Jau 2015. gada Elmārs Pļaviņš devās uz Ukrainu, Donbasa reģionu, lai nogādātu tur humāno palīdzību. Šajos gados viņš ir izveidojis ciešu sadarbību ar uzņēmējiem un Aizsardzības ministriju. Viņš kopā ar daudziem citiem veido tādus kā tiltus starp Latviju un Ukrainu – gan bruņotajiem spēkiem, gan citām organizācijām un kopienām. Kopš pilna mēroga kara sākuma, 2022. gadā, šis darbs sadarbībā ar fondu "Uzņēmēji mieram" ir kļuvis par viņa pilna laika kalpošanu: rūpes par ukraiņiem, kuru dzīves skārušas kara šausmas, un ciešs kontakts ar tiem ukraiņiem, kuri patvērumu raduši Latvijā. Elmārs Pļaviņš uzsver: “Viņiem vēl svarīgāka par dāvanām ir apziņa, ka viņi nav vieni. Tieši mūsu klātbūtnes sajūta sniedz viņiem vislielāko spēku.”

Pašlaik viņš iesaistījies akcijā “Aizved mani”, kuras mērķis ir palīdzēt evakuēt ievainotos Ukrainas aizstāvjus. Dažu dienu laikā savākti vairāk nekā 400 000 eiro, un jau janvāra sākumā viņš atkal dosies ceļā. Un tieši šajā saspringtajā svētku laikā, neilgi pirms došanās nākamajā braucienā uz Ukrainu, man izdevās viņu satikt uz īsu sarunu.

Kā jūs parasti svinat Ziemassvētkus? Ir lietas, ko darāt katru gadu?

Tā kā es papildus darbam Ukrainā esmu mācītājs Ikšķiles baptistu draudzē, mums ir dievkalpojums, pēc tam ģimenes lokā sēžam, ēdam vakariņas, dalām dāvanas. Līdz tam vēl mēģinājušu visus tuviniekus apciemot un pateikt viņiem paldies par šo gadu, neskatoties uz saspringto grafiku. Tas ir nemainīgi. Pēc tam jau notiks gatavošanās ikdienas pienākumiem.

Saka, ka laiks skrien vēja spārniem. Jums arī tā šķiet, domājot par aizvadīto gadu, vai jūs skrienat laikam pa priekšu?

Patiesībā grūti noticēt, ka 24. decembrī, ja runājam par Ukrainu, jau pagājušas 1400 dienas. Tik ātri tas laiks iet un skrien. Ne velti Dieva vārds jau arī saka, ka šo laiku Dievs samazina, lai tas ļaunums neizplatītos tik ātri un tik ļoti. Tā kā šobrīd man liekas, ka laiks skrien ātrāk. Es vēl nesen ar sieviņu 29 gadu kāzu jubileju nosvinēju, bērni jau lieli.

Šis gads bija ļoti sarežģīts un izaicinošs, bet, neskatoties uz to, gads bija fantastiski labs. Ukrainas dēļ varējām parādīt, ka mazā Latvija ar savu balsi, raksturu un atbalstu, finansiālo un praktisko, tomēr var daudz paveikt, ka nekā nav par maz. Arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis to novērtēja, un nesen Ārlietu ministrijai bija lielu pateicību izteicis. Es teiktu, ka gads ir bijis ļoti labs, izaicinošs, fantastisks laiks, kurā tās iespējas, ko Dievs dod, pareizi izmantotas. Vieni var palikt sūdzēties, kurnēt un aprunāt citus, bet šis ir īstais laiks, lai apsēstos un padomātu par sevi – kāds tu esi bijis? Varbūt tiešām noliec kaut kādas lietas Dieva priekšā un izlūdzies piedošanu, un saņem jaunu iedrošinājumu iet tālāk. 

Ja reiz pieminējāt Ukrainu, vai ir bijušas kādas situācijas, kad jums jāmierina kāds, kurš zaudējis savu bērnu, tēvu, brāli, bet jums nav, ko viņam teikt?

Visu šo desmitu gadu garumā gandrīz katrā braucienā ir bijušas situācijas, kad pirmajā tikšanās reizē es izvēlos neko neteikt, jo tur tikai iekšēja asiņošana vai asaras birst kā pupas par situāciju. Tur neko nevar atbildēt, kā tikai pateikt: “Es par jums lūdzu un lūgšu.Es pat nevaru teikt, ka saprotu viņus, jo tās sāpes, ko piedzīvo cilvēks, pazaudējot vīru, bērnu vai māju, nav izmērāmas. Tāpat kā uzņēmējam, kurš zaudē visus īpašumus, vai vecmāmiņa, kura noskatās, kā iet bojā visa viņas ģimene… Reizēm jāpaklusē un jāparaud kopā ar tiem, kas raud. Raudiet ar tiem, kas raud, un priecājieties ar tiem, kas priecājas. Reizēm labākais nav vārdi, bet būt blakus un paraudāt kopā. Pēc tam jau ir ļoti daudz konsultāciju pārsvarā ar armijas cilvēkiem un viņu tuviniekiem, kuriem jāiedod iedrošinājums. Tā ir mana ikdiena. 

Esmu bijušais armijas kapelāns un virskapelāns, šobrīd no tā darba esmu ārā, bet uzkrātā pieredze šajā darbā man ir iespēja darīt to arī tālāk, neskatoties uz to, ka man nav tāda amata. Mēs esam ļoti laba komanda ar “Uzņēmēji mieram” direktori Lauru Skrodeli – viņa galvenokārt strādā ar tehniskām lietām, bet tā kā man tas nepadodas, mans primārais uzdevums ir strādāt ar cilvēkiem – iedrošināt, uzklausīt viņus, saprast, kas viņiem vajadzīgs. Reizēm šīs rūpes pietrūkst ģimenes locekļiem, vairāk nav spēka, ko iedot viņiem. Redzēt sāpēs un grūtības ir mana ikdiena, tāpēc pašam jāmeklē spēks Dievā un fiziski vienmēr jābūt formā. Ar karavīriem Ukrainā es vienmēr cenšos ar jociņiem… Viņi zina manas stiprās puses, piemēram, ka es plankā varu nostāvēt vairāk nekā 50 minūtes. Varu tikai Dievam pateikties, ka ir veselība un gudrība.

Mani vienmēr ir interesējis – kā Dieva bauslis “Tev nebūs nokaut” saistāms ar karu?

Tad, kad Dievs šos baušļus deva, pirms tam viņš bija devis komandu veselas tautas iznīcināt. Pēc tam arī bija komandas iznīcināt citu tautu grēcīgas dabas dēļ. Armijā, policijā un citās struktūrās, kurām ir uzdevums aizstāvēt savu tautu, valsti un tuvāko, ja ierocis tiek izmantots pareizi, šis bauslis absolūti nestrādā. Tas strādā, lai ierobežotu ļaunumu un nepareizas rīcības. Ja pareizi izmanto, nekādu problēmu nebūs. Ja izmanto nelietīgi, kā tas daudzreiz diemžēl ir bijis, tad attiecīgi gan valsts, gan Dieva priekšā iestājas sods, un sekas paliks noteikti – ar dažādiem izaicinājumiem pēc tam.

Runājot par atbildību un sekām... Kā jums šķiet – vai Latvijas krievi ir līdzatbildīgi par visu, kas notiek Ukrainā?

Noteikti nē, jo Latvijas krievi ir tāpat cietuši kā lielākā daļa latviešu. Gan latvieši, gan citu tautību cilvēki ir līdzatbildīgi tajā brīdī, kad viņi notic krievu un Putina propagandai. Šeit mēs nevaram dalīt, jo jebkurš ir atbildīgs par savām izvēlēm. Šobrīd mēs nevaram uz krievvalodīgajiem skatīties kā uz ienaidniekiem, tas ir ļoti slidens jautājums, mēs varam paši iekrist tādā nepareizā tiesāšanā. Es zinu ļoti daudz krievu tautības cilvēku, kas atbalsta, ziedo un runā par vērtībām, kurām ir jābūt. 

Šobrīd, runājot par Ukrainas karu, mēs runājam par hibrīdkaru. Runājot par hibrīdkaru, mēs runājam par informatīvo karu, līdz ar to mums jābūt ļoti uzmanīgiem ar informāciju, ko saņemam un kur saņemam. Attiecīgi jāizdara secinājumi, lai nebūtu tā kā ar kovidu, kas sabiedrību absolūti sašķēla. Arī karš Ukrainā daudzas ģimenes Latvijā sašķēla. Piemēram, latvietis bija precējies ar krievu meiteni vai otrādi, tad attiecīgi, karam sākoties, daudzas ģimenes tika sašķeltas, jo vieni palika pie sava informatīvā avota. Var jau, no vienas puses, saprast, ja iebildīsi Krievijā vai Baltkrievijā, uzreiz tiksi visādos veidos sodīts, bet šeit jau mums ir zināma brīvība, ko daudzi diemžēl izmanto nelietīgi.

Man reiz bija iespēja satikt vienu ukraiņu žurnālisti, kura man stāstīja, ka arī Ukrainā viņiem esot tādas pašas problēmas kā mums Latvijā – daudzi tur dzīvojošie ir pilnībā uzticīgi Putina propagandai.

Tā ir taisnība, joprojām ir ļoti daudz Ukrainā dzīvojošo, kas ir Putina piekritēji visos veidos – garīgi, psiholoģiski, faktiski un ar savām finansēm krievu armiju atbalsta. Tādus tur skatās, meklē un uzliek attiecīgu sodu. Runājot par šo traģēdiju, kura iziet no viena terorista – prezidenta Putina –, mums jābūt atbildīgiem par to, kādā veidā izdarām secinājumus. Tā kā šobrīd cīnās un aizstāv valsti ukraiņi, es domāju, mūsu senči netālā pagātnē okupācijas gados to bija izjutuši. Daudzi tūkstoši tika izvesti tikai tāpēc, ka viņiem kaut kas piederēja, vai tāpēc, ka viņiem bija brīva griba. Neviens no mums negribētu atkal nonākt tādā situācijā, un šobrīd viens terorists vēlas varu pār visu pasauli un noteikt, kā visi parējie dzīvos. Jābūt ļoti uzmanīgiem!

Nesen ar ģimeni aizgājām uz filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kurā ļoti labi parāda, kā, ienākot padomju varai, viņi rīkojās. Nekas jauns nav, tā viņi arī rīkosies, ja mēs šodien kaut kādā veidā padosimies. Ukraina parāda – viņi caur sāpēm un ciešanām vēl vairāk ir saliedējušies. Jā, viņiem ir lielas problēmas ar korupciju, bet tas mērķtiecīgi pa daudziem gadiem tika ievazāts no Krievijas. Vēl vairākām paaudzēm jānomainās, lai tas pamainās, bet mēs varam pozitīvo no viņiem mācīties – ka viņi ir saliedētāki. 

Vai ir kādas norises Latvijā, kas jūs satrauc īpaši? Kristieši atsaucas uz to, ka notiks karu daudzināšana un malu malās būs celšanās vienam pret otru. Kad lasām medijus, šķiet, ka tas arī notiek…

Jā, un tālāk Jēzus saka: “Bet jūs nebīstieties!” Tā ir liela problēma šobrīd. Arī šobrīd liela daļa uzņēmēju aizbraukuši dzīvot uz ārzemēm. “Tas, kas pēdējos laikos notiks, būs slimības, būs kari, būs zemestrīces, bet jūs nebīstieties,” Dievs teicis, bet piebildis, ka ir ar tiem, kas mīl to Kungu. Šie izaicinājumi ir. Vai tie mazināsies? Iespējams, pat nemazināsies. Lai cilvēki neieiet nepareizā skatījumā, stresā, jāgatavojas. Arī ukraiņi saka, ka bija vāji, un viņu vājums tika izmantots. Šobrīd viņi mācās celties un stāvēt, un pastāvēt.

Atgriežoties pie apbalvojuma “Goda pilsonis”. Kādas bija sajūtas, to saņemot?

Es biju ļoti, ļoti pārsteigts. Man likās, lai cik tas nebūtu dīvaini, ka man tāds apbalvojums jau ir piešķirts. 2007. gadā man piešķīra “Viestura ordeni”, tagad man ir arī “Triju Zvaigžņu ordenis”. Tad man likās, ka Ogres dome man piešķīra “Goda pilsoņa” apbalvojumu, bet izrādījās, ka es biju “Gada cilvēks”. Man bija pārsteigums, jo tādos brīžos uzreiz domā – kāpēc es? Es jau daru to no sirds un to, kas man patīk. Tad, ja vēl par to pasaka tik lielu paldies, tas ir fantastiski. 

Jūs visu laiku nesavtīgi palīdzat citiem. Bet kā ir ar jums pašu –vai ir viegli pieņemt palīdzību?

Kā kuru reizi un skatoties kādu palīdzību. Reizēm ir grūti, bet man ir komanda, kura mani tik labi pazīst, ka uzreiz saka, lai apstājos un parunāju, vai jautā, kas atgadījies. Viņi ir fantastiski cilvēki, kas nekad man nepaiet garām. Protams, vieglāk reizēm ir dot citiem, nekā saņemt. Es visu laiku esmu pa karstiem punktiem – Irāka, Bosnija, Afganistāna, Āfrika… Tas visu laiku prasa psiholoģisku, fizisku un garīgu nodošanos, un tas izsmeļ. Kad atbraucu no Ukrainas, esmu tukšs. Liels atbalsts ir no sieviņas, attiecības ar Dievu un fiziskā sagatavotība, kā jau minēju. 

Varbūt ir kādi ceļavārdi, ko jūs vēlētos nodot visiem šajā svētku laikā, gadu mijā? 

Gribētu teikt, lai cilvēki mazāk skatās uz citiem, bet mazliet apskatās paši uz sevi – kādi viņi ir bijuši, uztaisa revīziju paši savā dzīvē. Otra lieta – es gribētu iedrošināt cilvēkus, lai viņi meklē Dieva spēku un prātu savā dzīvē, jo bez viņa mēs nekur neaiziesim. Trešā lieta – dot to, kas tev ir, un saņemt no citiem. Tad arī Dieva miers, kas ir augstāks par visu cilvēku saprašanu, arī dos gudrību un palīdzību visās lietās. 

Cik skaists nobeigums! Paldies par sarunu!