Notiesāto personu apžēlošana ir viena no Valsts prezidenta konstitucionālajām tiesībām, ko nosaka Latvijas Republikas Satversmes 45. pants. Tas paredz, ka Valsts prezidents var lemt par notiesāto personu atbrīvošanu no soda vai soda mīkstināšanu pēc tam, kad tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā.

Apžēlošanas lūgumu Valsts prezidentam var iesniegt pati notiesātā persona, kā arī tās aizstāvis, likumiskais pārstāvis, vecāki, bērni vai laulātais.

Saskaņā ar likumu Valsts prezidents var pilnībā vai daļēji atbrīvot personu no pamatsoda vai papildsoda izciešanas, aizstāt neizciesto brīvības atņemšanas sodu ar vieglāku soda veidu, kā arī noņemt sodāmību.

Ja apžēlošanas lūgums tiek noraidīts, atkārtoti to iespējams iesniegt ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem. Savukārt gadījumos, kad persona notiesāta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, atkārtotu lūgumu drīkst iesniegt tikai pēc gada, izņemot īpašus apstākļus, piemēram, smagu slimību vai situācijas, kad persona ir vienīgais likumīgais aizbildnis vai aizgādnis.

Vēsturiski Satversmes 45. pants pilnībā tika atjaunots ar Latvijas Republikas V Saeimas 1993. gada 6. jūlija konstitucionālo paziņojumu. Tā kā apžēlošanas kārtība Satversmē nebija detalizēti reglamentēta, toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1993. gada 17. decembrī apstiprināja nolikumu par apžēlošanas lūgumu izskatīšanas kārtību.

Lai nodrošinātu Satversmē noteikto apžēlošanas tiesību īstenošanu, Latvijas Valsts prezidenta kancelejā tika izveidots arī Apžēlošanas dienests.

Attēls no president.lv