Par ko?

1941. gada 14. jūnijā bija pagājis tikai gads kopš Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. Šajā laikā, ko dēvē par Baigo gadu, jaunā okupācijas vara īstenoja asiņainā režīma saukļus – "bijis tik cilvēks, likumu piemeklēsim", "ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmas". Jau ar pirmajām okupācijas dienām režīms izvērsa nežēlīgas represijas pret suverēnās Latvijas pilsoņiem. Par ko? Par to, ka tie nodevuši dzimteni (kuru?) un tāpēc sodāmi pēc Krievijas PFSR kriminālkodeksa 58. panta, jebkuru cilvēka darbību, bezdarbību pierakstot kā noziedzīgu un Padomju Savienībai kaitīgu. Īsi sakot – visbargākie sodi bez vainas vainīgajiem. 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju arestēja un varmācīgi izsūtīja uz PSRS tālajiem Sibīrijas novadiem vairāk nekā 15 400 Latvijas iedzīvotāju, tajā skaitā bērnus un sirmgalvjus, no kuriem daļa nomira jau ceļā. Daudzi izsūtītie, it īpaši vīri spēka gados, kurus nošķīra no ģimenēm, vairs dzimtenē neatgriezās, un viņu atdusas vietas nav zināmas… Aizvesto vidū bija dažādu tautību cilvēki, bet 81,27% no tiem latvieši… Smagi.

Noziegums pret cilvēci turpinās

Genocīds vērsts uz to, lai pilnībā vai daļēji iznīcinātu kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģiskās piederības grupu: nogalinot šīs grupas (veselas tautas!) locekļus, fiziski sakropļojot vai garīgi, psiholoģiski traumējot tos, apzināti radot tādus dzīves apstākļus, kas paredz represējamās nācijas, grupas pilnīgu vai daļēju iznīcību, ierobežojot dzimstību, ar varu pārvietojot vienas grupas bērnus dzīvošanai citā grupā. Atgādinājumam: Starptautiskā krimināltiesa Hāgā izdevusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina un bērnu «tiesībsardzes» Marijas Ļvovas Belovas aresta orderi par ukraiņu bērnu nelikumīgu pārvietošanu no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krieviju. Putina roklaižas var neatzīt, ņirgāties, tiesas verdiktu pielīdzināt tualetes papīram (kas nu kuram tuvāk pie sirds!), bet noziegums ir reāls ar visām no tā izrietošām sekām. Genocīds turpinās, šis noziegums izbauda (tieši tā – sadistiski izbauda!) savu turpinājumu šodienas Ukrainā – ar ukraiņu tautas iznīcināšanas mērķi, kurā visi līdzekļi labi, arī spridzinot Kahovkas HES un vārda tiešā nozīmē slīcinot, atstājot bez dzeramā ūdens, pārtikas – gan bez vainas vainīgos ukraiņus, gan karā un teroristiskā genocīdā vainojamos savējos krievus.

Aculiecinieki aiziet, svētas liecības paliek

Diemžēl atmiņu nesēji jau debesu bezgalībā. Tēvs Ojārs: "Liktenīgais 14. jūnijs iekrita divas dienas pirms manas dzimšanas dienas un skolas izlaiduma vakara. Kā varēja justies 18 gadus vecs jaunietis, kuram visi dzīves ceļi vaļā, un pēkšņi visi ciet? Paspēju uzrakstīt saviem draugiem – "puikas, dzīvojiet, kā dzīvojām!". Šī lapiņa glabājas Valmieras vidusskolas muzejā. Valmieras stacijā mana tēva Augusta Upenieka (Lāčplēša kara ordeņa kavaliera) sievai, manai audžumātei, sākās dzemdības. Brīnumainā kārtā viņai atļāva palikt Latvijā un laist pasaulē manu brāli Modri. Abi ar tēvu devāmies baisā un nezināmā virzienā. Tēvu no manis nošķīra, paspēja atdot vien savu pulksteni un pateikt – ardievu, dēls!"

Pēteris Zakss: "Tu zini, kas ir latvietis? Viņš pirms siena laika iesien, kapina izkapti. Bet paģiru nogurdinātais vietējais kaimiņš, cerībā pēc veldzējošas čarkas, sētā ieslājis, prasa latvietim, ko viņš te klapējas? Pēteris skaidro, ka jāsāk sieniņš pļaut. Kaimiņš dziļā izbrīnā: "A, začem tjebe babi (priekš kam tev meitieši)?""
Ojārs: "Tu zini, kad ir bads? Kad ne sekundi nevari atrauties no mežonīgas izsalkuma sajūtas. Kad ir mīlestība? Kad salasi kulīti ar pūkainiem kovārnēniem, izvāri katliņā buljonu, ar ko pacienāt savu mīļoto… Kas ir savvaļas ķiploki? Tos mēs rijām, lai paglābtos no cingas! Kā paglābties no odu, moskītu ordām? Negaiņāties! Ar katru noklapēto kukaini uzvēdī svaigu asiņu garša, un uzbrucēju pūļi tikai vairojas. Zini, kas ir smeldzīgākās skumjas? Ilgas pēc dzimtenes un mājām."