gan teātra aktieris un režisors.

Fakts no Medulāja biogrāfijas: Birzgalē, 1947. gadā, iestudējot un izrādot ar skolas bērniem teātra izrādi, iegūtā naudiņa ieguldīta Birzgales baznīcas jumta atjaunošanā, kas pēckara gadiem bijis kaut kas nedzirdēts.

Rūdolfs Medulājs 20.gs. 30-tie gadi

Es zinu, diena nāks, kad

Tumsa grandot šķelsies

Un tauta atkal reizi tad jaunai

Dzīvei celsies.

Sēs arājs sēklu laukā, pār

Virpu strādnieks līks;

Kas darbu mīl un zemi, tā

Tauta neiznīks. (R. Medulājs)

Viņa personību raksturojoša īpašība bija pārliecība. Medulājs bija ļoti nacionāli noskaņots cilvēks, neatkāpās no saviem uzskatiem, un pēckara padomju laiki viņam bija grūts pārbaudījums. Medulājs nebija sistēmas cilvēks, tāpēc viņš tika mētāts no vienas skolas uz otru.

Kara laikā gadu bijis filtrācijas nometnē Karēlijā, kur par mata tiesu izdzīvojis, pēcāk atgriezies Latvijā. Ogres novadā Medulājs strādājis Birzgales, Krapes un Lēdmanes skolās. Būdams Karēlijā, rakstījis dzeju un vēstules, kuras man bija gods izlasīt. Izlasot šīs vēstules, pierakstot veco ļaužu stāstīto, pamazām vācot liecības, izveidojās iespēja apkopot iegūto materiālus un izdot grāmatu.

Šobrīd izdevums, veltīts Rūdolfam Medulājam, ir gatavs un gaida savus lasītājus. 3. novembrī plkst. 15.30 Krapes bibliotēkā būs grāmatas atvēršanas svētki – visi laipni gaidīti!”

Jūs variet mani pātagot un

Dzelzs važās slēgt,

Par vergu zemāk pazemot un

Mūsos liesmām degt.

Bet manu garu nepieveikt, ne

Jums, nedz jūsu kalpiem.

Es nākšu sākto darbu beigt!

Kad mana stunda sitīs. (13.03.52. R.Medulājs)

Vineta spriež:

“Katra pārmaiņu laikos dzīvojušā cilvēka dzīve ir grāmatas vērta. Tas pats Medulājs bijis kluss, pieticīgs, bet vienlaikus gudrs un dziļš cilvēks, kurš centās darīt visu, lai varētu iedot skolas bērniem pēc iespējas vairāk. Viņš viens pats veda bērnus ekskursijās, vairākas klases uz nedēļu prom no mājām. Tajos laikos – 50-tajos gados – tā bija unikāla uzņēmība. Ekskursijas notikušas uz Piebalgas pusi, Koknesi, uz jūru. Medulājs veda savus skolēnus uz vietām, kur dzimušas personības, piemēram, Kaudzīšu mājām, lai gan tai laikā tur pat muzeja nebija.

Medulājs mācīja bērniem atšķirt graudus no pelavām, meklēt un ieraudzīt dzīvē vērtīgo. Visi Medulāja skolēni, kas pieminēti manā grāmatiņā, ir aprakstījuši šīs skaistās ekskursijas. Jo pēckara laika bērniem tas bija milzīgs piedzīvojums – ar lielo rupjmaizes kukuli uz muguras doties pasaulē. Tajā laikā neviens par ēšanu neesot domājis. Dzēra, ko iedeva – sastapto saimnieku piedāvāto pienu vai ūdeni –, gulēja šķūņaugšā vai siena gubās. Bērniem galvenais prieks bija redzēt, piedalīties un būt.

Medulājs ir bijis bērniem kā paraugs, kas ne no kā nebaidījās. Īpaša personība Latvijā un Ogres novadā, kas visos laikos ļoti augstu ir vērtējis latviskumu un patriotismu, un uzturējis to.”

Iecere pētīt senvietu un dižkoku stāvokli

Uz manu jautājumu, kas būtu tie virzieni Krapes pagastā, ko Ogres Vēstures un mākslas muzejam būtu lietderīgi papētīt, Vineta atbild: “Krapē man ir zināmas vairākas entuziastes vēsturnieces, kurām ir pētījumi, – viņas varētu pastāstīt muzejam daudz interesanta. Personīgi mani interesē laiks līdz 20. gadsimtam, taču meklējumi arhīvā prasa laiku un līdzekļus, ko šobrīd nevaru atļauties. Laiks ir mūsu lielākā bagātība. Mana interese ir papētīt baltvācu dzimtu, kas saimniekoja ūdensdzirnavās 19. gadsimtā – barona Fītinghofa Šēla valdīšanas laikā. Vēlos noskaidrot, kāda saikne bija starp viņu un melderi Hardeli, jo barons bijis klātesošs Hardeļa bērnu kristībās. Par Krapes dzirnavu pēdējo saimnieku melderi Robertu Kārkliņu, manuprāt, esmu izpētījusi visu iespējamo, atliek vien sakopot.

Par Krapes senvietām pēdējie dati ir no 1995. gada, man iecere apsekot šo senvietu pašreizējo stāvokli, un te bez palīgiem neiztikt. Arī dižkoku apzināšana Krapes pagastā, manuprāt, ir gana svarīga. Daudzi no datu bāzē norādītajiem dižkokiem dabā vairs nav sastopami; ir nākuši klāt jauni, kas būtu jāreģistrē.

Pazūd, ja netiek apkopots grāmatā

Vācot materiālus par Krapi, gribu izteikt savu skumjo un retorisko jautājumu: kur paliek tie materiāli, kas tiek vākti no vēsturniekiem un entuziastiem? Krapes iedzīvotājs Jānis Līcis savā grāmatā 1990. gadā raksta: “Esmu pēdējos gados uzrakstījis un Latvijas Kultūras fonda cilvēku arhīvam nodevis diezgan daudzus stāstījumus par Krapes pagastā dzīvojošiem manu vecāku radiniekiem un man pazīstamo lauku māju likteņiem.” Apzinot arhīvu, diemžēl nevaru atrast Jāņa Līča nodotos materiālus. Otrs fakts: zinu, ka Krapes pagastā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados ir vākts folkloras materiāls. Varu minēt uzvārdu Spriņģis, kas pierakstījis tautas dziesmas, teikas un veicis folkloras pētījumus Krapē. Es arhīvos tos neatrodu. Kur tas viss paliek?! Tiklīdz tas netiek apkopots grāmatā un tiek nodots kā vienkāršs materiāls, tas pazūd! Tāpat arī Krapes skolotāja T. Zariņa vākums vēl joprojām ir meklēšanā.”

Mūsu sarunas noslēgumā Vineta Grīnberga Ogres Vēstures un mākslas muzejam kā dāvinājumu pasniedz apkopoto atmiņu vākumu par Rūdolfu Medulāju – par cilvēku un viņa dzīvi, kas ir ne vienas vien grāmatas, filmas un teātra izrādes vērta un ir mūsu Ogres novada leģenda.

Meļņikovu dzimtas liecības

Mans nākamais ceļa mērķis ir Krapes bibliotēka. Tur tiekos ar tās vadītāju Mariju Kusiņu, kura man ir apsolījusi parādīt Krapes pagasta Meļņikovu dzimtas liecības. Marija ieved mani bibliotēkas telpā, apsēdina pie galda un ienes telpā skaistu, palielu koka kasti, kur iekšā glabājas nezināmi brīnumi, un noliek to uz galda. Redzu, ka Marija ir satraukta. Viņa piebilst, ka lasījusi dokumentus un gatavojusies tikties, bet satraukums vienalga ir liels.

Kastei, domājams, ir vismaz 100 gadu un tā raksturīga laikam, kad dokumentus glabāja kā svētumu, lai tie nepazūd, nesasmērējas un laika zobs neliek par sevi manīt. Atveram to, un tā ir kā sava laika liecību brīnumu lāde.

Meļņikovu dzimtas lāde. Foto: M. Kusiņa

Sākam cilāt vairāk kā 100 gadus vecas fotogrāfijas, dokumentus.Tur ir vēstules, kas atvestas no Sibīrijas, tur ir čekas dokuments – izziņa, kas liecina par notiesājošu spriedumu. Papīrs ir oriģināls, redzams, ka nēsāts krūšu kabatiņā, salocīts, paņemot rokā, liekas, ka izirs – tik daudz pieredzējis, bet teksts ir saprotams – atzīt cilvēku par dzimtenes nodevēju un izsūtīt uz 25 gadiem. Protams, ka, boksterējot pusdzisušo, ar tinti rakstīto tekstu krievu valodā, emocijas spēlē savu lomu un skudriņas skrien, jo arī manam tēvam un vectēvam bija līdzīgi papīri… Šajā brīdī saprotu, ka ar manām jurista zināšanām ir par maz, lai novērtētu kastē esošo liecību vēsturisko vērtību un nozīmi. Saprotu, ka tas ir kaut kas ļoti vērtīgs muzejam, bet arī saudzējams un atverams speciālos apstākļos. Saprotu, ka esmu ielikusi kāju durvīs, atradusi vielu pētījumam, bet tālāk tas nav mans darbs. Lūdzu Mariju aizvērt kasti un glabāt līdz brīdim, kad muzejs būs gatavs pieņemt Meļņikovu dzimtas liecības. Tas būs Ogres Vēstures un mākslas muzeja nākamais solis – krājuma glabātājam pieņemt un vēsturniekiem izpētīt šīs liecības. Lai aprakstītu, novērtētu un darītu pieejamu sabiedrībai.

AICINĀJUMS PALĪDZĒT NOVADA VĒSTURES IZPĒTĒ

Darbs Krapes novada vēstures izpētē, personību un notikumu liecību vākšanā turpinās.

Cienījamie iedzīvotāji! Ja jums Ogres novadā ir zināmi interesanti vēstures fakti, liecības (vēstules, foto) vai priekšmeti, kam, jūsuprāt, ir vēsturiska vai kultūras mantojuma vērtība, lūdzu, informējiet par tiem muzeju. Mūsu e-pasts: .