Sestdiena, 18.05.2024 10:15
Ēriks, Inese, Inesis
Trešdiena, 15. maijs, 2024 08:33

Tome – mazs, bet dižens pagasts

Antra Gabre, Ogres Vēstis Visiem
Tome – mazs, bet dižens pagasts
Foto: Wikipedia; Ogresnovads.lv
Trešdiena, 15. maijs, 2024 08:33

Tome – mazs, bet dižens pagasts

Antra Gabre, Ogres Vēstis Visiem

Par Tomes pagastu var sacīt tautasdziesmas vārdiem: mazs bij’ tēva novadiņš, bet diženi turējās. Tomes pagasts atrodas Ogres novada dienvidrietumos un aizņem 110,4 kvadrātkilometrus. Teritorijas ziņā Rīgā ietilpst trīs Tomes pagasti. Iedzīvotāju skaits pagastā nesasniedz pat septiņus simtus: pērn – 667, gandrīz divas reizes mazāks nekā 1935. gadā (1100). Tik un tā tas nenozīmē, ka tomeniešiem vajadzētu sirgt ar mazvērtības kompleksiem.

Pagasta vēstures pieturas punkti 

Ja atskatāmies nepilnus 100 gadus senā pagātnē, tad uzzinām, ka speciālas nespējnieku patversmes Tomē nav bijis. Bijuši daži nespējnieki, kuri pret atlīdzību iemitināti pie saimniekiem, un 1934. gadā tādu bija pavisam astoņi. Toties divi tomenieki ir apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Un tolaik 97,4% no visiem iedzīvotājiem bijuši latvieši. 

Ja izkužina Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas periodisko izdevumu krātuvi «Periodika.lv», tad top skaidrs, ka Tomes (vācu valodā – Thompus) nosaukums minēts dokumentos jau 1735. gada 20. maijā saistībā ar Tomes baznīcu, tomēr pagasta teritorija apdzīvota senāk. Dzejnieks, atdzejotājs un publicists Laimons Rudzītis, kurš dēvēts par labāko lībiešu valodas pratēju Rīgā, ir atzinis, ka vārdam «Thompus» varētu būt lībiešu izcelsme. 

Un, tiešām, arheoloģiskajos izrakumos atrastās senlietas liecina, ka Tomes pagasta teritorijā jau 11.–12. gadsimtā dzīvojuši lībieši. Par to liecina Daugavas krastā esošie Grīvu un Nariņu senkapi, kas iekļauti valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļu sarakstā. Nariņu senkapi atrodas tā dēvētajā Tomes salā un ir līdzenais lībiešu kapulauks. Tur bijuši arī ugunskapi. 

Tomes pagasta teritorija senāk atradusies Latvijas vēsturisko novadu robežjoslā. Daugava atdalījusi Kurzemes Zemgales hercogistes teritorijas no zviedru pārvaldītās Vidzemes. Tāpēc senāk Daugavas labā krasta ļaudis otras puses iedzīvotājus nereti dēvējuši par kurzemniekiem.

17. gadsimta vidū, hercoga Jēkaba Ketlera laikā, Tomes pagasta teritorija bija pazīstama ar savu ostu upes grīvā, kur no Vācijas pienāca kuģi ar kokoglēm Iecavas pagasta Dzelzāmura vajadzībām. Pagastā darbojās vairākas manufaktūras, kurām bija liela nozīme apdzīvotās vietas izveidē un attīstībā: salpetra vārītava, darvas cepļi, kaļķu un ķieģeļu cepļi, papīra dzirnavas un papes fabrikas (uz Tomē izgatavota papīra tika drukāta pirmā Bībele latviešu valodā), stikla ceplis, pulvera dzirnavas pie Grantskalnu mājām, mucenieku darbnīcas, zāģu gateri. 19. gadsimtā Tomes pagastā bija attīstīta stikla un ķieģeļu rūpniecība, darbojās kokzāģētavas un terpentīna fabrika.

Tomei uzmanība veltīta arī Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā: «Senākā ziņa par iespējamu papīra ražošanu Latvijas teritorijā ir no 1582. gada, kad Polijas karalis Stefans Batorijs izdeva privilēģiju papīra ražošanai Cēsu vai Pērnavas apkārtnē, tomēr nav zināms, vai šīs papīrdzirnavas tika uzceltas. Vecākās zināmās ir Tomes papīrdzirnavas (1667‒1727).»

Tomes pagastā Pirmā pasaules kara laikā tika nopostītas gandrīz visas ēkas, tajā skaitā pagasta nams un skola. Vēl vairākus gadus pēc kara beigām daļa pagasta iedzīvotāju dzīvoja karavīru ierīkotajās zemnīcās, jo citur nebija, kur. Senākās publikācijās var atrast apgalvojumu, ka Tomes pagasts bijis vissmagāk cietušais pagasts Latvijā, otrā vietā seko Daugmales pagasts ar savu slaveno Nāves salu. Kad Daugavas kreiso krastu vācieši bija ieņēmuši, krievi ar savu artilērijas uguni iznīcināja gandrīz visas pagasta ēkas. ledzīvotāji vai nu bija mobilizēti, aizbēguši uz Krieviju, vai arī vāciešu evakuēti uz Vecmuižu un citiem Kurzemes apgabaliem. Daudzi kara laikā aizgāja bojā. 

Kara laikā ceļš no Tomes uz Baldoni tika nosaukts par Daugavas ceļu, tam bija militāri stratēģiska nozīme, un to šķērsoja vācu karaspēka izveidotais šaursliežu dzelzceļš no Vecumniekiem uz Mercendarbi un tālāk Daugavas virzienā. 1919. gadā Tomē izveidoja aizsargu nodaļu, kurai bija liela nozīme pagasta sabiedriskās dzīves attīstībā. 

1923. gada decembrī tika iesvētīta pēc Pirmā pasaules kara atjaunotā Tomes pagasta četru klašu pamatskolas ēka (no 1929. gada sešu klašu pamatskola). 1926. gada oktobrī iesvētīta Tomes pagasta nama ēka – divu stāvu mūra ēka pagasta valdes un pagasta tiesas vajadzībām, kurā bija telpas arī policijai un vecmātei. 1928. gadā uzcelta baznīca, 1932. gadā – Tomes Tautas nams. 

Tomes pagastā 1929. gadā tika izveidota valsts zivju audzētava, kurā audzēja lašus, taimiņus, foreles, repšus, orfas, sīgas, līdakas. Pagastā darbojās ūdens dzirnavas.

1939. gadā tika pabeigta Ķeguma HES celtniecība un pie tās izveidotais tilts pār Daugavu.

Nozīmīgi vēstures pieminekļi 

Valsts nozīmes piemineklis ir arī Tomes skansts – 17. gadsimta nocietinājums ar vaļņiem, grāvjiem un bastionu atliekām (pie Pantersīļu mājām) Daugavas kreisajā krastā.

Vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi ir pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Tomes centra apbūve – pagasta nams, skola un Tautas nams.

Vēsturiskā luterāņu baznīca nav saglabājusies. Zināms, ka Tomē luterāņu draudze darbojusies no 17. gadsimta. Pirmā zināmā baznīca uzbūvēta 1644. gadā pie Tomes muižas. Koka ēkas vietā 1907.–1908. gadā uzcēla mūra baznīcu par barona Šilinga naudu. Arī tā vairākas reizes nopostīta un atjaunota, līdz 1956. gadā baznīcu nojauca pavisam un no tās mūriem uzbūvēja kolhoza vistu fermu. Tikai šā gadsimta pašā sākumā tika uzcelts jaunais dievnams. Lielu darbu un savus līdzekļus celtniecībai devusi Briežu ģimene no ASV. Hermīnes Briedes tēvs bijis Latvijas pirmās brīvvalsts laika Tomes luterāņu draudzes priekšnieks. 

mceu_70363615411715750621309.jpg

Tomes luteriskā baznīca uzcelta 2003. gadā vietā, kur jau no 17. gadsimta atradušies vairākas reizes nopostīti dievnami

Par laimi, ir saglabājusies informācija par Tomes pamatskolas ēku. Sešklasīgās pamatskolas un pirmsskolas divstāvu ēka ir būvēta no plienakmeņiem. Bijušas trīs telpas, un katrā no tām nācies ievietot divas klases. Tomes skolas pārzinis sniedzis ziņojumus Izglītības ministrijai, un tajos minētie dati ļāvuši konstatēt, ka «līdz ar to ir jāatzīst Tomes skolas klašu telpu (izņemot varbūt telpu Nr. II) apgaismošana par pietiekamu». Starp citu, ticis aprēķināts pat «katra skolēna rīcībā pēdējos četros mācības gados (1930./34.) bijušais gaisa tilpums». Pašas klašu telpas bija diezgan nolietojušās, nepieciešama bija balsināšana, uz ko arī skolas pārzinis savos gadskārtējos ziņojumos bija aizrādījis. Grīdas klasēs tika eļļotas parasti divas reizes gadā. Uzzinām, ka «bērnu ēdināšana skolā nav varējusi ieviesties. 1929./30. mācības gadā pusdienas ēda 19 bērni (no 51). Šis pasākums nebija atradis piekrišanu bērnu vecāku starpā, un tāpēc vēlākos gados ir ticis pavisam pārtraukts». 

mceu_1300397731715750770745.jpg

Tomes pamatskola

Skolēnus divreiz gadā izmeklējis ārsts. Viņu veselības stāvoklis nav bijis sevišķi labs, toties «skolā iešana notiek ļoti kārtīgi. Pēdējā mācības gadā neviens bērns skolas gados nebija atrāvies no skolas. Uz Tomes skolu nāk pat ārpagastnieku bērni no tuvākiem kaimiņu pagastiem (Baldones, Ikšķiles, Ogresgala, Vecmuižas)».

Tomes Tautas nams tuvojas savai simtgadei, ko svinēsim pēc astoņiem gadiem. Senāk tā vietā atradās krogs. No 1930. gada par saziedotiem līdzekļiem talkās vietējie ļaudis trīs gadu laikā uzcēla savu Tautas namu, ko 1932. gada 26. decembrī atklāja ar Rūdolfa Blaumaņa lugas «Ugunī» izrādi. Darbojās teātris un sieviešu ansamblis. Tiesa, pēc ēkas uzbūvēšanas rakstos var lasīt arī pa kādam kritiskam vārdam. Jā, mūra ēka, kuras vienā galā bija kooperatīva veikals, otrā – bufete, atstājot glītu iespaidu. Tomēr esot daži higiēniski trūkumi, piemēram, trūkst garderobes telpas, arī aktieru vajadzībām izbūvēta tikai viena vienīga maza istabiņa.

mceu_67530355951715750899688.jpg

Tomes Tautas nams

No 1973. līdz 1988. gadam Tautas nams ticis atstāts likteņa varā, tajā tiek glabāti graudi. Tas atdzimst līdz ar kolhoza «Sarkanais Strēlnieks» priekšsēdētāja Jura Krūmiņa atbalstu: tiek piebūvētas saimniecības ēkas un katlumāja, labiekārtots parks, ar jaunu inventāru tiek aprīkotas Tautas nama telpas. No 1994. gada Tomes Tautas nams ir arhitektūras piemineklis.

Tomes ūdeņi un higiēna

Stāstot par Tomi, nevar nepieminēt zivju audzētavu, kas ir lielākā lašu smoltu (lašu mazuļu attīstības stadija, kad tie ir nobrieduši ceļojumam no upes uz jūru) audzētava Latvijā un Baltijas jūras reģionā. Zivju audzētava «Tome» ir pirmā un vienīgā valsts zivju audzētava, kas darbojas jau kopš 1929. gada. Šī vieta bija mīļa Kārlim Ulmanim, kurš vasarās mēdzis uzturēties šā nama otrā stāva istabā. Pagājušajā gadā zivju audzētavā «Tome» uzbūvēts Zivsaimniecības inovācijas centrs, taču Tomes ūdens kvalitātei un zivju audzēšanai kājas vai, teiksim, spuras aug daudz senāk. 

mceu_5722724061715751057661.jpg

«Latvijas Universitātes Rakstos» 1936. gada 1. janvārī var izlasīt, ka 1931. gadā Latvijas minerālvielu pētīšanas biedrība uzsāka plašus, galvenokārt dabaszinātniska rakstura, pētīšanas darbus Tomes pagastā. Paldies šai biedrībai par savākto un apkopoto informāciju, jo tā ļauj iepazīt tomeniešu dzīvi visos niekos, sīkumos, kā dziesmā dzied!

Biedrība bija nolēmusi uzsākt kāda Latvijas pagasta dabas bagātību vispusīgu noskaidrošanu un vairāku iemeslu dēļ izvēlējās Tomes pagastu. Viens no tiem bija Ķeguma spēkstacijas galvenās daļas izbūvei izvēlētā vieta. Lūk, motivācijas skaidrojums: «Labi saprotams, ka daudzajām paredzamām ekskursijām, kas nākotnē apmeklētu šo svarīgo Latvijas apvidu, sīks apkārtējās dabas apraksts būtu ļoti noderīgs.» 

Daži ģeologi vēlējušies saņemt datus par atsevišķu šā pagasta māju aku un avotu ūdeņu ķīmisko sastāvu. Un, re, par laimi, Tomē ir valsts zivju audzētava ar ļoti ērtu laboratoriju, kur to visu analizēt. Tāpēc lemts analizēt nevis dažus ūdens paraugus, bet visus iespējamos. Ūdens izmeklēšana vilkusies četras nedēļas – no 1934. gada 8. jūnija līdz 5. jūlijam, un ūdens paraugu ievākšanai bija jāapbrauc visas pagasta mājas personīgi. Tādējādi radās iespēja ievākt ziņas arī par pagasta higiēnisko stāvokli. Līdz tam šādu pētījumu vesela pagasta apjomā Latvijā nav bijis. Toties nu ir – «Pētījums par Tomes pagasta higiēniski-sanitāro stāvokli, sevišķi tā ūdens apgādi». Tas ļauj gūt ieskatu par dažādiem aspektiem, piemēram, aku veidiem, atejām, (pār)apdzīvotību, higiēnas lietām. Šis apjomīgais pētījums ļauj uzzināt, ka, piemēram, pirtis Tomē ir būvētas ar skursteņiem, pretēji tam, ko parasti redz daudzās vietās Rietumkurzemē. Un secinājums: «Bija saimniecības, par kuru dzīvojamām ēkām gandrīz nekas labs nebija sakāms, bet interesanti ir atzīmēt, ka pagastā arī pašlaik ir sastopamas (..) mājas, kuru akas bija nevainojami konstruētas, labi novietotas un deva arī relatīvi labu ūdeni. Tāpat bija saimniecības, kurās atejai bija piegriezta ļoti liela, varētu teikt, izcila, vērība, kamēr citās lietās bija saskatāms daudz trūkumu. Var pat teikt, ka samērā ļoti maz bija tādu saimniecību, kur viss no higiēnas viedokļa būtu bijis peļams. Tāpat arī priekšzīmīgās saimniecībās, sīkāk ieskatoties, gandrīz arvienu varēja saredzēt vienu otru vājāku vietu. 

(..) Jāatzīstas tomēr, ka no tādiem plašākiem secinājumiem jāatsakās jau tā iemesla dēļ vien, ka Tomes pagasts izrādījās ļoti netipisks. Pietiek vēlreiz atkārtot, ka šeit ir ļoti daudz gluži niecīgu saimniecību, ka lauksaimniecībai te piekrīt tikai pakārtota loma, vai atkal, ka viss pagasts ir ticis kara laikā pilnīgi nopostīts. Citos Latvijas apgabalos, kas palikuši nenopostīti, lielos ienākumus, kādus pirmajos pēckara gados spēja dot lauksaimniecība, bija vismaz pa daļai iespējams ieguldīt saimniecību uzlabošanā. Tanī laikā tomeniešiem gandrīz kā līdumniekiem nācās uzsākt visu dzīvi no jauna. Līdz šim katrā ziņā ir veikts milzīgs darbs, bet, ka šādos apstākļos daudzas higiēnas prasības ir palikušas novārtā, ir viegli saprotama lieta, jo pārāk bieži šādas prasības mēdz uzskatīt par greznuma lietām. 

Aiz visiem šiem iemesliem Tomes pagastu nevar uzskatīt kā tipisku Latvijas lauku dzīves pārstāvi. Vienīgais plašākais vispārinājums, ko šis darbs atļauj, ir atziņa, ka mūsu lauku apgāde ar dzeramo ūdeni ir vēl caurmērā ļoti primitīva.» 

Nabadzīgi, toties sirsnīgi un izpalīdzīgi

Jau minētajā pētījumā teikts, ka Tomē dzīvojošie ir trūcīgi, pat nabadzīgi. Tāpēc neesot jābrīnās, ka uz Latvijas Universitāti no Tomes pagasta līdz šim neesot nācis neviens students. Tomēr iedzīvotāji viscaur atstājuši ļoti laipnu, sirsnīgu un izpalīdzīgu ļaužu iespaidu, kas caurmērā likās ar saviem dzīves apstākļiem itin apmierināti.

mceu_62390238571715751075959.jpg

Tomes pagasta svētki 2023. gadā

Pagasts nekad nav bijis pārapdzīvots, diemžēl Pirmais pasaules karš iecirtis lielu robu – apmēram 100 pagasta iedzīvotāju ir gājuši bojā. Viņi ir krituši gan kara laukos, gan miruši bēgļu gaitās. Vienlaikus dots optimistisks vērtējums: «Tomēr, ievērojot daudzo jauno iedzīvotāju, sevišķi jaunsaimnieku, ieplūšanu Tomē, kara laikā sistie robi ir vairāk vai mazāk paspējuši izlīdzināties.» Pētījumā gan norādīts uz «nenormāli zemu dzimstību» pēckara gados un izteikta prognoze, ka Tomes pagasta iedzīvotāju skaitam ir nākotnē jāsamazinās; uzturēt to tagadējā stāvoklī vai pat palielināt varēs tikai svešinieku ieceļošana no ārienes, vai arī ass lūzums tagadējā zemā dzimstībā. Zinot, ka 1935. gada tautas skaitīšanā Tomē bija 1100 iedzīvotāju, bet tagad – pat ne septiņi simti, jāsecina, ka nepilnos 100 gados situācija nav uzlabojusies. 

mceu_70693219381715751109815.jpg

Tomes pagasta svētki 2023. gadā

Arī tolaik iedzīvotāju mirstība bijusi lielāka nekā dzimstība, un pētījuma autori secina, ka cerēt uz iebraucējiem kā demogrāfijas problēmu risinājumu laikam gan nevarot. Jo – «pagasts dzīvo savu noslēgtu dzīvi, savrup no pilsētu ietekmes, kas šo parādību sevišķi stiprā mērā veicina. Tā top redzamas dažas Latvijai arī citādi ļoti raksturīgas parādības, kā, piemēram, nesamērīgi lielāks ir sieviešu atraitņu skaits nekā vīriešu vai ka sievietes dodas laulībā samērā jaunākos gados nekā vīrieši». 

Vēl mazliet ieskatāmies pētījumā, lai iepazītu tomeniešu ikdienu: «Paturot prātā Tomes izolēto stāvokli no ārpasaules, ir pati par sevi saprotama lieta, ka ar amatniecību lielais vairums šādu saimniecību savu maizi nopelnīt nevar, tāpat kā to nevar dot lauksaimniecība vien. Tāpēc ļoti liela nozīme tomeniešu dzīvē ir dažādiem blakus ienākumu avotiem, kā zvejai, plostošanai, laivošanai (kā šeit apzīmē darbu uz liellaivām) un sevišķi meža darbiem. Mežus šeit cērt katru gadu plašos apmēros, un, ja šurp nepieplūstu strādnieki un braucēji no visas plašās apkārtnes, tad izpeļņas iespēja būtu ļoti laba. Sievietes savāc pārdošanai milzīgos vairumos ogas un sēnes. Zināmu peļņu atmet daži sezonas darbi zivju audzētavā. 

No lauksaimniecības piemaksām Tome gandrīz nekā nesaņem. Nav šeit pienotavas, nesēj arī linus un cukurbietes, tāpat neaudzē eksportcūkas. Arī valdībai nododamais labības daudzums ir gluži niecīgs. Ari 1929. gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti raksturo Tomes pagastu par saimnieciskā ziņā vāju vienību. Viss tas rāda, ka lielais iedzīvotāju vairums dzīvo itin grūtos apstākļos.»