«Tur nebija variantu! Tikai viens jautājums, cik lielām asinīm... Mums jau ļoti, ļoti palīdzēja britu karaflote. Mans vectēvs bija kaujā pie Liepājas pret bermontiešiem. 1919. gada 14. novembris – lielā uzvara. Mūsu jaunajai armijai tolaik bija viena milzīga problēma. Mums gandrīz nebija artilērijas. Ar šautenēm un ložmetējiem karu neuzvarēsi. Kaut ko nedaudz iedeva angļi, kaut ko no aizejošajiem vāciešiem iemainījām, bet to lielgabalu mums bija maz. Un tad pie Liepājas tas pierādījās, ka mūsu kājnieku varonība kopā ar britu lielgabaliem bermontiešus samala. Tam bija jānotiek, Antantei pēc loģikas vajadzēja palīdzēt, jo tādu surogātu kā Bermonta armiju viņi te Eiropā nevarēja atstāt. Ar viņu bija jātiek galā.»
Un latvieši, sabiedrotajiem palīdzot, tika galā. 

Jānis Hartmanis ir sarakstījis vairākas grāmatas par strēlniekiem. Latvijas un krievijas arhīvos viņš ir pētījis ziņas par mūsu neatkarības cīņām. Pāršķirstījis vecās avīzes, kurās publicēti paziņojumi par kritušajiem, un izveidojis publiski pieejamu strēlnieku datubāzi www.latviesustrelniekusaraksts.lv. Taujāju, vai mūsdienās vispār ir iespējams vēl ko izpētīt un pateikt par strēlniekiem, par Bermontiādi. Un kāpēc ir būtiski pētīt tās kaujas, kāpēc jārunā par mūsu Lāčplēšiem?

Jānis Hartmanis atbild –pats galvenais, lai visi saprastu, gan vecie, gan jaunie cilvēki, ka Latvijas valsti mums neviens nedāvināja: «Mūsu karavīri lēja asinis un cīnījās. Strēlnieku cīņas krievu armijas sastāvā bija pirmais pakāpiens, solis uz brīvu Latviju. Jo pēc tam vecie strēlnieki principā izveidoja Latvijas armiju, kas izcīnīja mūsu zemi. Pamatā visi virsnieki, īpaši pulku un bataljonu komandieri, bija no veco strēlnieku vienībām. Ja skatāmies zemāk, tad starp kaprāļiem un seržantiem vairāk nekā puse bija no strēlniekiem. Un tas ir pats, pats galvenais, jo karavīri izcīnīja Latviju. Tagad mums bija vienkārši – bija dziesmotā revolūcija, karogi, un starptautiskā situācija bija tāda. Bet toreiz pēc mūsu zemes Latvijas, kad sabruka tās četras impērijas, bija ļoti daudz tīkotāju. Kaut vai tas pats Bermonts. Viņi gribēja šeit Vācijas pavalsti izveidot, bet mūsējie to nepieļāva. Izcīnīja savu valsti.» 

Stājieties Zemessardzē!

Mūsu saruna ar Jāni Hartmani notiek Ogrē, Brīvības ceļa muzejā, telpā, kas veltīta Zemessardzes Ogres 54. bataljona vēsturei. Pie sienas fotogrāfijas vēsturiskā secībā. Pats sākums. Pirmie zemessargi 90. gadu sākumā – jauni puiši un vīri sirmām galvām. Tālāk jau bataljona rotas specializējas – mēs redzam atmīnētājus, sapierus, ledus spridzināšanu Daugavā. Tradīciju kopšana – zvērests Nāves salā. Ziemas izdzīvošanas kurss. Tālāk jau mūsdienas – militārā tehnika. 

Un līdzās fotogrāfijām virs stenda ar zemessarga formas tērpu un bataljona simboliku redzams uzsaukums, kas 1991. gada augusta beigās tūlīt pēc augusta puča tika izkārts pie Ogres pilsētas valdes ēkas: «VĪRI! Ja esat par Latvijas neatkarību, STĀJIETIES ZEMESSARDZĒ!» 

Un iestājās 400 cilvēku – daudzi bija sabiedrībā labi pazīstami – arī rajona un pilsētas padomes deputāti, kā Jānis Hartmanis. 

Bataljona vadību Hartmanim uzticēja, jo kā deputāts viņš jau bijis iekšā visā tajā burbuļojošajā atmodas procesā, bet puča dienās devies uz pārrunām ar rajonā lielākās padomju armijas daļas vadību, un tās bija sekmīgas. «Pēdējā augusta puča dienā Ogres rajona vadība man un Ērikam Delperam lika braukt uz Lielvārdi, kur atradās PSRS Gaisa karaspēka divīzijas štābs un viens pulks. Spēks un jauda! Tai divīzijai vēl bija pakļauts viens pulks Šauļos un viens Locikos pie Daugavpils. Mums bija jānoskaidro, kāda viņiem nostāja, ko domā. Saruna bija ļoti veiksmīga, jo divīzijas komandieris pateica, ka viņi pilnībā norobežojas un Rīgas omonam munīciju nedos. 

Toreiz un tagad

Vai ir saskatāmas kādas līdzības ar Latvijas valsts sākumu – Bermontiādes laiku un 1991. gadu, kad tika likti pamati Zemessardzei – jaunajai Latvijas armijai?

Jānis Hartmanis skaidro, ka līdzība ir tajā pamatidejā, jo jebkurai valstij ir nepieciešami šie varas atribūti – tiesas, cietumi, nu un arī bruņotie spēki:  «Ja valstij nav bruņoto spēku, tad tā nav valsts. Tas ir kā līdzībā: ja saimniekam ir švaks, nebarots suns, tad naktī atnāk bandīts un viensētu izlaupu. Bet, ja suni baro, viņš ir spēcīgs, un, kad nāk tas zaglis, suns viņu sakož, un zaglis aizbēg. Tā es dažreiz skaidroju cilvēkiem, kuri nīgrojas, kāpēc mums ir tik liels militārais budžets. Nu labi, dzīvosim tā paplatāk, armijai neko nedosim – nu tad arī te atnāks kādi gudrinieki un mūs paņems.» 

Protams, deviņdesmito sākumā tas suns bija ļoti izkāmējis, un tīrais brīnums, kā Latvija spēja noturēties pret agonizējošo padomju pārspēku. No šāda viedokļa raugoties, nevardarbīgā pretošanās bija vienīgā pareizā izvēle:  «Padomju armijai te bija milzīgi spēki! Bet mums – nu kāds mums tur militārais potenciāls... pilnīgi nekāds. Viņi pa dažām dienām visus noliktu pie sienas un konclāģeros sabāztu!» spriež Jānis Hartmanis. Un fakts, kas vēstures grāmatās nav izlasāms – Vidzemes reģionā koncentrācijas nometne jaunās Latvijas līderiem un cīnītājiem jau bija sagatavota – Liepas pagastā, Cēsu rajonā, kur iepriekš bija noliktavas ķīmiskajam karaspēkam un tehnika stāvēja. Karavīri tās apsardzei bija atvesti no Austrumvācijas. «Es pats esmu redzējis to dokumentu un arī, kāda tā nometne izskatījās. Bija dzeloņdrātis savilktas. Ja augusta pučs tiktu vinnēts, Tautas frontes līderi un aktīvisti tur tiktu ieslodzīti, pratināti, spīdzināti. Visu Vectirāna bataljonu bija paredzēts nošaut. Vectirānu gribēja arestēt jau puča sākumā, bet dienu iepriekš viņu pabrīdināja viens padomju armijas pulkvedis, kas viņam kaimiņos Jelgavā dzīvoja, – Juri, tinies! Tu esi iekšā tai teletaipa lentē! Tur viss notiktu riktīgi pa skarbo. Tas ir fakts. To jau arī Rubiks savā uzrunā pateica – nekādi joki nebūs.»

Griba un naids

Nekādi joki nebija. Pučs izgāzās. Un finālā Rubiks bija tas, kurš sēdās tiesas solā un devās cietumā. Bet zemessargiem atjaunotās Latvijas valsts nosargāšanā bija nozīmīga loma. «Tā tolaik bija milzīga griba. Valsts atjaunojās, un večiem tas spēks bija iekšā, naids pret padomju laikiem, pret pārkrievošanas politiku – tas viss bija uzkrājies. Protams, kārtīgi, stingri patrioti, kam bija zināma militāra pieredze, viņi nāca uz Zemessardzi. Likums tika pieņemts augusta beigās, tūlīt pēc puča. Regulārie spēki un ministrija sāka organizēties tikai februārī, kad Tālavs Jundzis, bijušais Ogres deputāts, tika ielikts par ministru. Mēs arī pirmie sākām zaļo robežu sargāt, ko tagad visi jau ir aizmirsuši.» 

Jebkurā karā uzvar tas, kurš kontrolē teritoriju. Tā tas bija toreiz, un tā ir arī tagad – Zemessardzes spēks ir vietējie cilvēki, kas pazīst savu zemi, savas pilsētas, novadus un pagastus. Taču, kā uzsver Jānis Hartmanis, salīdzināt mūsu pašreizējo militāro potenciālu ar 90. gadu sākumu ir neiespējami. Un runa nav tikai par armijas kaujas spējām, kas šodien ir būtiski augušas. Latvija ir NATO sastāvdaļa – un tā ir tā svarīgākā atšķirība. Daudzi cilvēki joprojām domā 90. gadu kategorijās, taču situācija ir pilnīgi cita. Mēs esam NATO, un mūsu teritorija ir NATO teritorija. Milzīgs drošības ieguvums ir arī Zviedrijas un Somijas iestāšanās, nosedzot Baltijas jūru. «Ja paskatāmies uz profesionālo karavīru skaitu, šeit sabiedroto spēku ir pat vairāk nekā mūsējo. Un viņi ļoti labi saprot: ja krievs ienāks šeit, tad viņa nākamais solis būs tālāk pie viņiem. Tas ļauj domāt, ka tuvākajos gados krievi ar parastām tipveida metodēm pie mums nelīdīs,» prognozē Jānis Hartmanis. 

Sarunas gaitā pieskaramies vēl daudziem militārās vēstures aspektiem, kur saskatāmas tuvākas vai tālākas līdzības ar mūsdienām. Piemēram, daudzi ukraiņu karavīri, kuru sievas devušās bēgļu gaitās, tur izveidojot jaunas ģimenes, jūtas pamesti un nodoti. Un tāpat noticis Latvijas Brīvības cīņu laikā, kad daži desmiti latviešu sievu aizmuka ar bermontiešiem. Bet pēc latviešu uzvaras, kad vecie ķeizara zaldāti devās uz savu fāterlandi, tās kļuva par viņu cilvēciskajām traģēdijām. 

Parunājam arī par trakajiem deviņdesmitajiem, kad Zemessardze bija galvenais spēks cīņā ar noziedzniekiem un čečenu mafiju. Teju katra bataljona arhīvā ir stāsti par sašņorētiem bandītiem un pārmācītiem jumtotājiem. Un arī smagiem pārpratumiem. Bet tas lai paliek citai reizei. 

Šodien ir Lāčplēša diena. Šodien godinām savus Lāčplēšus. Vīrus, kuri nosargāja mūsu jaunradīto Latvijas valsti. Kā mums tas izdevās? Kādi pārdabiski spēki mums stāvēja blakus? Un kas bija mūsu drosmes avots?

Atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis spriež:  «Es negribu apgalvot, ka mūsu tauta būtu nenormāli pārāka par citām. Mēs neesam pārcilvēki. Tikai ir tāda lieta – kad tu cīnies savā zemē, par savu ģimeni, par savu tautu, un uz savas zemes tu esi, tas tev dod to spēku. Un to mēs no vēstures zinām – kad latvieši ir kaut kur citur svešumā cīnījušies, kā tad mums tur ir gājis – ne īpaši. Bet pie sevis, savā zemē, mēs zinām, par ko cīnāmies. Un tad mūsos parādās tas varoņu gars. Tas, ko Aleksandrs Čaks apraksta savā dzejā.»