Šis raksts būs ne tik daudz par tīkliem, kas top Suntažu pagasta «Tīklotavā», bet par cilvēkiem, cilvēcību un par patriotismu.
Tīšām te ierakstu reti lietoto vārdu «atjauda», kas stāvoklis, kad pie agrāk pārdzīvotās apziņas nonākam apzinīgi un atkal. Jā, tas bija pirms gada, kad viesojāmies Suntažos – barona Hānenfelda Putnu mājā, kur pie ieejas lakonisks uzraksts «Tīklotava». Un tiešām, pie agrāk pārdzīvotā nonākam tik jūtīgi, ka sirds signalizē, kurā krūšu pusē tā atrodas. It kā nekas nav mainījies – vienīgi «Tīklotavas» vieta. Nu tā atrodas bijušās Suntažu internātskolas mazajā zālītē.
Iz nesenā raksta pagājušā gada 14. februārī: «Vēl nesen, pagājušā gada augustā, Ikšķiles senioru biedrība «Saulgrieži» rīkoja sava projekta noslēguma sarīkojumu, kas bija veltīts Ukrainas atbalstam. Tur arī darbojās meistarklase maskēšanās tīklu aušanā – Ukrainas armijas vajadzībām. Šādos gadījumos vienmēr uzrodas kādi idejas nopietni atbalstītāji un dedzīgi tālāk virzītāji. No mūsējām tās bija Olga un Ilona, kuras devās uz Tīnūžu Tautas namu apskatīt un iegūt pirmās iemaņas maskēšanās tīklu veidošanā. Pārbraucot mājās, bijusī Suntažu Kultūras nama vadītāja Dzidra Sproģe vienotā tandēmā ar Olgu uzsākušas arī Suntažos organizēt maskēšanās tīklu audēju, pinēju grupu. Dzidras ziņā organizatoriskais darbs, Olgas pārziņā tīkla aušanas mākslas apguves un pilnveides lietas.»
Arī šis raksts būs ne tik daudz par tīkliem, bet par cilvēkiem, cilvēcību un par patriotismu. Tāpat kā pirms gada – arī tagad pretī panāk un laipni iekšā vedina tā pati Dzidra. Cilvēkam no malas grūti saprotama monolītā kolektīva lomu sadale, bet Dzidra varētu būt šī svētā darba iedvesmotāja un komandas sirds. Kaut arī vairākkārt piesaka, lai neslavēju, bet tas nu tā ir – slavē vai pel, īstenība nav noslēpjama: viņa ir šīs komandas iedvesmotāja. Patiesībā tāds titula apzīmējums piestāvētu ikvienai no tīklu pinējām, jo visas šajā lietā darbojas ar visu sirdi. Vienojāmies sievas saukt vārdā, jo tad šķiet, ka esam savējie un distance izzūd vienkāršībā, sirsnībā…. Te nu viņas ir: koordinatore Olga, Sandra, kurjere Dace, Ināra, Veronika, Lidija, Valita, Indra, Ārija, Dzidra… Ceru, ka nosaucu visas!
Atkal kā pirms gada esam siltumā un sirds siltumā. Tāds nu tas latvietis ir: mums savi našķi līdzi, bet jaukajām sievietēm saklājies vesels galds, pat ar Ārijas rūpēto silto ēdienu cepelīnu – lietuviešu nacionālais ēdiens – liela, parasti ar maltu gaļu pildīta kartupeļu klimpa, kuras forma līdzinās cepelīnam. Mielojamies un traucam sarunās. Priecājamies, ka tīklotājas savu svēto misiju turpina, uztur formu un pilnveidojas. Jaunās (vecās) telpas plašākas, darbošanās ērtāka, un padarītais pārspēj visas cerības. No pašu telefonu pierakstiem iznirst neticami tīklu izmēri.
Ja pirms gada viņas rēķināja, ka nopīts vismaz pushektārs maskēšanās tīkla, tagad realitāte pārspēj visas cerības: viens variants – 36 basketbola laukumi, otrs – 8 hokeja laukumi, trešais – vairāk nekā divi futbola laukumi. Lai saprotamāk, kopējais izmērs līdzinās 15 000 kvadrātmetriem, tas ir pusotra hektāra liels lauks – attiecīgi 150 metru garumā, 100 metru platumā. Manā vīrieša galvā tas nesalien: cilpiņa pie cilpas, mezgls pie mezgla, kā to visu var paveikt... Dzidra stāsta, ka pīšanas tehnika nemainīga, mainās tikai materiāla krāsas. Jo gadalaiku iespaidā krāsojas dabas ainavas, bet tīkla uzdevums ir piemēroties apkārtnei, neizcelties, bet saplūst ar apvidu tik ticami, lai ne ar aci, ne binokli nemanītu kaut ko uzkrītošu, kas varētu atšķirties no ainavas nokrāsām. Kad sievas parāda šai ziemai pielāgotu tīklu, tad tas izskatās pēc neuzkrītoša sniedziņa apklāta laukuma – bez izcēlumiem vai nodevīgiem kontrastiem.
Kad pajautāju, vai ļoti jākoncentrējas šim smalkajam darbam, sievas attrauc, ka tas tikai sākumā, bet vēlāk, kad amats rokā, dažkārt domas staigā visādus ceļus. Tāpat kā adot, tamborējot vai zvejnieku tīklus aužot. Vēlāk, kad tīklotājas ķersies pie darba, varēšu tikai apbrīnot pirkstu veiklību un to precizitāti, lai krāsa štimmē krāsai, lai ne gaismas stariņš nelīstu cauri un neapdraudētu karavīru. Ieminējos, vai sabiedrība arī kaut kā interesējas par šo krietno lietu, vai pamana, novērtē? Dzidrai savs sakāmais: «Kā nu ne. Vasarā pagasta vadība piešķīra autobusu tīklotāju grupas ekskursijai pa Jelgavas novadu. Protams, bez maksas. Sapazīšanās sanāk pašas no sevis. Piemēram, «Swedbank» meitenes brauca pie mums apskatīt lauku pagastu. Izvadāju ekskursijā pa Suntažiem, tad braucām mācīties tīklot. Jo viņas gribēja to redzēt un pamācīties. Pāris stundas patīklojām, likās, ka patika, bija priecīgas. Kopīgi, pie kafijas tases, parunājām un šķīrāmies... ļoti jaukas, jaunas sievietes! Arī ar mūsu folkloras meitenēm cītīgi mācījāmies tīklot, uzdziedājām un pavakarējām. Bija sirsnīgi un jautri!» Te jāpaskaidro, ka Dzidra spēlē un dzied folkloras grupā. Viņas instruments ir cītara – daudzstīgu strinkšķināmais mūzikas instruments. O, nekā! Ar strinkšķināšanu vien par maz – jāprot arī ritms, akordu maiņa un vienlaikus jādzied… Jebkuras mūzikas māksla prasa gan dzirdi, gan izjūtu, gan to jušanu, kas jūtīgi skar klausītāja dvēseli.
Aizrunājamies par visu ko… Kā bijušajam skolotājam, skolas direktoram uz mēles niezēja jautājums, vai bērni, jaunieši arī interesējas par to, kā vietējās sievas ne vien auž tīklu, bet raksta arī tagadni, pagātni, nākotni. Varēja noprast, ka par šo lietu labāk paklusēt. Es gan atļāvos piebilst, ka gan jau skolas bērni, iespējams, tiks atvesti pie rociņas, lai ikviens, kas vēlas, varētu aptaustīt krāsainos tīklus, jo tā, dēliņ, meitiņ, ir vēsture. Jo kamēr ukraiņi turas, mēs esam drošībā. Bet jāmaksā par visu. Jā, arī paskumām par to, kā mainījusies sabiedriskā doma. Sociālie tīkli pilni ar prātvēderīgiem komentāriem, kas kaunina mūsu palīdzību Ukrainai. Tā sakot, pašiem grūti, bet tik daudz aizgrūžam viņiem... Tā nu ir: kamēr bumbas nekrīt uz pašu galvām, esam drosmīgi, lieli un (atvainojiet!) arī stulbi.
Nemanot pagājušas jau vairāk nekā trīs jaukas, sirsnīgas stundas. Liekas, ka nupat tikai satikāmies. Mēdz teikt, ka jāatvadās tad, kad gribas vēl palikt. Sirsnīgi apkampjamies un atgādinām viens otram apņemšanos īstenot to, ko pirmīt norunājām. Bet par to citreiz, jo – «lai laime nepāriet»!
