Mātes dienas tradīcijas pirmo reizi aizsākās jau 16.–17. gadsimtā Anglijā. Svētki tika svinēti Lielā gavēņa laika ceturtajā svētdienā. Šajā dienā bērni atgriezās vecāku mājās, lai sveiktu savu māti, pasniedzot mātēm nelielas dāvaniņas vai "mātes kūku". Ticīgie apmeklēja baznīcu, un svētki tika svinēti nelielā ģimenes lokā. Taču 19. gs. Anglijā šī tradīcija pilnībā izzuda.

20. gs. pašā sākumā Mātes dienas svētki atjaunojās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur to iedibināja amerikāniete Anna Džārvisa, godinot savu māti un uzstājīgi cīnoties par mātes lomas oficiālu atzīšanu sabiedrībā. 1907. gadā viņa uzsāka vēstuļu rakstīšanas kampaņu, lūdzot garīdzniekus, uzņēmējus un kongresmeņus atbalstīt viņas ideju par nacionālās Mātes dienas iedibināšanu.

Vēstulēs tika rakstīts, ka bērni bieži vien nenovērtē savas mātes, kamēr viņas ir dzīvas. Tāpēc ar šādu īpašu mātēm veltītu dienu cilvēki tiktu mudināti cienīt savus vecākus un stiprināt ģimeniskās saites.

Pirmo reizi Mātes diena maija otrajā svētdienā tika svinēta 1908. gada 10. maijā, kad Anna šiem svētkiem par godu organizēja dievkalpojumu baznīcā. Pamazām Mātes dienas svinēšanas tradīcija izplatījās visās Savienotajās Valstīs, un oficiāli 1913. gadā prezidents Vilsons Mātes dienu lika ierakstīt kalendārā kā oficiālus Amerikas nacionālos svētkus.

Latvijas presē raksti par Mātes dienu norisi ārzemēs tika publicēti jau 1921. gadā. 1922. gadā šos svētkus sāka rīkot draudzes un biedrības, bet oficiāli svētkus pirmo reizi atzīmēja 1934. gadā.

Pirmās Latvijas Republikas laikā prezidents Kārlis Ulmanis Mātes dienu ierosināja dēvēt par Ģimenes dienu, uzsverot mātes lielo lomu ģimenes veidošanā.