Cer uz labu sezonu
SIA “Atmati” vadītājs skaidro, ka gaļa ir pieprasīta. “Cilvēki atkal sāk ēst jēru. Bieži, kad vecākā gada gājuma cilvēki saka, ka negrib ēst aitu, jo tā gaļa smirdot, saku – pamēģiniet labu gaļu un nogaršojiet, kas ir labs jērs. Viņi pagaršo un piekrīt, ka, jā, mums ir labs jērs, kas garšo pavisam citādāk. Līdz ar to, lai šo pieaugošo apjomu nodrošinātu, ir kaut kas jādara. Piemēram, Madlienā ir vēl viena maza saimniecība, kas nesen sāka, ar to tad mēs ciešāk šobrīd kooperējamies. Kad strādā šādi kopā, ir vieglāk uz apjomu un arī pasūtījumiem darboties. Ja man piezvana cilvēks, es zinu, kurā saimniecībā ir tā gaļa, kas viņam tieši šobrīd nepieciešama. Visiem tas ir beigās ieguvums, ja vien ir tirgus pieprasījums,” tā saimnieks.
Aizejošo ziemu viņš raksturo kā labu, protams, dubļi esot bijuši, kā jau visur, bet šobrīd izskatās, ka līdzās lopiem, kuriem viss ir kārtībā, arī sasētie graudi raizes nerada, nav izsaluši. “Mums viss šobrīd notiek. Ziemājos sasējām lopbarībai tritikāli, pavasarī būs auzas un vēl sēšu vasaras kviesi. Šogad noteikti ņemsim vairāk zemi klāt, audzēsim graudus vēl, jo gribam attīstīties,” Gatis neslēpj, ka graudkopībā vēl daudz pašam jāmācās, jo ar to nodarboties iesāka vien pirms diviem gadiem. “Tajā brīdī man tas viss bija liels jaunums un, protams, ir lietas, ko vēl nezinu. Visu var izdarīt tikai caur mācīšanos. Vienā gadā iesēj, ja kaut kas nesanāk, nākamreiz dari citādāk.” Gatis piekrīt, ka vienmēr līdzās pieredzei un zināšanām stāv arī dabas spēks, ko cilvēks tomēr nevar ietekmēt - “Ja šogad nebūs kailsals pašā pavasarī, marta beigās vai aprīļa sākumā, būs labi. Ja tas uznāks, tad būs, kā būs.”
Jau darbības sākumā Atmatu ģimene neslēpa, ka vēlas visiem pierādīt, “ka ir iespējams no pilsētas pārcelties uz laukiem sakopt sev apkārtējo vidi un dzīvot laimīgi”. Foto no personīgā arhīva
Divpadsmi aitas divpadsmitā gadā
Šobrīd ģimenes uzņēmums izaudzis savā piedāvājumā. Pašiem ir arī savs gaļas cehs, par kuru lielāko rūpi tur Gata sieva. Ikdienā pircējiem piedāvā dažāda veida gaļu – cūkgaļu un aitu. Gatis atceras, ka pirms nopircis māju ar zemi šeit Madlienā, lai palielinātu lopkopību, visa iesākums ir bijis tālajā 2008. gadā, kad ir bijusi vienkārša vēlme ēst labu un garšīgu gaļu.
“Man pašam vienmēr ir garšojusi laba gaļa. 2008. gadā mums piedzima dēls Emīls. Sapratu, ka veikalā es taču labu gaļu dēlam nedabūšu. Sāku pats audzēt. Sākumā tie bija truši. Tomēr drīz viens apratu, ka trusis bez šprices neaug, tomēr es nevēlos audzēt dzīvnieku, kurš bez šprices nedzīvo. Ātri sapratu, ka tas nebūs mans ceļš. Pārgāju lēnām uz aitām,” atceras Gatis. Tas esot bijis 2012. gads un pirmās divpadsmit aitas turētas uz tantes zemes Iecavā, tad ģimene nolēmusi darboties saviem spēkiem, un drīz vien atrasts sludinājums par māju ar zemes gabalu Madlienā. Tā Gatis ar sievu un bērniem kopš 2014. gada saimnieko šajā pusē.
Iesākumā vēl Gatis strādājis paralēli Rīgā viesnīcā. “No rīta aizgāju pie lopiem un tad vakarā. Kad apjoms mums kāpa, sapratu, ka nevaru visu pagūt, turklāt ziemā, kā atbraucu mājās, tā jau bija tumsa. Kad jutām, ka varam iztikt ar savu, tad viesnīcas darbu metu pie malas. Sapratām, ka ir jāaudzē tas apjoms, lai varam pilnībā paši iztikt. Kad tas bija sasniegts, tad varējām sākt dzīvot tikai no saimniecības.”
Neviens gadalaiks netiek noslinkots, darbs saimniecībā ir ik uz soļa, lai sarūpētu paša ģimenei un arī uzticamajiem klientiem. Foto no Atmatu ģimenes personīgā arhīva
Tiekam galā paši
“Visejošākā gaļa šobrīd ir lāpstiņa un karē vai čops no gabaliem,” saka Gatis. Arī Atmatu ģimene, protams, pārtiek no pašu izaudzētā. Veikalā vien maize un piens tiek piepirkti klāt – “pārējais mums izaug dārzā un fermā.”
Šobrīd SIA “Atmati” saimniecībā ir ap divsimt lopiem. Kad vasarā sadzimst jēri, tad kopskaits esot pat ap 500. Saimnieks smaidot saka – te vienmēr ir ko darīt! Papildus darba rokas šobrīd nevajagot, lauksaimniecības lietās pats tiekot galā, kad nepieciešams, palīgā steidzas 16 gadīgais dēls. “Šobrīd neesam tik lieli, lai mums būtu nepieciešami papildus strādnieki, vēl tiekam galā paši. Būs jādomā, ja darba apjoms palielināsies, bet gan jau varēsim kādu vietējo atrast, kas gribēs strādāt,” tā Gatis.
Četrus gadus pašiem ir savs gaļas cehs, kurā intensīvi tiek strādāts un pildīti dažādie pasūtījumi. Mazākajai meitai gan cehā nepatīkot, un viņas galvenā rūpe esot vistiņas. Tās teju vai kļuvušas viņai par mājdzīvniekiem, vien istabā nedrīkstot tās ņemt līdzi.
Galvenie produkcijas pasūtītāji ir privātpersonas. “Mums pamata pircējs ir Rīgas rajonā dzīvojošais, Ādaži, Mārupe, Jūrmala. Protams, arī Ogre, Lielvārde, Ikšķile un Ciemupe. Kur nauda dzīvo, no turienes arī nāk pasūtījumi,” tā Gatis.
Novadā augsta zemes noma
Ar lopkopību un lauksaimniecību ir vērts nodarboties. “Protams, ja vien ir gribēšana,” saka Gatis. “Ja šodien gribi ielikt 1000 un rīt gribi 2000 eiro dabūt ārā, tad lauksaimniecība nav tā nozare, un jauniem cilvēkiem ar tādu domu tur nav ko darīt. Tas ir ilgi atmaksājošs pasākums. Bet ja ir vēlme, ir vērts! Skatos, ka mums apkārt kaimiņos arī jauni cilvēki ir sākuši daudz strādāt šajā jomā. Cepuri nost to jauno priekšā, kas grib nākt atpakaļ uz laukiem un strādāt. Tas nav viegli, jo atceros, ka desmit gadus atpakaļ tās cenas vēl bija patīkamākas. Šodien es noteikti nevarētu par tādu cenu vairāk nopirkt māju ar visu zemi, kā pirms desmit gadiem.”
Ģimenes uzņēmuma galva pārliecināts, ka galvenais ir “nenokārt degunu un turpināt strādāt, jo vienmēr var atrast citādākus risinājumus.” Lai arī viņš neslēpj, ka lielākie izaicinājumi nereti nāk pat ne no valsts augstākajiem varas gaiteņiem, bet tieši no tuvākajiem. Viņš norāda, ka vietējā mērogā varētu saimniecībām nākt pretī un “nomest mazāku naudu par īres zemi”.
“Mazās saimniecības pie šādām īres cenām iznīcinās. Novads šobrīd uzstāda ļoti dārgas zemes nomas maksas. Liek izsolēs un sākuma cenas ir tik astronomiskas, ka tās tikai lielie var atļauties paņemt. Mums mazajiem tas ir par dārgu. Ja 100 eiro ir jāsamaksā hektārā, tas ir ļoti dārgi un gandrīz neatmaksājas. Valsts mērogā viss iet “kā rūcoša mašīna” un tāpat viss ir pakļauts lielajām saimniecībām. Ko lielās saimniecības diktēs Zemkopības ministrijai, tas rīt arī būs, ko mēs mazie varam teikt,” tomēr gandarījums par pašu paveikto ir liels. Ikdienas iedvesmu noteikti dod cerība, ka darbam turpinājums būs, skatoties uz jauno paaudzi sev apkārt. “Ir kas turpinās šeit darbu,” tā Gatis lepni par savu dēlu Emīlu - topošo agronomu.
Emīls Atmats, Foto no Atmatu ģimenes personīgā arhīva
