Par reformācijas būtību, Lutera garīgajiem meklējumiem, ticības taisnību un Dieva žēlastības nozīmi mūsdienu cilvēka dzīvē «Virtuves sarunās» tikās teoloģijas doktors Voldemārs Lauciņš un Jānis Diekonts, kurš savulaik Latvijā pārstāvēja organizāciju «Luterāņi dzīvībai». Sarunu vada Eva Lūse, laikraksta «Rīgas Apriņķa Avīze» galvenā redaktore.

Reformācija aizsākās ar jautājumu par cilvēka pestīšanu

Eva: Katru gadu 31. oktobrī atceramies notikumu, kas aizsākās 1517. gadā, kad Mārtiņš Luters publiskoja savas 95 tēzes, aicinot uz teoloģisku diskusiju. Par reformācijas ietekmi uz Eiropas vēsturi, kultūru un grāmatniecību ir runāts ļoti daudz, taču šoreiz gribētos pievērsties pašai ticības atjaunošanas būtībai. Kādēļ pēc vairāk nekā pieciem gadsimtiem mēs joprojām atgriežamies pie šī notikuma? Kas reformācijā ir tik nozīmīgs kristieša ticības dzīvē?

Voldemārs: Manuprāt, viens no būtiskākajiem jautājumiem ir tas, kā viduslaiku kristietībā tika saprasta pestīšana. Toreiz bija izveidojusies sistēma, kad cilvēks ar saviem darbiem un nopelniem centās iegūt Dieva labvēlību. Varētu pat teikt – cilvēki mēģināja pestīšanu nopirkt vai iemainīt pret kaut ko, ko viņi paši spēj izdarīt.

Mārtiņš Luters savu ticības dzīvi uztvēra ārkārtīgi nopietni. Viņš patiesi vēlējās būt labs kristietis un izpildīt visu, ko no viņa prasīja. Taču, jo vairāk viņš centās, jo skaidrāk saprata, ka ar saviem spēkiem nespēj sasniegt to taisnību, kas nepieciešama Dieva priekšā.

Viņa lielais atklājums bija sapratne, ka pestīšanu nevar nopirkt – ne par naudu, ne ar labajiem darbiem vai īpašiem reliģiskiem sasniegumiem. Kristietības būtība ir pavisam cita – nevis cilvēks samaksā par savu pestīšanu, bet Kristus ir samaksājis par viņu.

Tā ir milzīga atšķirība.

Eva: Luters pats piedzīvoja ļoti smagu iekšēju cīņu. Viņš centās dzīvot pēc visiem Baznīcas noteikumiem, tomēr nespēja iegūt mieru. Kā viņš nonāca līdz atziņai, kas pilnībā mainīja viņa izpratni par Dievu?

Jānis: Man šķiet, ka sākotnēji tas Luteram nebija tik daudz jautājums par to, vai pestīšanu vispār iespējams nopelnīt. Viņu mocīja apziņa, ka tieši viņš pats to nespēj.

Luters darīja visu, ko Baznīca no viņa prasīja. Viņš devās pie biktstēva, sūdzēja grēkus, centās ievērot noteikumus un dzīvot nevainojami. Tomēr viņa sirdsapziņa nespēja rast mieru.

Viņš ļoti nopietni uztvēra Dieva prasības. Ja cilvēks pret sevi ir godīgs, viņš agrāk vai vēlāk saprot, ka nespēj tās pilnībā izpildīt. Var, protams, pazemināt prasību latiņu vai sākt sevi mānīt, izliekoties, ka viss ir kārtībā. Taču Luters to nespēja.

Un tad, studējot Svētos Rakstus, viņš nonāca pie apustuļa Pāvila vārdiem: «No ticības taisnais dzīvos.» (Rom. 1;17)

Sākotnēji arī šie vārdi viņam šķita vēl viena prasība – vēl kaut kas, kas cilvēkam būtu jāizpilda. Taču pamazām viņš saprata, ka šeit nav runa par vēl vienu cilvēka sasniegumu. Tā ir Kristus taisnība, kas cilvēkam tiek dāvāta.

Luteram vairs nebija pašam jānodrošina sava taisnība Dieva priekšā. To viņa vietā bija paveicis Kristus. Šī atziņa izmainīja visu.

«Nevis tu pats, bet Kristus ir samaksājis par tevi»

Eva: Vai varētu teikt, ka Lutera personīgā pieredze zināmā mērā atspoguļo arī katra kristieša ticības ceļu? Cilvēks sākumā cenšas ar saviem spēkiem būt labs un taisns, bet vēlāk atklāj, ka viņam ir nepieciešama Dieva žēlastība, ka viņš pats nevar ar savu taisnību stāvēt Dieva priekšā?

Jānis: Jā, un svarīgi ir saprast, ka šis ceļš nav kaut kas tāds, ko cilvēks vienreiz iziet un pēc tam var sacīt: tagad viss ir kārtībā, esmu visu sapratis.

Luters uzsvēra, ka kristietim katru dienu jāatgriežas pie grēku nožēlas, pie savas kristības un pie Dieva apsolījuma.

Mēs atkal un atkal mēģinām paļauties uz savu taisnību. Atkal sākam domāt, ka varam kaut ko nopelnīt vai sasniegt paši. Tāpēc mums arvien no jauna jāatgriežas pie Evaņģēlija.

Kristus ir izdarījis to, ko cilvēks pats nespēj izdarīt.

Eva: Atceros kādu sarunu pirms daudziem gadiem, kurā izskanēja doma, ka luterisms ir visgrūtākā ticība. Tieši tāpēc, ka cilvēkam ir ārkārtīgi grūti pieņemt – viņš pats neko nevar samaksāt par savu pestīšanu, jo kāds cits jau ir samaksājis viņa vietā. Vai jūs tam piekrītat?

Voldemārs: Man šķiet, ka tas ļoti labi raksturo cilvēka dabu. Mums patīk lietas, kuras varam izmērīt, saskaitīt un novērtēt. Cik labu darbu esam izdarījuši? Cik daudz esam lūguši? Cik pareizi esam dzīvojuši? Ja visās šajās lietās varam sev pievilkt ķeksīti, tas viss var radīt iespaidu, ka esam labi kristieši.

Taču pat ar labām un svētīgām lietām var aiziet nepareizā virzienā. Piemēram, palīdzēt tuvākajam ir ļoti labi. Bet, ja cilvēks domā, ka ar šo darbu var nopelnīt mūžīgo dzīvību, viņš ir pārpratis Evaņģēliju. Un labais darbs var kļūt par viņa elku un klupšanas akmeni.

Ir jāsaprot, ka grēcīgais cilvēks nekad, nekad nevar redzēt Dievu, ja tā varētu teikt, sejā. Viņš nevar redzēt Dievu tādu, kāds viņš ir patiesībā. Un tam ir vismaz divi iemesli. Pirmais ir tas, ka mēs esam cilvēki, bet Viņš ir Dievs, otrkārt, mēs esam grēcinieki, un tas varbūt ir vēl briesmīgāk un mūs vēl vairāk no Dieva attālinoši. Tas, ko mēģina darīt luterisms, ir nošķirt nepamatoto no pamatotā un pie tā pamatotā turēties, un tas tad ir tas visgrūtākais. 

Lai to labāk ilustrētu, izmantošu paša Lutera, kurš bieži lietoja spilgtus salīdzinājumus, teiktos vārdus par piedzērušos zemnieku, kurš mēģina noturēties zirga mugurā, bet nepārtraukti krīt no tā nost. Arī kristietis savā ticības dzīvē ir šāds zemnieks, kas mēģina noturēties uz zirga, bet atkal un atkal zaudē līdzsvaru.

Mēs vēlamies pieķerties kaut kam redzamam un taustāmam. Bet ticība nozīmē paļauties uz Dieva apsolījumu, pieķerties šobrīd vēl neredzamajam.

Jānis: Turklāt šī paļaušanās cilvēkam patiešām nav vienkārša. Viņš grib pats kaut ko kontrolēt, pats pieņemt izšķirošo lēmumu un pats nodrošināt savu pestīšanu.

Es domāju, ka turēšanās pie Rakstiem ir tas, kas rada visus tos paradoksus, ar kuriem nabaga luterānim ir jādzīvo. Sākot jau no jautājuma par brīvo gribu, kas varētu būt pirmais klupšanas akmens tavā ticības ceļā. Izpratne, kas pamatota Rakstos, ka tev tādas nav, ka tev to burtiski atņem. Tev ir kā kailam jāstāv Dieva priekšā un jāpaļaujas tikai uz Viņa žēlastību. Tu nevari pat piesegties ar to, ka tu esi Viņu izvēlējies. Un, turoties pie Rakstiem, tev tiek atņemti visi ieroči pestīšanas iegūšanai. Tu esi atkarīgs tikai no tā, ka Viņš tevi apžēlo, un tas ir ārpus tevis, tu to nevari kontrolēt. Tas ir ļoti grūti pārvarams brīdis.

Turēšanās pie Kristus, pie viņa vārda, pie augšāmcelšanās padara to ceļu ļoti šauru, un nabaga luterānis pa to naža asmeni iet, turoties pie Rakstiem, kas atkal un atkal, runājot par pestīšanu, atklāj, ka viss balstās Dieva žēlastībā.

Cilvēkam ir grūti pieņemt, ka viņa glābšana nav viņa paša rokās. Ka viņš nevar nākt Dieva priekšā ar saviem nopelniem un ka viņam ir jāpaļaujas tikai uz Kristu.

Vai ticības taisnība sākās ar Mārtiņu Luteru?

Eva: Runājot par reformāciju, dažkārt var rasties iespaids, ka tieši Luters pirmais atklāja mācību par taisnošanu ticībā. Vai tā tiešām bija?

Jānis: Nē, tas būtu pārpratums. Ticības taisnība pastāvēja arī pirms reformācijas. Tā ir atrodama Svētajos Rakstos, un Baznīca no tās ir dzīvojusi visos laikos.

Taču vēstures gaitā šī patiesība bija kļuvusi aizsegta ar daudzām citām lietām. Tā vairs nebija pietiekami skaidri sadzirdama.

Luters to neizdomāja no jauna. Studējot Svētos Rakstus, viņš no jauna ieraudzīja to, kas tur jau bija.

Un tieši tas ir reformācijas lielais ieguvums – Evaņģēlijs atkal tika celts gaismā.

Voldemārs: Es piebilstu, ka reformācija nebija tikai viena cilvēka personīgs pārdzīvojums. Luters nebija vienīgais, kuru nodarbināja jautājumi par pestīšanu, grēku piedošanu un sirdsapziņas mieru. Šie jautājumi bija aktuāli arī daudziem citiem garīdzniekiem un kristiešiem. Tāpēc, kad 1517. gadā Luters nāca klajā ar savām 95 tēzēm, tās izraisīja tik plašu atsaucību.

Sākotnēji viņš vēlējās teoloģisku diskusiju. Taču šie jautājumi skāra daudz dziļākas problēmas Baznīcas dzīvē.

Tēzes izplatījās pārsteidzoši ātri un, starp citu,drīz kļuva zināmas arī Rīgā. Tas parāda, cik ļoti cilvēkiem bija nepieciešama skaidra atbilde uz jautājumu par viņu attiecībām ar Dievu.

Eva: Tātad reformācijas vēsts bija ne tikai jaunu ideju izplatīšanās, bet arī atbilde uz daudzu cilvēku sirdsapziņas mokām?

Jānis: Tieši tā. Cilvēki dzīvoja lielā nedrošībā. Viņi nezināja, vai ir izdarījuši pietiekami, lai Dievs būtu ar viņiem apmierināts.

Un tad nāca Evaņģēlija vēsts, ka cilvēks Dievam ir pieņemams nevis savu nopelnu dēļ, bet Kristus dēļ.

Tas bija kā svaiga gaisa malks.

Cilvēkam vairs nebija jādzīvo pastāvīgās bailēs par to, vai viņš ir izdarījis pietiekami daudz. Viņš varēja paļauties uz Kristus paveikto.

Tas ir tas Evaņģēlija saldums, ko esam mantojuši no reformācijas.

Kāpēc mūsdienu cilvēks meklē sajūtas, nevis Dieva apsolījumu?

Eva: Ja reformācijas būtība ir atgriešanās pie Dieva Vārda un Evaņģēlija, kuras Svēto Rakstu vietas mums īpaši vajadzētu pārlasīt Reformācijas dienā?

Jānis: Manuprāt, ļoti svarīgi ir saprast, kā cilvēks attiecas pret Dieva apsolījumu.

Bausli mēs cenšamies pildīt ar darbiem, bet apsolījumu mēs saņemam ticībā. Šī atšķirība ir ārkārtīgi būtiska.

Piemēram, Pāvila vēstules galatiešiem trešajā nodaļā apustulis ļoti asi jautā, kas galatiešus ir apmājis, ka viņi novēršas no Kristus, kurš viņiem pasludināts kā krustā sistais. «Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais? To vien vēlētos no jums dabūt zināt: Vai jūs garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?» (Gal. 3; 1-2)

Tas ir nopietns brīdinājums arī mums. Cilvēkam var būt Svētie Raksti, viņš var dzirdēt par Kristu, tomēr sākt meklēt kaut ko citu, uz ko balstīt savu ticību.

Tāpēc ir nepieciešams atkal un atkal atgriezties pie Rakstiem, lūgšanas un Kristus apsolījuma.

Voldemārs: Man šajā kontekstā nāk prātā notikums no Jāņa evaņģēlija.

Kad daudzi Jēzus sekotāji Viņa vārdus uzskatīja par pārāk grūtiem un aizgāja, Jēzus jautāja arī saviem mācekļiem, vai viņi nevēlas doties prom. Un Pēteris atbildēja: «Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.»

Man šķiet, ka tā ir ļoti būtiska atbilde arī mūsdienu cilvēkam. Jo reizēm arī mēs vēlētos iet savu ceļu, meklēt kaut ko vieglāku vai saprotamāku. Tomēr nekur citur nav šo mūžīgās dzīvības vārdu.

Eva: Vai viena no mūsdienu problēmām nav arī tā, ka cilvēki arvien vairāk meklē īpašas garīgas sajūtas un pārdzīvojumus?

Jānis: Jā, tas ir viens no lielajiem izaicinājumiem.

Reformācija mums ir no jauna atgādinājusi par lietām, kuras šodien nereti uzskatām par pašsaprotamām. Par Dieva Vārdu, grēku piedošanu, kristību un Svēto Vakarēdienu. Taču brīdī, kad šīs lietas sāk šķist pārāk vienkāršas vai ierastas, cilvēks var sākt meklēt kaut ko citu. Viņš grib piedzīvojumu, emocijas, īpašu sajūtu.

Bet kā es varu zināt, ka Dievs man ir piedevis grēkus? Atbilde ir: es to varu zināt no Viņa pasludinātās piedošanas.

Kā varu zināt, ka piederu Kristum? Es esmu kristīts.

Kā varu zināt, ka Dievs mani mīl? Tāpēc, ka Viņš ir devis savu vienpiedzimušo Dēlu.

Tās nav tikai izjūtas. Tie ir Dieva apsolījumi, uz kuriem cilvēks var paļauties.

Voldemārs: Protams, Dieva Vārds var radīt arī spēcīgas emocijas. Tā tas bija ar Luteru, kuram Evaņģēlija atklāsme sagādāja milzīgu prieku.

Taču tas nenozīmē, ka katram kristietim jāpiedzīvo tieši tādas pašas izjūtas.

Ja mēs savu ticību sākam balstīt emocijās, rodas problēma. Sajūtas mainās, bet Dieva Vārds paliek.

Mūsdienu cilvēks ļoti tiecas pēc emocionālas labsajūtas. Un reizēm viņam šķiet, ka ar Dieva Vārdu vien nepietiek.

Tomēr tieši pie tā mums ir jāpaliek.

Reformācijas vēsts ir aktuāla arī pēc 509 gadiem

Eva: Tātad, atzīmējot Reformācijas dienu, svarīgākais nav tikai atcerēties vēsturiskos notikumus, bet pašiem no jauna ieraudzīt Evaņģēlija būtību?

Voldemārs: Jā. Reformācija atgādina, ka kristīgās ticības centrā ir Kristus un Viņa Vārds. Tas ir pamats, pie kura mums jāatgriežas arī tad, kad šķiet, ka visu jau zinām un saprotam.

Jānis: Mēs dzīvojam no Kristus taisnības, nevis savējās. Tā ir reformācijas lielā vēsts.

Un tas nozīmē, ka kristietim nav jāmeklē drošība savos nopelnos vai sasniegumos. Viņa drošība ir Kristū.

Mums jāpaliek pie Dieva Vārda, pie Viņa apsolījumiem un jādzīvo no šīs žēlastības.

Eva: Sarunas noslēgumā gribas vēlreiz atgriezties pie apustuļa Pētera vārdiem: «Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.»

Varbūt tieši šajos vārdos ir ietverta arī Reformācijas dienas galvenā vēsts – nevis meklēt arvien jaunus veidus, kā ar saviem spēkiem iegūt Dieva labvēlību, bet atgriezties pie Kristus, kurš jau ir paveicis visu mūsu pestīšanai nepieciešamo. Un tā ir vēsts, kas nezaudē savu nozīmi arī pēc vairāk nekā pieciem gadsimtiem.